Выбрать главу

Tēvs novietoja riteni stāvvietā. Tad viņš pacēla grozu un ienesa to mājā. Lilī viņam sekoja, bet tad atskatījās pāri plecam uz Jonu un ķircinošā balsī izmeta:

-    Varbūt viņam ir tā pati dzimtmāte, kas tev?

Jona paraustīja plecus un devās mājā iekšā. Tomēr jaunbērna acis viņam neizgāja no prāta. Spoguļi kopienā bija diezgan reta lieta, bet tie nebija arī aizliegti. Pēc tiem īsti nebija vajadzības, un Jonam vienkārši trūka vēlmes sevi bieži aplūkot, pat ja viņš atradās netālu no spoguļa.

Nupat, ieraugot jaunbērna acu izteiksmi, viņam ienāca prātā, ka gaišās acis ir ne tikai retums, bet arī piešķīra to īpašniekam neparastu skatienu. Kādu īsti?

Dziļumu zēns nolēma; bija tā, it kā lūkotos dziļā upē līdz pašam dibenam, kur varbūt uzglūn kas neatklāts un nezināms. Pēkšņi zēns pavisam skaidri apzinājās, ka arī viņam piemīt šāds skatiens.

Zēns devās pie sava galda, izlikdamies vienaldzīgs pret jaunbērnu. Otrā istabas galā māte un Lilī bija nolie­kušās pār bērnu, lai redzētu, kā tēvs attin segas.

-     Kā sauc viņa mierinājuma objektu? Lilī ievaicā­jās, paceldama mīksto radību, kas atradās grozā līdzās bērnam.

Tēvs tam uzmeta skatienu.

-    Tas ir nīlzirgs, viņš secināja.

Lilī bija jāsmejas par savādo vārdu.

-      Nīlzirgs, viņa atkārtoja, nolika mierinājuma objektu malā un cieši uzlūkoja jaunbērnu, kas, atbrīvots no segām, vicināja rociņas.

-     Man šķiet, ka jaunbērni ir tik mīlīgi, Lilī nopū­tās. Es ceru, ka man piešķirs dzimtmātes darbu.

-   Lilī! māte asi iesaucās. Tā nesaki. Šis pienākums nav diez ko godājams.

-   Es runāju ar Natašu. Vai zini to desmitgadnieci, kas dzīvo tepat aiz stūra? Brīvprātīgās stundas viņa pavada dzemdību centrā. Un viņa man pastāstīja, ka dzimtmātes saņem teicamu uzturu, viņām neliek daudz vingrot, un vispār lielāko daļu laika, kamēr atrodas gaidībās, viņas vienkārši spēlē spēles un izklaidējas. Man tas patiktu, Lilī saīgusi skaidroja.

-    Trīs gadi, māte.stingri piebilda. Trīs dzemdī­bas, un ar to viss beidzas. Pēc tam viņas ir strādnieces visu savu pieaugušā dzīvi līdz pat dienai, kad dodas uz vecļaužu namu. Vai tiešām tu to gribi, Lilī? Trīs laiski pavadīti gadi, un tad smags fizisks darbs līdz pat vecu­mam?

-    Nē, to es negribētu, Lilī vilcinoties atzina.

Tēvs pieliecās un pagrieza jaunbērnu uz vēdera, ap­sēdās līdzās un vienmērīgām kustībām masēja mazo muguriņu.

-    Saproti, Lilī-bilī, tēvs maigi sacīja, dzimtmātēm jaundzimušos pat neļauj aplūkot. Ja jau tev tik ļoti patīk mazie, tev drīzāk vajadzētu cerēt uz audzinātājas pienā­kumu.

-    Kad būsi astoņgadniece un sāksi brīvprātīgās stun­das, vari pamēģināt audzināšanas centrā, māte ierosi­nāja.

-    Šķiet, tā darīšu gan, Lilī piekrita.

Viņa notupās uz ceļiem blakus jaunbērna grozam.

-    Kā tu teici, kā viņu sauc? Gabriels? Sveiks, Gabriel! meitene iedziedājās. Tad iesmējās. Ai, man lie­kas, viņš guļ, meitene nočukstēja. Es labāk paklu­sēšu.

Jona atkal atgriezās pie rakstāmgalda, lai ķertos pie skolas uzdevumiem. Jā, lai nu kurš to spētu, viņš nodo­māja. Lilī nekad neapklusa. Varbūt viņai vajadzētu cerēt uz runātājas amatu, tad viņa visu dienu sēdētu birojā pie mikrofona, skaļi saucot paziņojumus. Zēns klusi pie sevis iesmējās, iedomājoties māsu dūcam zem deguna šķietami svarīgā balsī, kāda piemita visiem runātājiem, izrunājot, piemēram, teikumu Uzmanību, šis paziņojums domāts visām deviņus gadus vecām meitenēm matu len­tēm vienmēr jābūt kārtīgi sasietām.

Tad viņš pagriezās uz Lilī pusi un pamanīja, ka viņas matu lentes, kā allaž, bija atrisušas un nokarājās pār ple­ciem. Gandrīz droši viņš zināja, ka pavisam drīz izskanēs tāds paziņojums un būs domāts tieši Lilī, lai gan viņas vārds, protams, netiks minēts. Visi tāpat sapratīs.

Zēns ar kaunu atcerējās, ka visi bija zinājuši: paziņo­jums Uzmanību, atgādinām visiem vienpadsmitgadnieku

zēniem, ka neko nedrīkst nest projām no atpūtas zonas

un saldumi ir jāapēd, nevis jānoslēpj bija domāts viņam. Todien, pagājušajā mēnesī, viņš bija paņēmis ābolu, lai apēstu to mājās. Neviens to nebija pieminējis, pat ne viņa vecāki, jo publisks paziņojums bija pietiekams, lai panāktu nožēlu. Protams, viņš bija atdevis ābolu un nākamajā rītā pirms stundām atvainojies atpūtas zonas direktoram.

Jona nespēja izmest no prāta šo atgadījumu un jop­rojām izjuta kaunu. Ne jau par to, ka bija atskanējis šis paziņojums vai par to, ka viņam nācās atvainoties. Tās bija standarta procedūras, un viņš tās bija pelnī­jis. Tomēr viņš nespēja aizmirst pašu atgadījumu. Zēns nodomāja, ka viņam droši vien būtu vajadzējis savas sajūtas paust tovakar ģimenes vidū, kad pēc vakara maltītes katrs ģimenes loceklis atklāja savus dienas pārdzīvojumus.

Tomēr notikušo izteikt vārdos viņš nebija spējis, nevarēja ari saprast apmulsuma iemeslu, tāpēc bija ļāvis visam ritēt savu gaitu.

Atpūtas starpbrīža laikā viņi ar Ašeru bija spēlējušies. Tad Jona, neko īpašu nedomādams, no uzkodu groza, kas tur parasti stāvēja, bija paķēris ābolu un metis ar to drau­gam. Ašers ābolu noķēra un_meta atpakaļ, un tā sākās gluži parasta mētāšanās.

Tas nebija nekas neparasts. Neskaitāmas reizes zēni bija spēlējuši šo spēli: metuši un ķēruši, metuši un ķēruši.

Jonam tas piepūli neprasīja, viņš pat mazliet garlai­kojās, lai gan Ašers aizrāvās; zēnam patika mētāt priekš­metus, tas palīdzēja viņam uzlabot kustību koordināciju, kas īsti neatbilda standartiem.

Pēkšņi Jona, ar skatu sekojot līdzi ābolam, bija ievē­rojis, ka tas mainās. Uz pavisam īsu brīdi.

Zēns atcerējās, ka šo izmaiņu bija pamanījis, kad ābols atradās gaisā. Lai cik rūpīgi viņš to pētīja, kad atkal noķēra, tas arvien bija tas pats ābols, nekas nebija pārvērties. Tas pats izmērs un forma: nevainojami apaļa forma. Tā pati nenoteiktā nokrāsa, tādā pašā tonī kā viņa tunika.

Ābolā nebija nekā īpaša. Jona pasvārstīja to plauk­stās, pameta gaisā un atkal svieda Ašeram. Un tad vēl­reiz gaisā, tikai uz īsu brīdi ābols bija mainījies.

Tas atkārtojās četras reizes. Jona samirkšķināja acis, pavērās apkārt un tad pārbaudīja redzi, mēģinot sala­sīt mazos burtiņus uz identifikācijas nozīmītes, kas pie­sprausta pie tunikas. Savu vārdu viņš varēja salasīt labi. Tāpat teicami redzēja Ašeru laukuma otrā galā. Nebija nekādu problēmu noķert ābolu.

Jona lauzīja galvu, bet nespēja saprast.

-    Aš? viņš sauca. Vai tev kaut kas nešķiet nepa­rasti? Ar ābolu?

-    Nūjā! Ašers smiedamies attrauca. Tas lec man ārā no rokām un krīt zemē. Ašers atkal bija nometis ābolu.

Ari Jona iesmējās, cenzdamies atvairīt uzmācīgo pār­liecību, ka kaut kas tomēr bija noticis. Un tad, par spīti noteikumiem, kas attiecas uz atpūtas zonu, viņš ābolu bija paņēmis līdzi uz mājām. Vakarā, pirms mājās pārra­dās vecāki un Lilī, viņš turēja ābolu rokās un ļoti uzma­nīgi pētīja. Ašers to vairākas reizes bija nometis zemē, tādēļ ābols bija apbružāts un mazliet bojāts, tomēr nekas cits neparasts nebija manāms.

Jona pat aplūkoja to ar palielināmo stiklu. Pamētāja pāri istabai, vēlreiz aplūkoja un tad ripināja to pa galda virsmu, gaidot, līdz atkal notiks kaut kas īpašs.

Bet nekas nenotika. Vienīgais, kas atgadījās ārpus kārtas, bija paziņojums skaļruņos, un, lai gan skaļi viņa vārds minēts netika, tas bija paredzēts Jonam, un abi vecāki, to noklausoties, zīmīgi raudzījās uz viņa galdu, kur joprojām stāvēja ābols.