Kad Jona tika līdz otram upes krastam, viņš uz īsu brīdi apstājās un atskatījās. Kopiena, kurā zēns bija pavadījis visu dzīvi, vēl miegā grimusi, pletās aiz muguras. Agri no rīta, gaismiņai svīstot, striktai kārtībai pakļautā dzīve, kādu viņš vienmēr bija pazinis, turpināsies.
Dzīve, kur nekas nebija negaidīts. Vai neērts. Vai neparasts. Dzīve bez krāsām, sāpēm un pagātnes.
Zēns atkal apņēmīgi uzmina pedāļiem un turpināja braucienu pa ceļu. Tērēt laiku, lūkojoties atpakaļ, nebija droši. Jau tik daudzi noteikumi bija pārkāpti pietiekami, lai noķeršanas gadījumā viņu notiesātu.
Pirmkārt, viņš bija pametis mājokli nakts laikā. Tas bija ļoti nopietns pārkāpums.
Otrkārt, viņš bija paņēmis kopienas pārtiku, un tas bija nopietns noziegums, lai gan paņemti bija tikai pārpalikumi, izlikti aiz mājokļu durvīm organizētai savākšanai.
Treškārt, viņš nozaga tēva divriteni. Kādu mirkli Jona, tumsā stāvēdams pie divriteņu novietnes, svārstījās, jo negribēja ņemt neko no tēva mantām. Turklāt viņš nebija pārliecināts, vai jutīsies gana ērti, braucot ar lielāku riteni, jo ļoti bija pieradis pie savējā, mazāka.
Tomēr tas bija nepieciešams, jo šim ritenim bija piestiprināts bērnu krēsliņš.
Viņš bija paņēmis sev līdzi Gabrielu.
Bērna mazā galviņa sitās Jonam pret muguru, viņš neatskatīdamies mina pedāļus. Piesprādzēts bērnu sēdeklītī, Gabriels bija cieši aizmidzis. Pirms bēgšanas no mājām Jona stingri piespieda rokas Geiba mugurai, pārraidot pēc iespējas mierinošākas atmiņas: lēna šūpošanās šūpuļtīklā zem palmām kādā salā saulrieta staros, netāli un ritmiski viļņu šļaksti pret krastu. Atmiņas plūda no viņa uz mazuli, un Jona apzinājās, kā mazais ieslīgst arvien dziļākā un ciešākā miegā. Izņemot viņu no gultiņas un ieliekot bērnu sēdeklītī, Geibs pat nebija sakustējies.
Jona zināja, ka atrodas nakts aizsegā un paies laiks, iekams kāds pamanīs viņu prombūtni. Tāpēc viņš pedāļus mina spēcīgi, pūlēdamies nenogurt, minūtēm un jūdzēm stiepjoties garumā. Nebija laika saņemt tās atmiņas, ko viņš un skolotājs bija plānojuši, ar ko bija rēķinājušies: atmiņas par izturību un drosmi. Zēns varēja paļauties tikai uz saviem spēkiem un cerēja, ka ar to būs gana.
Viņš brāzās cauri tuvākajām kopienām, mājokļi vēl bija tumši. Attālums starp atsevišķām kopienām pamazām kļuva arvien lielāks, tukšie ceļa gabali arvien garāki. Vispirms kājas ļoti sāpēja, bet tad, laikam ritot, tās tapa nejūtīgas.
Rītausmā Gabriels pavēra acis un nemierīgi grozījās. Bēgļi atradās nomaļā vietā, lauki stiepās abpus ceļam, šur tur rēgojās pa koku pudurim. Jona ieraudzīja strautu un tuvojās tam cauri staignai un bedrainai pļavai. Gabriels, nu jau pilnīgi pamodies, ķiķināja; divritenis viņu mētāja augšā lejā.
Jona atsprādzēja bērnu ^dekllša stiprinājumus, izcēla Gabrielu ārā un nolūkojās, kā mazais līksmi pēta zāli un žagarus. Divriteni viņš uzmanīgi iestūma biezajos krūmos.
- Brokastis, Geib! Zēns attina mazu drusciņu no iesaiņotās pārtikas, un abi paēda.
Tad viņš piepildīja krūzīti ar ūdeni no strauta un deva Gabrielam. Ari pats kāri padzērās un, apsēdies līdzās strautam, noskatījās, kā mazulis rotaļājas.
Jona bija pārguris. Viņš zināja, ka jāpaguļ, jāatpūtina muskuļi un jābūt gatavam pavadīt vēl daudzas stundas uz divriteņa. Dienasgaismā braukt nebūtu droši.
Drīz viņus sāks meklēt.
Dziļi koku paēnā viņš atrada slēpni, paņēma sev līdzi mazuli un apgūlās, turot Gabrielu cieši rokās. Geibs līksmi pretojās, it kā tā būtu ierastā spēle, kad senāk mājās viņi, smejoties un kutinot viens otru, pa jokam cīnījās.
- Piedod, Geib, Jona viņu stingri satvēra. Zinu, ka ir jau rīts un tu esi tikko pamodies. Bet tagad mums jāguļ.
Viņš spēcīgi piekļāva mazo augumiņu sev klāt un paglāstīja muguru, klusi žūžojot kaut ko Gabrielam ausī. Tad viņš cieši piespieda rokas mazuļa mugurai un pārraidīja atmiņas par dziļu, piesātinātu nogurumu. Pēc brīža Gabriela galviņa noslīga pret Jonas krūtīm.
Tā abi kopā bēgļi nogulēja pirmo briesmu pilno dienu.
Visbiedējošākās bija lidmašīnas. Nu jau bija pagājušas vairākas dienas, Jona pat vairs nezināja skaitu. Ceļojums bija ieritējis savās sliedēs: dienā viņi gulēja, slēpdamies krūmu paēnā un zem kokiem. Atrada ūdeni, uzmanīgi sadalīja pārtikas pārpalikumus, papildinot krājumus ar to, ko varēja atrast mežā. Un tad nebeidzamas jūdzes uz divriteņa nakts laikā.
Kāju muskuļi norūdījās un kļuva cieti. Dodoties pie miera, tie sāpēja. Toties kājas bija kļuvušas spēcīgākas, un Jonam retāk vajadzēja nokāpt no riteņa, lai atpūstos. Dažkārt viņš apstājās un uz īsu brīdi izcēla Gabrielu ārā no sēdeklīša, lai mazliet pavingrotu, kādu gabaliņu paskrietu pa ceļu vai lauku ar mazuli rokās. Bet, kad viņš atgriezās un atkal iesprādzēja pacietīgo bērniņu atpakaļ sēdeklītī, Jonas kājas bija gatavas slodzei.
Tātad spēka viņam bija gana, un viņš neizjūta vajadzību pēc tā, ko devējs būtu varējis pārraidīt, ja laika būtu bijis vairāk.
Tomēr, kad pāri lidoja lidmašīnas, zēns vēlējās, kaut būtu no devēja saņēmis drosmi.
Jona saprata, ka tās bija meklēšanā izsūtītas lidmašīnas. Tās laidās tik zemu, ka dažkārt viņus pamodināja motora troksnis, un reizēm, izbiedēti raugoties no slēpņa, viņš teju varēja saskatīt meklētāju sejas.
Jona zināja, ka lidotāji nespēj saredzēt krāsas un ka viņa ādas krāsa vai Gabriela gaišās matu cirtas ir nekas vairāk kā pelēki pleķi pelēkā koku lapotnē. Tomēr no zinātnes un tehnoloģiju mācības stundām zēns atcerējās, ka meklētāju lidmašīnas izmanto siltumu meklējošas ierīces, kas spēj identificēt ķermeņa siltumu; tās pazītu divas cilvēciskas būtnes, kas, kopā saspiedušās, slēpjas krūmājos.
Tāpēc vienmēr, izdzirdot lidmašīnu radīto troksni, zēns sniedzās pēc Gabriela un pārraidīja viņam atmiņas par sniegu, dažas paturot arī sev. Tad viņi abi kopā sala un, kad lidmašīnas bija'prom, abi trīcēja, turoties viens pie otra, līdz atkal uznāca naregs.
Reizēm pārraidot atmiņas Gabrielam, Jona juta, ka tās kļuvušas vājākas, it kā seklākas nekā pirms tam. To viņš reiz bija cerējis, un to viņi abi ar devēju bija plānojuši: dodoties prom no kopienas, Jona atmiņas izplatīs visiem, atstās iedzīvotājiem. Bet tad, kad uzradās lidmašīnas, viņš mēģināja turēties pie atmiņām par aukstumu, kas vēl bija palikušas, un izmantoja tās, lai izdzīvotu.
Parasti lidmašīnas riņķoja dienā, kad viņi slēpās. Arī naktī Jona uzmanījās, vienmēr ieklausīdamies, vai neatskanēs lidmašīnu motora troksnis. Pat Gabriels ausījās un sauca: Lidašīna! Lidašīna! reizēm, vēl pirms Jona bija izdzirdējis draudīgo troksni.
Ja meklētāju lidmašīnas pārlidoja nakts laikā tā reizēm notika -, Jona steidzīgi mina pedāļus, lai tiktu līdz tuvākajam kokam vai krūmam, tad metās pie zemes un atdzesēja sevi un Gabrielu. Reizēm viņiem tik tikko izdevās palikt nemanītiem.
Lai gan, caurām naktīm rullējot visgarām nomaļām ainavām, kopienas bija palikušas tālu aiz muguras un tuvumā nebija nevienas norādes par apdzīvotu vietu, zēns visu laiku palika modrs un piesardzīgs, ar acīm meklēdams nākamo paslēptuvi, ja tāda vajadzība rastos.
Ar laiku lidmašīnu pārlidojumi mitējās. Tās riņķoja arvien retāk un arī vairs ne tik lēni un uzmanīgi, it kā meklējumi nu notiktu uz labu laimi un bez īpašām cerībām.
Visbeidzot pienāca tāda diena un tāda nakts, kad neviena lidmašīna neparādījās.
22