Ainava bija kļuvusi citāda. Izmaiņas bija nelielas, gandrīz grūti pamanāmas. Ceļš bija šaurāks un bedraināks; acīmredzot to vairs neaprūpēja ceļu darbinieki. Pēkšņi bija grūtāk noturēt līdzsvaru uz divriteņa, jo priekšējais ritenis ķērās starp akmeņiem un grambām.
Kādu nakti, ritenim strauji atsitoties pret akmeni, Jona nokrita. Instinktīvi viņš tvēra pēc Gabriela. Mazulis, iesprādzēts sēdeklītī, nebija ievainots, toties nobijies brīdī, kad ritenis gāzās uz sāniem. Jona bija izmežģījis potīti, ceļi bija nobrāzti un jēli, caur saplēstām biksēm sūcās asinis. Sāpju pārņemts, viņš piecēlās kājās, saveda kārtībā riteni un nomierināja Geibu.
Tad viņš pavisam piesardzīgi sāka braukt dienasgaismā. Bailes no meklētājiem jau bija piemirstas, izzudušas pagātnē. Bija uzradušās jaunas bailes nepazīstamā ainava slēpa nezināmas briesmas.
Meži ceļmalās bija tumši un noslēpumu pilni. Viņi abi biežāk redzēja strautiņus urdzam un apstājās, lai padzertos. Jona uzmanīgi apmazgāja savainotos ceļus, saviebdamies, kad pieskārās jēlumam. Laiku pa laikam sapampušo potīti pamērcējot aukstās ceļmalas grāvju tērcītēs, sāpes atvilga; kļuva vieglāk.
Nesen Jona bija apjautis, ka Gabriela drošība ir atkarīga no Jonas spēka krājumiem.
Abi zēni pirmoreiz ieraudzīja ūdenskritumu; vēlāk pirmo reizi dzīvē arī meža zvērus.
Lidašīna! Lidašīna! Geibs izsaucās, un Jona ātri metās krūmājos, lai gan dienām ilgi nebija tās redzējis un ari tagad nedzirdēja motora rūkoņu.
Viņš iestūma riteni biežņā un, atgriezies pēc Geiba, pamanīja mazo, tuklo roķeli rādām uz debesīm.
Izbailēs Jona paskatījās augšup, taču tā nebija lidmašīna. Lai gan pats iepriekš viņš to nekad nebija redzējis, tomēr pazina no bālēt sākušajām atmiņām, ko devējs bieži bija pārraidījis. Tas bija putns.
Drīz ceļā parādījās arvien vairāk putnu; tie cēlās gaisā virs viņu galvas un sakliedzās savā starpā. Zēni vēroja briedi, un reiz ceļmalā uz viņiem pārsteigti un bezbailīgi nolūkojās neliela, sarkanīgi brūna radība ar kuplu asti, bet Jona nezināja, kā to sauc. Palēninājis gaitu, viņš lūkojās uz to, līdz radība apcirtās un pazuda meža biezoknī.
Tas viss Jonam bija jauns. Pēc dzīves Tāpatībā, kur viss iepriekš bija paredzams, viņu sajūsmināja pārsteigumi, kas gaidīja katrā ceļa līkumā. Zēns reižu reizēm palēnināja divriteņa gaitu, lai apbrīnotu meža puķes, papriecātos par putna treļļiem biezoknī un vienkārši nolūkotos, kā vējš kustina koka lapas. Divpadsmit gadu laikā, ko zēns bija pavadījis kopienā, viņš nekad nebija izjutis tik vienkāršus pēkšņas laimes brīžus.
Tomēr vienlaikus Jonu pārņēma neskaidras bailes. Visvairāk viņš baidījās, ka būs jācieš bads.
Apstrādātie lauki bija palikuši aiz muguras, un pārtiku bija gandrīz neiespējami atrast. Pēc tam kad puikas bija notiesājuši beidzamos kartupeļus un burkānus, ko bija atraduši pēdējā apstrādātajā zemes gabalā, viņus vienmēr pavadīja izsalkums.
Jona notupās pie strauta un kailām rokām mēģināja saķert zivis. Kad tas neizdevās, viņš vīlies sāka sviest strautā oļus, apzinādamies, ka tādai rīcībai ir maza jēga.
Beidzot, izmisuma mākts, viņš uz ātru roku uzmeistaroja tīklu saliektam koka gabalam apkārt savijot cilpas no diegiem, ko izvilka no Gabriela segas.
Pēc daudziem mēģinājumiem, kas šķita velkamies bezgalīgi, zēns beidzot no strauta izķeksēja divas sudrabaini zvīņainas zivis. Metodiski ar asu akmeni sadalījis tās gabalos, viņš mazumiņu notiesāja pats un pabaroja arī Geibu. Viņi apēda dažas ogas un bez panākumiem mēģināja noķert putnu.
Naktī ar Gabrielu pie sāniem Jona, bada mocīts, gulēja nomodā un atminējās dzīvi kopienā, kur maltītes katru dienu tika piegādātas pie mājokļa durvīm.
Puisēns mēģināja izmantot atslābstošo atmiņu spēku, un viņam izdevās uzburt īsas, tagadējā stāvoklī mokošas ainas: krāšņus banketus ar milzīgiem cepešiem, dzimšanas dienu ballītes ar bieza krēma kārtām rotātām kūkām, tikko no koka plūktus, saulē sakarsušus un no sulas pārpilnības vai plīstošus augļus.
Bet, kad atmiņu mirkļi norima un atkāpās, viņu atkal ieskāva sāpīgs tukšums. Pēkšņi sadrūmis, Jona atcerējās reizi, kad bija saņēmis rājienu par nepareizi lietotu vārdu. Šis vārds bija «badā». «Tu nekad neesi bijis badā,» viņu pamācīja. «Un tu nekad nebūsi izbadējies.»
Tagad viņš tāds bija gan. Ja viņš būtu palicis kopienā, tā nenotiktu. Tas bija tik vienkārši. Viņš bija ilgojies pēc izvēles iespējas. Tagad, kad šāda iespēja bija, viņš bija acīmredzami izvēlējies aplamāko: doties prom. Un nu viņš cieta badu.
Bet ja viņš būtu palicis…
Doma turpinājās. Ja viņš būtu palicis, tad tāpat ciestu badu, tikai citādi. Viņš būtu dzīvojis tādu dzīvi, kurā vienmēr alktu pēc sajūtām, krāsām, pēc mīlestības.
Un Gabriels? Ja Jona būtu palicis, Gabriela vispār vairs nebūtu. Tātad izvēles patiesībā nebija.
Spēki pamazām izsīka, pārtikas nebija pietiekami, un braukt ar riteni kļuva arvien grūtāk. Tad zēns apjauta, ka tālumā vīd kas tāds, ko viņš jau sen bija cerējis ieraudzīt: kalni. Izmežģītā potīte, visiem spēkiem minot pedāļus, pulsēja sāpēs. Tāda piepūle bija gandrīz pāri zēna spēkiem.
Arī laiks bija mainījies. Divas dienas lija. Jona nekad nebija redzējis lietu, lai gan atmiņās to bija gan piedzīvojis. Lietus, ko viņš bija redzējis atmiņās, viņam patika tas bija neparasti, kas jauns, bet šis bija citāds. Viņi abi ar Gabrielu nosala, viscaur izmirka, un bija gandrīz neiespējami izžāvēt drēbes, lai gan pēc lietus laiku pa laikam uzspīdēja saule.
Pārbaudījumu pilnajā ceļā Gabriels nebija pinkšķējis. Tagad gan mazulis raudāja, jo bija izsalcis, pārsalis un ārkārtīgi novārdzis. Arī Jonam lija asaras gan tā paša iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka baidījās. Zēns raudāja, jo nu viņš nobijās, ka nespēs izglābt Gabrielu. Par sevi viņš vairs neuztraucās.
23
Jonu pārņēma arvien nešaubīgāka sajūta, ka mērķis ir tepat tuvumā, nakts tumsā, kas pamazām sabiezēja. It kā nekas par to neliecināja. Ja neņem vērā nebeidzamu ceļa strēli, kas līkločiem izvijās nu jau pavisam šaura, priekšā nekā nebija. Visapkārt nebija dzirdama ne skaņa.
Jona juta, ka Cituriene vairs nav tālu. Cerība, ka viņš spēs to sasniegt, bija pavisam niecīga. Paļāvība uz glābiņu saruka arvien vairāk, kad sejā sāka pūst ass un auksts gaiss, kas pamazām sabiezēja baltā virpulī.
Ietīts nepiemēroti plānā sedziņā, Gabriels bija sarāvies čokurā un trīcēdams pavisam klusu tupēja mazajā sēdeklītī. Jona uzmanīgi apstādināja divriteni, izcēla mazuli no krēsliņa un, sirdij sažņaudzoties, aptvēra, cik Geibs ir novārdzis un pārsalis.
Stāvot dzeldoši aukstā kupenā, kas ap basajām kājām arvien sabiezēja, Jona atpogāja savu tuniku un piekļāva Geibu cieši klāt, aptīdams abiem apkārt sadriskāto un netīro segu. Gabriels vārgi grozījās un mazliet iešņukstējās klusumā, kas viņus ieskāva.
Neskaidri, it kā saņemdams signālu no pabalējušas uztveres tikpat neskaidras kā pati šī viela, Jona atminējās, kas ir šis baltums.
To sauc par sniegu, Geib, Jona čukstēja. Sniegpārslas. Tās lido lejup no debesim un ir ļoti skaistas.
No zinātkārā un uzmanīgā bērna atbilde neatskanēja.
Jona paskatījās lejup uz mazo galviņu, piespiestu sev pie krūtīm. Cirtainie Gabriela mati bija kļuvuši nespodri un ķepīgi, uz bālajiem vaigiem varēja redzēt asaru pēdas. Acis puisēns bija aizvēris. Jona noraudzījās, kā sniegpārsla slīd lejup un, īsu brīdi vizuļodama, aizķeras trīsošajās mazuļa skropstās.