Jona bija staigājis cauri mežiem un naktī sēdējis līdzās ugunskuram. Lai gan viņam bija nācies piedzīvot atmiņas par zaudējuma sāpēm un vientulību, viņš tagad bija ieguvis arī izpratni par to, kas ir vienatne un kādu atspirdzinājumu tā sniedz.
- Kāda ir jūsu mīļākā atmiņa? Jona jautāja devējam. Jums tā nav jādod prom, zēns ātri piebilda. Tikai pastāstiet, lai es varu gaidīt, jo man tā vienalga būs jāsaņem, kad mūsu darbs ies uz beigām.
Sirmgalvis smaidīja.
- Liecies slīpi! viņš mudināja. Pārraidīšu to labprāt.
Jona uztvēra spēju prieku, tiklidz atmiņa sākās. Dažkārt pagāja zināms laiks, iekams zēnam izdevās atrast pareizo skatpunktu, īsto vietu šajās atmiņu ainās. Bet šoreiz viņš iejutās uzreiz, šīs atmiņas caurauda laime.
Viņš atradās cilvēku pilnā istabā, telpā bija silts kamīnā kūrās uguns. Caur logu varēja redzēt, ka ārā ir tumšs un snieg. Visapkārt dega krāsainas gaismiņas sarkanas, zaļas un dzeltenas; tās karājās eglītē, kas savādā kārtā atradās istabas vidū. Uz galda pulētā zelta krāsas statīvā bija iedegtas sveces, kas izplatīja maigu, mirgojošu gaismu. Zēns saoda, ka kaut kas tiek cepts, telpā izplatījās smarža, un viņš izdzirda klusus smieklus. Netālu no kamīna bija izlaidies suns, spalva tam laistījās gaiši brūnganā krāsā.
Uz grīdas atradās arī dažādas kārbas, ietītas krāsainos papīros un pārsietas spožām lentēm. Jona noskatījās, kā mazs bērns sainīšus ņem pa vienam un dod tos apkārt istabai citiem bērniem, pieaugušajiem, kas acīmredzot bija bērnu vecāki, un kādam pavecam, klusam pārim vīrietim un sievietei, kas smaidot sēdēja blakus uz dīvāna.
Jona raudzījās, kā cilvēki cits pēc cita sāk raisīt vaļā saiņus, attin spožos papīrus un ņem ārā rotaļlietas, drēbes un grāmatas. Telpā skanēja prieka un pārsteiguma saucieni, cilvēki apkampās.
Mazais bērns piegāja pie vecākās sievietes un apsēdās viņai klēpī, cieši pieglaužot vaigu.
Jona atvēra acis un apmierinājuma pilns gulēja gultā, vēl joprojām tīksminoties par silto un mierinošo atmiņu. Tas viss, ko viņš vērtēja ļoti augstu, bija šajā atmiņā.
- Ko tu uztvēri? devējs vaicāja.
- Siltumu, Jona atbildēja. Un laimes izjūtu. Ļaujiet man padomāt! Ģimeni. Tā bija tāda kā svinēšana, brīvdienas. Un vēl kaut kas nevaru tam atrast vārdu.
- Tu to atradīsi.
- Kas bija tie vecākie ļaudis? Kāpēc viņi tur uzturējās? Jona bija izbrīnīts, redzot viņus vienā telpā kopā ar pārējiem. Kopienas vecļaudis nekad neatstāja viņiem paredzētās telpas, vecļaužu mītni, kur par viņiem tik labi rūpējās un viņus cienīja.
- Tie bija vecvecāki.
- Vecie vecāki?
- Vecvecāki. Tas nozīmē vecāku vecāki.
- Un vēl daudz senāk? Jona iesmējās. Tātad varētu būt arī vecāku vecāku vecāki?
Devējs arī iesmējās. Jā, tev taisnība. Tas mazliet atgādina raudzīšanos spogulī, kurā ir vēl viens spogulis, un tā tālāk.
Jona savilka seju grimasē. Arī maniem vecākiem taču bijuši māte un tēvs! Es par to nekad nebiju domājis. Kas ir manu vecāku vecāki? Un kur viņi tagad ir?
- Vari to uzzināt Pieejamo ierakstu hallē. Tur tu sameklētu viņu vārdus. Bet padomā, dēls! Ja tu pieteiksies, lai tev piešķirtu bērnu, tad kas būs viņa vecāku vecāki? Kas būs šī bērna vecvecāki?
- Saprotams, mans tēvs un māte.
- Un kur viņi tad atradīsies?
Jona domāja.
- A, viņš lēnām atskārta. Kad pabeigšu apmācību un kļūšu par pilntiesīgu pieaugušo, saņemšu pats savu mājokli. Un, kad Lilī pieaugs, pēc dažiem gadiem, ari viņa saņems savu mājokli un varbūt arī dzīvesbiedru, un arī bērnus ja pieteiksies un tad māte un tēvs…
-Jā, tā būs.
- Kamēr spēs strādāt un dot savu artavu kopienai, viņi dzīvos kopā ar citiem bezbērnu pieaugušajiem. Bet viņi vairs nepiedalīsies mūsu dzīvē. Un pēc tam, kad pienāks laiks, viņi dosies uz vecļaužu namu, Jona turpināja. Tagad viņš skaļi prātoja. Un tur par viņiem pienācīgi rūpēsies, un viņi tiks cienīti un godāti, un pēc tam viņus atbrīvos krāšņas ceremonijas laikā.
- Kuru tu neapmeklēsi, devējs atgādināja.
- Nē, protams, ne es to pat nezināšu. Būšu aizņemts ar savu dzīvi. Tāpat kā Liii. Tātad mūsu bērni, ja tādi būs, ari nezinās, kas ir viņu vecvecāki. Šķiet, ka tas ir visai labi nokārtots, vai ne? Tas, ko darām savā kopienā? Jona ievaicājās. Pirms nebiju saņēmis šo atmiņu, es neapjautu, ka iespējams ari citādi.
-Jā, nokārtots labi, devējs piekrita.
Jona svārstījās. Man tomēr ļoti patika tā atmiņa. Es saprotu, kāpēc jums tā ir vismīļākā. Tikai nespēju atrast tam visam vārdu sajūtai, kas valdīja telpā.
- Mīlestība, vecais vīrs pateica priekšā.
Jona atkārtoja. Mīlestība.
Tas zēnam bija jauns vārds, jauns jēdziens.
Kādu bridi abi klusēja. Tad Jona atkal iejautājās.
- Devēj? -Jā?
- Tas, ko tagad teikšu, man liekas ļoti muļķīgi. Pavisam aplam.
- Nesaki tā. Te nekas nevar būt aplam. Uzticies atmiņām un tam, kā tās liek justies.
- Labi, Jona lūkojās grīdā. Zinu, ka tagad jums šīs atmiņas vairs nav, jo jūs tās atdevāt man, tāpēc varbūt vairs nesapratīsiet…
- Sapratīšu. No šīs atmiņas vēl neliela tērcīte ir palikusi, turklāt man ir ari citas atmiņas par ģimeni, brīvdienām, svētkiem un laimi. Par mīlestību.
Jona izspēra laukā to, ko domāja:
- Liekas, ka… nu es saprotu, ka tas nebija pārāk praktiski dzīvot kopā ar vecļaudīm tur, kur par viņiem varbūt tik labi nerūpējās, kā tas ir tagad pie mums, un ka mēs visu esam labāk noorganizējuši. Bet patiesībā šķiet, ka tā sajūta… nu, ka patiesībā toreiz bija diezgan jauki. Man… man gribētos, lai būtu tā kā toreiz, un tad jūs varētu būt mans vecvecāks. Tā ģimene atmiņās šķita…
Zēns sastomījās, nespējot atrast īsto vārdu.
- Pilnīgāka? sirmgalvis ierosināja.
Jona pamāja. Man patika sajust mīlestību, viņš atzinās.
Tad uztraucies paskatījās uz sienas skaļruņiem, pārliecinādamies, ka viņus neviens nenoklausās.
- Kaut mums joprojām tā būtu, viņš nočukstēja. Tad ātri piebilda: Es saprotu, ka tas īsti pareizi nedarbotos. Un tagad viss tiek organizēts labāk. Es saprotu, ka dzīvot tā kā toreiz ir bīstami.
- Kā to saprast?
Jona mirkli svārstījās. Viņš tiešām nebija pārliecināts, ko ar teikto domājis. Viņš nojauta, ka toreizējā dzīvošanā bija zināms riska faktors, kaut gan nebija pārliecināts, kā tas izpaudās.
Visbeidzot Jona mēģināja paskaidrot.
- Tajā istabā dega uguns kamīna liesmas, uz galda bija sveces. Es tiešām saprotu, kāpēc šīs lietas tagad ir aizliegtas. Tomēr, viņš lēni, it kā pats sev piebilda, man patika gaisma, ko tās izplatīja. Un siltums.
- Mammu? Tēt? pēc vakariņām Jona sadūšojās jautājumam. Gribu kaut ko vaicāt.
- Un kas tas būtu, Jona? tēvs painteresējās.
Zēns piespieda sevi izteikt vārdus, kaut gan juta vaigos kāpjam mulsuma vilni. Visu ceļu mājup no piebūves telpas puika bija izmēģinājis, kā šie vārdi skan.
- Vai jūs mani mīlat?
Kādu bridi telpā valdīja neveikls klusums. Tad tēvs iekrekstējās.
- Jona! Un tieši tu! Lūdzu, ievēro taču runas precizitāti!