Jona līdzjūtīgi saviebās. Viņam bija piemirsies, ka jaunbērniem jāsaņem potes. Pats viņš potes necieta, lai gan zināja, ka tās ir nepieciešamas.
Zēnam par pārsteigumu, tēvs uzmanīgi tuvināja šļirces adatu bērna pierei, meklēdams, kur zem plānās ādas pulsē asinis. Mazais sarāvās un pīkstošā balstiņā ieraudājās.
- Kāpēc viņš…
- Ššš, devējs atkal viņu apklusināja.
Tēvs kaut ko murmināja, un Jona apjauta, ka dzird atbildi uz jautājumu, ko bija sācis uzdot. Vēl joprojām runādams savā īpašajā balsī, tēvs teica:
- Zinu, zinu, tev sāp, mazais. Bet man jāatrod vēna, un tavas vēnas uz rociņām vēl ir tik sīkas.
Lēni viņš bīdīja virzuli, injicēdams galvas asinsvadā šķidrumu, līdz šļirce bija tukša.
Viss kārtībā. Nebija taču tik traki, vai ne? Jona izdzirda tēvu līksmi jautājam.
Tad vīrietis aizgriezās un izmeta šļirci atkritumu tvertnē.
Tagad viņš mazo apmazgās un iekārtos ērtāk, Jona nodomāja, apjauzdams, ka atmiņu saņēmējs nebija gribējis runāt šīs nelielās ceremonijas laikā.
Acis joprojām pievērsis ekrānam, Jona vēroja, ka bērns vairs neraud, tikai saraustīti kustina rokas un kājas. Tad mazie locekļi kļuva ļengani. Galviņa puspavērtām acīm noslīga uz vienu pusi. Augumiņš norima.
Jona apjuka: viņš pazina šos žestus un sejas izteiksmi. Savādā kārtā tie nebija sveši. Viņš jau agrāk tos kaut kur bija redzējis. Tikai nespēja atcerēties, kur.
Jona blenza ekrānā, cerēdams, ka sekos vēl kaut kas. Bet nekas nenotika. Mazais dvīņu puika gulēja pavisam nekustīgs. Tēvs pamazām visu novāca. Salocīja segu. Aizvēra skapi.
Atkal, tāpat kā toreiz spēļu laukumā, Jonu pārņēma smacējoša sajūta. Viņš no jauna redzēja gaišmatainā kareivja seju to, kā jaunā vīrieša acīs izdzisa dzīvība. Tās bija reiz redzētas atmiņas. Un tās atgriezās.
Viņu nogalināja! Mans tēvs viņu nogalināja! Jona, pārsteigts par šo apjausmu, sacīja sev, joprojām vērdamies tukšajā ekrānā.
Tēvs sakopa istabu. Tad viņš paņēma nelielu kartona kārbu, kas atradās uz grīdas, nolika to uz gultas un ievietoja tajā nekustīgo ķermenīti. Cieši uzlika virsū vāku.
Tad viņš pacēla kārbu, aiznesa uz otru telpas stūri un atvēra nelielas durvis sienā; Jona samanīja, ka aiz tām ir tumšs. Izskatījās pēc atkritumvada, pa kuru skolā izmeta atkritumus. Tēvs iestūma kasti ar ķermenīti atverē un pagrūda uz priekšu.
- Atā, mazais! atskanēja tēva balss, un tad viņš atstāja telpu.
Tad ekrāns satumsa.
Devējs pagriezās pret Jonu. Pavisam mierīgi viņš ierunājās:
- Kad skaļrunis man paziņoja, ka Rozmarija pieprasījusi atbrīvošanu, man parādīja ierakstīto procedūru. Tā bija pēdējā iespēja redzēt brīnišķīgo bērnu. Meitene jau gaidīja. Viņi ienesa šļirci un lika viņai atlocīt piedurkni. Tu minēji, Jona, ka Rozmarija varbūt nebija pietiekami drosmīga. Es nezinu par drosmi: kas tā īsti ir un ko tā nozīmē. Zinu tikai, ka sēdēju, šausmu pārņemts. Mani satrieca bezpalīdzība. Dzirdēju Rozmarijas vārdus, ka viņa labprāt sev iešļircinātu pati. Tā viņa arī izdarīja. Es neskatījos. Nespēju.
Vīrs pagriezās pret zēnu.
- Tā nu tas ir, Jona. Tu gribēji zināt par atbrīvošanu, viņš rūgti piebilda.
Jona juta svelmainas sāpes; tās lauzās uz āru kliedzienā.
20
- Es neiešu mājās! Neiešu! Neviens mani nevar piespiest! -Jona šņukstēja un kliedza, un sita ar dūrēm pa gultu.
- Apsēdies, Jona! devējs stingri sacīja.
Jona paklausīja. Ar visu augumu drebēdams un asaras slaucīdams, viņš piemetās uz gultas malas. Uz sirmo vīru zēns neskatījās.
- Šo nakti vari pārlaist te. Gribu ar tevi parunāt. Bet tev jāsēž klusu, kamēr to paziņošu tavai ģimenes vienībai. Neviens nedrīkst tevi dzirdēt raudam.
Jona nikni paraudzījās augšup uz runātāju.
- Neviens arī nedzirdēja, kā raudāja tas mazais bērns! Neviens, vienīgi mans tēvs! Jona sabruka elsās.
Klusu ciezdams, devējs nogaidīja. Beidzot Jona spēja nomierināties un, pleciem drebot, sēdēja sarāvies.
Devējs piegāja pie sienā iebūvētā skaļruņa un pagrieza slēdzi uz pozīciju ieslēgts.
- Klausos, atmiņu saņēmēj! Kā varu palīdzēt?
- Paziņojiet jaunā atmiņu saņēmēja ģimenei, ka šonakt viņš paliks pie manis, lai saņemtu papildapmācību.
- Parūpēšos par to, kungs. Paldies par instrukciju, balss sacīja.
- Parūpēšos par to, kungs. Parūpēšos par to! Jona mēdījās sarkasma pilnā, niknā balsī. Darīšu visu, ko teiksiet. Es nogalināšu citus, kungs. Vecos ļaudis? Mazos, tikko dzimušos? Es to labprāt izdarīšu, kungs. Paldies par instrukciju, kungs. Kā varu pal…
Šķita, ka zēns nespēj apstāties.
Devējs stingri saņēma viņu aiz pleciem. Jona apklusa un platām acīm lūkojās vecajā vīrā.
- Paklausies, Jona! Viņi neko nevar darīt. Viņi neko nezina.
- To jau vienreiz man teicāt.
- Teicu tāpēc, ka tā ir taisnība. Tā viņi dzīvo. Tāda dzīve viņiem izveidota. Tieši tādu pašu dzīvi dzīvotu arī tu, ja nebūtu izraudzīts par manu pēcteci.
- Tēvs man meloja! Jona izplūda asarās.
- Viņam likts tā darīt, un viņš nemaz nezina citu veidu, kā izturēties.
- Un kā ir ar jums? Vai arī jūs man melojat? Jona gandrīz izspļāva jautājumu.
- Man ir pilnvaras melot. Bet tev nekad neesmu stāstījis nepatiesību.
Jona platām acīm blenza vīrietī.
- Vai atbrīvošana vienmēr notiek tā? Arī tiem, kas trīs reizes pārkāpj noteikumus? Arī vecļaudīm? Vai viņi nogalina ari vecļaudis?
-Jā, tā ir.
- Un Fiona? Viņa tā pieķērusies vecļaudīm! Pašlaik viņu apmāca darbam ar tiem. Vai Fiona jau zina par atbrīvošanu? Ko viņa iesāks, kad uzzinās? Kā gan viņa jutīsies?
Ar plaukstas virspusi Jona notrausa miklumu no vaigiem.
- Fionu jau apmāca izsmalcinātajā atbrīvošanas mākslā, sirmgalvis atklāja. Tavai sarkanmatainajai draudzenei šis darbs labi padodas. Turklāt viņa īstas jūtas nemaz nepazīst.
Jona abām rokām saķēra sānus un šūpojās uz priekšu un atpakaļ.
- Ko darīt? Nespēju doties atpakaļ! Es to nevaru!
Vecais vīrs piecēlās.
- Vispirms pasūtīšu mums vakara maltīti. Tad paēdīsim.
Jona apjauta, ka atkal runā nejaukā, sarkasma pilnā balsī:
- Un tad dalīsimies pieredzē par to, kā šodien esam jutušies, vai ne?
Devējs rūgti, it kā bez skaņas iesmējās. Jona, mēs abi šeit esam vienīgie, kam ir kaut kādas jūtas. Un mēs tajās esam dalījušies nu jau veselu gadu…
- Piedodiet, Jona ar nožēlu teica, negribēju būt tik naidīgs. Nejau pret jums.
Devējs saberzēja sakumpušos Jonas plecus.
- Pēc tam kad paēdīsim, viņš turpināja, mēs izdomāsim plānu.
Jona pārsteigts paskatījās uz skolotāju.
- Kādu plānu? Nekas jau nav iespējams. Mēs neko nespējam darīt. Vienmēr bijis šādi. Pirms manis, pirms jums, pirms tiem, kas bijuši vēl senāk. Vēl un vēl senāk.
Balss mehāniski atkārtoja pazīstamo frāzi.
Pēc brīža sirmgalvis ierunājās.
-Jona, tas ir tiesa, ka šķiet šādi bijis vienmēr. Tomēr atmiņas mums atklāj, ka vienmēr tā tomēr nav bijis.
Kādreiz cilvēki prata just. Tu labi zini, ari mēs abi to esam piedzīvojuši. Mēs zinām, ka reiz cilvēki pazina lepnumu, skumjas un…