- Kā tu to domā? Jona vaicāja. Viņš nebija gaidījis, ka šie vārdi šķitis amizanti.
- Tēvam šķiet, ka tu izmantoji ļoti vispārīgu vārdu, kas kļuvis tik bezjēdzīgs, ka to gandrīz esam atmetuši, māte uzmanīgi paskaidroja.
Jona pārsteigumā skatījās uz vecākiem. Bezjēdzīgs? Viņš nekad nebija izjutis kaut ko tik jēgpilnu kā šīs atmiņas.
- Saprotams, kopienas dzīve nevar ritēt nevainojami, ja neizsakāmies precīzi. Tev būtu vajadzējis jautāt: "Vai tu priecājies par mani?" Un atbilde noteikti ir: "Jā," māte paskaidroja.
Tēvs ierosināja:
- Vai arī: "Vai tu lepojies ar maniem sasniegumiem?" Un atbilde no visas sirds skanētu: "Jā."
- Vai saproti, kāpēc ir nepiemēroti izmantot vārdu "mīlestība"? māte neatlaidās.
Jona pamāja ar galvu. Jā, paldies. Es saprotu, zēns gausi novilka.
Tā bija pirmā reize, kad viņš vecākiem meloja.
- Gabriel! tonakt Jona čukstus sauca mazo puisēnu.
Mazā bērna gultiņa atkal bija ienesta viņa istabā.
Pēc tam kad Geibs četras naktis bija Jonas istabā mierīgi gulējis, vecāki paziņoja, ka eksperiments bijis sekmīgs un Jona ir varonis. Gabriels auga ātri, nu jau smejoties rāpoja pāri istabai un varēja piecelties kājās. Nu jau viņu audzināšanas centrā varot paaugstināt statusā, tēvs priecīgi paziņoja. Jo tagad mazuļa naktsmiegs bija nepārtraukts. Jaunbērnam varēja dot oficiālu vārdu un decembra ceremonijas laikā piešķirt viņu kādai ģimenei. Līdz tam bija atlikuši vēl divi mēneši.
Bet, kad viņu naktīs paturēja audzināšanas centrā, puika atkal bija modies un raudājis.
Tāpēc Geibs bija atpakaļ Jonas guļamistabā. Audzināšanas centrā bija nolēmuši dot vēl mazliet laika. Geibam acīmredzot patika gulēt Jonas istabā, tāpēc viņam tur vēl mazliet jāuzturas, lai miega paradums nostiprinātos. Audzinātāji uz Gabriela nākotnes izredzēm raudzījās ļoti optimistiski.
Uz Jona čukstu neviens neatsaucās. Gabriels bija cieši aizmidzis.
- Viss varētu mainīties, Jona turpināja. Kaut kas varētu būt citādi. Es nezinu, kā to panākt, bet kaut kādā veidā pārmaiņām jābūt iespējamām. Mums taču varētu būt krāsas! Un vecvecāki, viņš piebilda, vērdamies griestos cauri vakara krēslai. Un atmiņas būtu ikvienam.
- Tu taču zini par atmiņām, viņš čukstēja, pagriezdamies uz gultiņas pusi.
Gabriels elpoja vienmērīgi un rāmi. Jonam patika, ka mazais guļ te, lai gan viņš jutās vainīgs par savu noslēpumu. Katru nakti viņš pārraidīja atmiņas Gabrielam: atmiņas par laivu braucieniem un piknikiem saulē; par lietus smidzināšanu uz palodzēm un to, kā tas ir basām kājām dejot pielijušā pļavā.
- Geib?
Mazulis miegā sakustējās. Jona palūkojās uz viņu. Un varētu taču būt mīlestība, Jona čukstēja.
Nākamajā rītā Jona pirmo reizi neiedzēra savu tableti. Kaut kas viņā audzis līdztekus atmiņām mudināja zāles vairs nelietot.
17
Šodien izsludināta iepriekš neplānota brīvdiena.
Visi Jona, māte ar tēvu un Lilī pārsteigumā pagriezās pret sienas skaļruni, no kurienes atskanēja paziņojums. Tas notika ļoti reti un visai kopienai sagādāja negaidītu iepriecinājumu. Pieaugušajiem nevajadzēja doties parastajās dienas gaitās, bērniem nebija jāiet uz skolu, mācībām vai jāveic brīvprātīgais darbs. Nepieciešamos pienākumus: audzināšanu, pārtikas piegādi un vecļaužu aprūpi veica strādnieki-aizstājēji; par to viņiem vēlāk piešķirs citu brīvdienu. Kopiena bija brīva.
Jona iesmējās un nolika pie malas mājasdarbu, ar ko jau bija grasījies doties uz skolu. Patlaban skolas mācības viņam vairs tik ļoti nerūpēja, pavisam drīz beigsies arī oficiālā apmācība. Tomēr divpadsmitgadniekiem, lai gan viņi jau bija uzsākuši pieaugušo apmācību, joprojām bija jāiegaumē nebeidzami noteikumu saraksti un jāapgūst, kā rīkoties ar jaunākajām tehnoloģijām.
Jona novēlēja vecākiem, māsai un Geibam jauki pavadīt dienu un, paķēris divriteni, devās meklēt Ašeru.
Nu jau četras nedēļas viņš no rītiem nelietoja tableti. Alkas bija atgriezušās, un zēns jutās mazliet vainīgs par patīkamajiem sapņiem miegā. Bet viņš zināja, ka nevēlas atgriezties pasaulē, kur nav jūtu un kur viņš tik ilgi bija dzīvojis.
Šīs jaunās, pacilājošās noskaņas izpaudās ne tikai miegā. Lai gan viņš zināja, ka jaunās izjūtas raisa tas, ka viņš no rītiem vairs nelieto tableti, tomēr šķita, ka iemesls varētu būt arī saņemtās atmiņas. Tagad viņš spēja saredzēt visas krāsas, turklāt ilglaicīgi koki, zāle un krūmi bija un palika zaļi; tā viņš tos tagad saskatīja. Gabriela rozā vaigi tādi ari palika, pat ja mazulis gulēja. Un āboli tie vienmēr bija sarkani.
Ar atmiņu palīdzību viņš bija vērojis gan okeānu un kalnu ezerus, gan straumes, kas urdza caur meža biezokņiem. Nu viņš iepriekš tik labi zināmo upes krastu uzlūkoja pavisam citādām acīm novērtēja upes krāsu un gaismu, un vēsturi, ko nesa līdzi lēni plūstošie ūdeņi; viņš arī zināja, ka pastāv Cituriene, kur upe bija sākusies. Tāpat kā Cituriene, uz kurieni tā plūst.
Šajā negaidītajā brīvdienā zēns bija no tiesas laimīgs; arī senāk brīvdienās viņš tāds parasti bija, bet šoreiz laimi izjuta dziļāk nekā toreiz. Kā vienmēr, piedomādams pie precīza izteiksmes veida, Jona apjauta, ka tagad viņš visu apjēdz atšķirīgā dziļumā. Tās vairs nebija emocijas, ko katru vakaru katrā mājoklī ikviens kopienas iedzīvotājs nebeidzami gari analizēja.
Dusmojos, jo viens zeņķis pārkāpa noteikumus, kas jāievēro spēļu laukumā! Lilī reiz bija izšāvusi, kratīdama dūrē savilktu rociņu pret iedomātu pretinieku un tā visiem darot zināmu, ka ir nikna.
Pārējie ģimenes locekļi arī Jona apsprieda, kāds gan varētu būt šī noteikumu pārkāpuma iemesls. Sekoja saruna par to, ka nepieciešama izpratne un pacietība, līdz Lilī dūrīte atlaidās un dusmas bija pārgājušas.
Tagad Jona saprata, ka Lilī nemaz nebija dusmīga. Drīzāk to varēja nosaukt par mirklīgu aizkaitinājumu. To zēns varēja teikt ar pārliecību, jo nu viņš patiešām zināja, ko nozīmē īstas dusmas.
Saņemtajās atmiņās viņš bija piedzīvojis netaisnību un cietsirdību un uz to.reaģējis ar tik svelošu niknumu, ka doma par iespēju to mierīgi pārrunāt pie ģimenes vakariņu galda likās neiespejama.
- Šodien es jutos bēdīga, māte bija sacījusi, un visi metās viņu mierināt.
Bet tagad Jona bija paspējis piedzīvot īstas bēdas. Viņš bija iepazinis lielu nelaimi. Viņš zināja, ka šīs jūtas nevar tik ātri remdēt un izgaisināt. Tās bija dziļākas un nebija tik vienkārši izstāstāmas. Tās varēja tikai izjust.
Šodien viņš jutās laimīgs.
- Ašer! zēns sauca, ieraudzījis drauga divriteni, atbalstītu pret koku netālu no spēļu laukuma.
Turpat mētājās arī citi velosipēdi. Brīvdienā bija atļauts neievērot darbadienā obligātos kārtības noteikumus.
Jona nobremzēja, apstājās un nometa arī savu divriteni līdzās pārējiem.
- Hei, Aš! viņš izsaucās, lūkodamies apkārt.
Laukumā neviena nebija.
- Kur tu esi?
- Ššš! bērna balss atskanēja no netālajiem krūmiem. Piu! Piu! Piu!
Vienpadsmitgadniece, vārdā Taņa, izklunkurēja no paslēptuves un, dramatiskā kustībā saķērusi vēderu, līkločiem steberēja prom pa zālāju, skaļi vaidēdama.
- Trāpīts! viņa izsaucās un saviebtu seju nokrita zālē.
- Blam!
Stāvēdams spēļu laukuma pretējā pusē, Jona pazina Ašera balsi un beidzot ieraudzīja draugu, kas, mērķēdams ar iedomātu ieroci, metās no viena koka aizsega pie cita.