Zēns soli atkāpās un pietupdamies paslēpās aiz Ašera divriteņa tā, lai nebūtu saskatāms. Šo spēli viņi neskaitāmas reizes bija spēlējuši kopā ar citiem bērniem; tā bija rotaļa ar labajiem un sliktajiem nekaitīgs brīvā laika kavēklis, lai iztērētu uzkrāto enerģiju. Tā beidzās tikai tad, kad visi dalībnieki nedabiskā pozā nekustīgi gulēja zemē.
Nekad Jonam nebija ienācis prātā, ka šī spēle atgādina karu.
- Uzbrukumā! Tas bija sauciens no nelielas noliktavas, kur glabājās spēļu piederumi.
Trīs bērni izrāvās uz priekšu, izstieptajās rokās turēdami iedomātus ieročus.
No pretējās laukuma malas atskanēja kliedziens:
- Pretuzbrukumā!
Bariņš bērnu arī Jona pamanīja Fionu, kura parādījās redzeslokā; viņi pieliekušies skrēja pāri laukam, imitējot šaušanu. Daži bērni apstājās, krampjaini sagrāba sevi aiz pleciem un krūtīm un tēloja, it kā viņiem būtu trāpīts. Tad viss pulciņš krita pie zemes, pūlēdamies apspiest smieklus.
Jonu pārņēma dīvains grūtums. Viņš attapās, ka tuvojas laukuma vidum.
- Tev trāpīja, Jona! Ašers iebrēcās, paslēpies aiz koka. Piu! Tev atkal trāpija!
Laukuma vidū stāvēja Jona viens pats. Vairāki bērni pacēla galvu un nemierīgi viņā nolūkojās. Uzbrūkošās kaujas vienības palēnināja gaitu, izslējās kājās no rāpus pozīcijas un vēroja, ko viņš darīs.
Domās Jonam pavīdēja reiz atmiņās redzēta smagi ievainota jaunieša seja; puisis bija lūdzis dzert. Pēkšņi zēns sāka smagi dvašot un cīnījās pēc elpas.
Kāds bērns pacēla savu iztēles ieroci, it kā raidītu iznīcinošu šāviņu. _
- Pfūu!
Tad visi apklusa un neveikli apstājās. Bija dzirdama tikai Jonas drebošā elpa. Viņš mēģināja neraudāt.
Pēc kāda laika, kad nekas nenotika un nemainījās, bērni satraukušies saskatījās un cits pēc cita atstāja laukumu. Jona izdzirda, kā viņi paceļ divriteņus un dodas pa taku prom no laukuma.
Palika tikai Ašers un Fiona.
- Kas noticis, Jona? Tā taču bija tikai spēle, Fiona sacīja.
- Tu visu sabojāji, Ašers aizkaitināti piebilda.
- Nekad vairs to nespēlējiet, Jona lūdzās.
- Mani te apmāca par atpūtas vadītāju, Ašers dusmīgi norādīja. Spēles nav tavā kompotencē.
- Kompetencē, Jona automātiski viņu izlaboja.
- Nu un tad! Tu nediktēsi, ko mums spēlēt un ko ne, lai arī esi nākamais atmiņu saņēmējs!
Tad Ašers uz viņu piesardzīgi palūkojās.
- Atvainojos, ka neveltu tev pienācīgu cieņu, viņš nomurmināja.
- Ašer, Jona bilda. Viņš mēģināja runāt uzmanīgi, laipni, lai precīzi izteiktos. Tu nezini, kas tas ir. Es pats to vēl nesen nezināju. Bet tā ir nežēlīga spēle. Kādreiz bija…
-Jau sacīju, Jona, ka atvainojos.
Jona nopūtās. Tam nebija jēgas. Protams, Ašers to nesaprastu.
- Pieņemu tavu atvainošanos, Ašer, zēns nogurušā balsī bilda.
- Izbrauksim gar upi ar riteņiem? Fiona, nervozi kodīdama lūpu, jautāja.
Jona palūkojās uz meiteni. Viņa bija tik jauka! īsu brīdi Jonam tā šķita neatvairāma doma: mierīgi izbraukt ar riteņiem, sarunās un smieklos pavadīt laiku ar jauko sieviešu kārtas draudzeni. Bet zēns apjauta, ka tagad viņam šādi brīži ir liegti. Viņš pakratīja galvu. Pēc brīža abi viņa draugi atgriezās pie divriteņiem un, pacēluši tos, traucās prom. Jona noskatījās viņiem pakaļ.
Zaudējuma sajūtas satriekts, zēns aizvilkās līdz soliņam pie noliktavas. Bērnība, draudzība, bezrūpīgā drošība tas viss šķita aizslīdam. Jaunās, trauksmainās izjūtas vēl pastiprināja skumjas par to, kā citi smējās un klaigāja, spēlējot karu.
Jona saprata, ka pārējie bērni, kam tādu atmiņu nav, nespēj izprast viņa noskaņojumu. Puisēns juta pāri plūstošu mīlestību pret Ašeru un Fionu. Viņiem tādu atmiņu nebija, tāpēc draugi Jonu nesaprata. Un Jona nedrīkstēja viņiem tās sniegt.
Zēns pilnīgi droši apzinājās, ka neko nespēj mainīt.
Tovakar mājās Liii priecīgi čaloja par brīvdienā piedzīvoto: viņa spēlējusies ar draugiem, tad laukā visi kopā pusdienojuši, un meitene atzinās, ka izmēģinājusi pabraukt ar tēva divriteni. Pavisam īsu brītiņu.
- Nevaru sagaidīt, kad saņemšu pati savu riteni. Tas būs nākamo mēnesi. Tēva ritenis man ir par lielu. Es nokritu, viņa lietišķi skaidroja, piebilzdama: Labi, ka Geibs tad nebija bērnu krēsliņā.
- Labi gan, māte piekrita, saraukusi pieri.
Gabriels, izdzirdot savu vārdu, sāka mētāt rociņas.
Pirms nedēļas viņš bijasģcis staigāt. Tēvs atgādināja,
ka pirmie jaunbērna solīši vienmēr ir iemesls nelielai ceremonijai audzināšanas centrā. Tomēr tas bija arī laiks, kad aprūpētāji sāka izmantot disciplīnas rīksti. Tēvs slaiko instrumentu bija atnesis līdzi uz mājām gadījumam, ja Gabriels darītu blēņas.
Taču bērns bija ar visu apmierināts un mierīgs. Nu viņš steberēja pāri istabai, priecīgi spurgdams.
- Gei! mazais čivināja. Gei!
Tā viņš izrunāja savu vārdu.
Jona atplauka. Ja neņem vērā gaišo un gaidpilno rītu, šī diena bija bez prieka.
Tomēr viņš atvairīja drūmās domas. Puika iedomājās, ka varētu sākt Lilī apmācīt braukt ar riteni, lai viņa pēc deviņgadnieku ceremonijas spētu pati droši ripināt ar braucamo. Un tas būs pavisam drīz. Grūti noticēt, ka tūlīt atkal būs decembris un kopš ceremonijas, kad viņam apritēja divpadsmit, pagājis jau gandrīz gads.
Jona smaidīja, noraudzīdamies, kā mazais sper solīti pie solīša, pats priecīgi pārsteigts par jaunatklāto gaitu.
- Šovakar iešu agri gulēt, tēvs ieteicās. Rīt man būs gara diena, jo gaidāmas dvīņu dzemdības, un pārbaudes liecina, ka tie būs identiskie dvīņi.
- Viens paliek šeit, otrs Citurienei, Lilī iedziedājās. Viens šeit, otrs Citur…
- Vai viņu tiešām aizved uz Citurieni? Jona gribēja zināt.
- Nē, man tikai jāizdara izvēle. Es viņus nosveru, lielāko nododu audzinātājam, kas gaida turpat blakus, bet mazāko nomazgāju un parūpējos, lai viņš justos ērti. Tad veicu īsu atbrīvošanas ceremoniju un, viņš paskatījās lejup uz Gabrielu, tad pamāju atā, atā, tēvs sacīja īpaši maigā intonācijā, kādā parasti vērsās pie jaunbērniem. Tad viņš atkārtoja ierasto atvadu žestu.
Gabriels spurdza un māja pretim.
- Un tad kāds cits nāk un viņu paņem? Vai tas ir kāds no Citurienes?
- Tieši tā, Jona-bona.
Jona izbrīnījās, ka tēvs viņu uzrunā kādreiz lietotajā mīļvārdiņā.
Lilī šķita iegrimusi dziļās domās.
-Ja nu viņi mazo dvīni Citurienē nosauc, piemēram, par Jonatanu? Un tad te, kopienā, vārda došanas ceremonijā, arī otru dvīni nosauc par Jonatanu? Tad būs divi vienādi bērni ar tādiem pašiem vārdiem, un abi izskatīsies pilnīgi vienādi. Kādu dienu, varbūt sešu gadu vecumā, kad viena sešgadnieku grupa dotos ciemos pie citas kopienas, arī otrajā kopienā būtu Jonatans, kas izskatītos tieši tāds pats kā mūsējais Jonatans. Tad viņus sajauktu un mājās atvestu to otro Jonatanu, un varbūt viņa vecāki to neievērotu, un tad…
Viņa apstājās, lai ievilktu elpu.
- Lilī, māte sacīja. Man ienāca prātā lieliska doma. Varbūt, kad tev paliks divpadsmit, tu dabūsi stāstnieces darbu. Kopienā ilgu laiku nav bijis neviena stāstnieka. Ja es būtu komitejā, es tevi noteikti izvēlētos šim darbam.
Lilī savilka lūpas platā smaidā.
- Man ir pat labāka doma vēl kādam stāstam, meitene paziņoja. Ja nu mēs visi esam dvīņi, taču to nezinām? Un ja nu Citurienē ir vēl kāda Lilī un kāds Jona, un vēl kāds tieši tāds pats kā tēvs un kāds Ašers, un otra vecajo vadītāja un cits.'..?