Tad, dusmām pieaugot, viņi gaidīs puiku atpakaļ un visbeidzot būs spiesti kopā ar Lilī doties uz ceremoniju zāli.
- Viņi nevienam neko neteiks, Jona bija diezgan pārliecināts. Viņi neizklāstīs manu nepieklājību, jo tas varētu radīt sliktu iespaidu par viņiem, vecākiem. Turklāt ikviens ir tā aizņemts ar ceremoniju, ka, iespējams, pat nepamanīs, ka manis tur nav. Tagad, kad esmu divpadsmitgadnieks un saņemu apmācību, man vairs nav jāsēž kopā ar sava vecuma grupu. Ašers nospriedīs, ka esmu kopā ar vecākiem vai jums…
- Un vecāki domās, ka tu esi kopā ar Ašeru vai ar mani…
Jona paraustīja plecus. Paies brīdis, līdz visi aptvers, ka manis nav.
- Un tad mēs abi jau būsim lielā gabalā.
Agri no rīta devējs skaļruņiem pieprasītu atsūtīt automašīnu un šoferi. Reižu reizēm viņš mēdza apmeklēt citu kopienu, kas atradās netālu, lai apspriestos ar tās vecajiem; devēja uzdevumi mēdza pārsniegt kopienas robežas un stiepās tālu ārpus tām.
Šāds rīkojums nebūtu nekas neparasts. . Parasti atmiņu saņēmējs negāja uz decembra ceremoniju Pagājušo gadu viņš bija piedalījies, jo tika izvēlēts viņa pēctecis šajā procesā gan viņš bija iesaistīts. Bet ikdienā viņa dzīve ritēja diezgan nošķirti no kopienas pasākumiem. Neviens neko neteiktu par viņa prombūtni vai par to, kāpēc viņš tieši šo dienu izvēlējies kaimiņu kopienas apmeklējumam. Kad ierastos šoferis ar auto, devējs šoferi nosūtītu paveikt kādu nelielu darbu. Tikmēr vecais vīrs palīdzētu noslēpties auto aizmugurē. Tad viņš zēnam iedotu maisiņu ar pārtiku, ko būtu izdevies sakrāt no maltītēm šajās divās nedēļās.
^^ Ceremonija sāktos, visa kopiena būtu sapulcējusies, un a P to laiku Jona un vecais vīrs jau būtu gabalā. Ap pusdienas laiku Jonas prombūtni pamanītu, un tas radītu nopietnas bažas. Ceremoniju gan nepārtrauktu; ko tādu nevar pat iedomāties. Bet kopienas teritorijā izsūtītu meklētājus. Devējs būtu atpakaļ ap to brīdi, kad atrastu Jonas divriteni un drēbes. Jona tad jau būtu ceļā uz Citurieni. Atgriežoties vīrs atrastu kopienu uztraukuma un panikas stāvoklī. Sastapušies ar situāciju, kādā nekad nebija nokļuvuši un nespēdami piekļūt atmiņām, kurās smelties vai nu mierinājumu, vai risinājumu, ļaudis nezini, ko iesākt un pie kā vērsties pēc padoma. Devējs dotos uz auditoriju, kur klusumā pulcētos iedzīvotāji. Tad viņš kāptu uz paaugstinājuma, lai uzrusanākušos.
svinīgā balsī viņš paziņotu, ka Jona gājis bojā upē, un nekavējoties sāktu zaudējuma ceremoniju.
- Jona, Jona! visi skaļi skandētu, tāpat kā reiz bija skandējuši Kaleba vārdu.
Skolotājs teiktu priekšā sakāmo.
Tad viņi kopā ļautu Jonas klātbūtnei izdzist no savas dzīves, unisonā izrunājot viņa vārdu: aizvien lēnāk un klusāk, līdz tas izgaistu. Nu viņš būtu nekas vairāk kā nenozīmīga murmināšana, ujttad, dienas beigās, uz laiku laikiem izzustu, un viņu vairs nepieminētu. Tad cilvēku uzmanība atkal pievērstos satraucošajam uzdevumam uzņemties atmiņas.
Devēja palīdzība šeit lieti noderēs.
-Jā, es saprotu, ka kopienai jūs vajadzēs, Jona sacīja pēc tam, kad viņi bija beiguši plānošanas darbus. Bet arī man jūs būsiet vajadzīgs. Lūdzu, dodieties man līdzi! Jona jau zināja atbildi uz šo pēdējo lūgumu.
- Mans darbs būs pabeigts tikai tad, sirmgalvis maigi norādīja, kad būšu palīdzējis kopienai mainīties un atkal kļūt vienotai un veselai. Esmu tev pateicību parādā, Jona, jo bez tevis es nebūtu spējis izdomāt veidu, kā panākt šādas pārmaiņas. Tava loma un uzdevums tagad ir bēgt. Izglābties. Un mans uzdevums palikt.
- Vai gan jūs nevēlaties doties man līdzi? skumji vaicāja Jona.
Skolotājs viņu apskāva.
- Es tevi mīlu, Jona, viņš sacīja, bet man jādodas kaut kur citur. Kad mans darbs šeit būs pabeigts, es vēlēšos būt kopā ar savu meitu.
Jona bija drūmi raudzījies grīdā. Tad viņš pārsteigts pacēla galvu.
- Nezināju, ka jums ir meita! Jā, stāstījāt par dzīvesbiedri. Bet nekad neesmu dzirdējis par meitu.
Devējs smaidot pamāja ar galvu. Pirmo reizi šo mēnešu laikā, ko viņi bija pavadījuši kopā, Jona redzēja veco vīru patiesi laimīgu.
- Viņu sauca Rozmarija, devējs teica.
21
Viss izdosies. Mēs panāksim, lai izdotos, dienas gaitā Jona sev atkal un atkal iegalvoja.
Bet tovakar viss mainījās. Sabruka tas, ko viņi tik sīki bija izplānojuši.
Tonakt Jona bija spiests bēgt. Viņš pameta savu mājokli drīz pēc tam, kad debesis satumsa un kopiena pieklusa. Tas bija neticami bīstami, jo dažas darba komandas vēl joprojām atradās turpat, bet zēns kustējās slepeni un klusi, turēdamies ēnā, garām tumsas apņemtām mājām un tukšam centrālajam laukumam uz upes pusi. Aiz laukuma viņš redzēja veclaužu mītni ar piebūvi; tās izcēlās uz tumšo debesu fona. Apstāties nedrīkstēja. Nebija laika. Tagad svarīga bija katra minūte, un katra minūte viņu attālināja no kopienas.
Nu jau viņš bija nonācis līdz tiltam, un, sakumpis pār divriteni, neatlaidīgi mina pedāļus. Tālu lejā zēns saskatīja virpuļojam tumšus upes ūdeņus.
Sev par pārsteigumu, pametot kopienu, viņš nejuta ne baiļu, ne nožēlas. Tomēr žņaudza skumjas par to, ka jāatstāj labākais draugs. Viņš saprata, ka bēgšanas briesmās jāizturas pilnīgi klusi, bet sirdi un domās zēns sauca un cerēja, ka, spēdams dzirdēt tālāk, devējs sapratīs, ka Jona tomēr ir pateicis ardievas.
Viss bija sācies vakariņu laikā. Ģimenes vienība, kā vienmēr vakaros, atradās visi kopā: Lilī pļāpāja, māte un tēvs bārstīja ierastās piezīmes (un melus Jona tagad zināja) par savām dienas gaitām. Turpat līdzās arī Gabriels, čalodams savā bērna valodiņā, spēlējās uz grīdas, šad un tad līksmu skatienu pavērdamies uz Jonas pusi; acīmredzami apmierināts, ka atkal nonācis šeit pēc nakts, kas mazulim bija jāpavada prom, aprūpes centrā.
Tēvs bija nolūkojies uz mazuli.
- Priecājies vien, knauķīt! viņš teica. Šonakt tu te esi pēdējo reizi.
- Kāpēc? Jona vaicāja.
Tēvs nopūtās, viņa balsī jautās vilšanās.
- Nu, tu jau zini, ka viņš pavadīja nakti aprūpes centrā; kad tu šorīt pārradies mājās, viņa te vēl nebija. Tā šķita piemērota iespēja pamēģināt, ja jau tevis nav mājās. Viņš taču tik labi bija sācis gulēt.
- Vai viss nenoritēja gludi? māte līdzjūtīgi vaicāja.
Tevs rūgti pasmējās.
- Tas vēl būtu maigi teikts. Tā bija īsta katastrofa. Acīmredzot viņš augu nakti bija kliedzis. Nakts aprūpētāju komanda ar to nebija tikusi galā. Kad ierados darbā, viņi bija patiešām izsmēluši spēkus,.
- Geib, tu, nerātni! Lilī noklikšķināja mēli Gabriela virzienā.
Mazais smaidot sēdēja uz grīdas.
- Tāpēc mums bija jāpieņem lēmums, tēvs turpināja. Šopēcpusdien sapulces laikā pat es balsoju par Geiba atbrīvošanu.
Jona nolika dakšiņu un lūkojās uz tēvu.
- Atbrīvošanu? viņš pārjautāja.
Tēvs pamāja ar galvu.
- Mēs taču mēģinājām, turklāt tas mums nācās visai smagi. Vai ne?
- Jā, tā bija gan, māte piekrita.
Ari Lilī piekrītoši pamāja.
Jonam izdevās saglabāt mierīgu balsi:
- Kad? zēns noprasīja. Kad viņu atbrīvos?
- Rīt agri no rīta. Mums jāsāk gatavošanās vārda došanas ceremonijai, tāpēc nolēmām, ka nodarīsim to laikus.
- No rīta mēs tev teiksim: atā, atā, Geib, tēvs iedziedājās melodiskā balsī.