Tagad, sēžot pie rakstāmgalda, nokrauta ar mājasdarbiem un vērojot, kā ģimene ucinās ap jaunbērnu pārnēsājamā sēdeklītī, Jona papurināja galvu, cenšoties aizmirst dīvaino atgadījumu. Zēns sevi piespieda sakārtot papīrus un mēģināja pamācīties vēl pirms vakariņām. Mazulis Gabriels grozījās sēdeklītī un grasījās uz raudāšanu, bet tēvs, atverot kasti, kurā stāvēja piena maisījums un barošanas piederumi, klusā balsi skaidroja Lilī, kā norit barošanas procedūra.
Vakars pagāja tāpat kā citi vakari ģimenes vienībā, mājā un kopienā klusi un mierīgi pārdomājot dienas notikumus; tas bija laiks atpūtai un atjaunotnei, lai sagatavotos jaunai dienai. Neparasti bija tikai tas, ka tagad te atradās arī jaunbērns ar gaišām, nopietnām acīm, kas šķita visu saprotam.
4
Lēnām ripinoties ar divriteni, Jona lūkojās apkārt, vai pie kādas ēkas neredzēs Ašera braucamo. Brīvprātīgā pienākumus viņš parasti atteicās veikt kopā ar draugu, jo Ašers bieži vien muļķojās un neļāva paveikt kaut ko nopietnu. Patlaban, kad viņiem tuvojās divpadsmit gadu vecums un piedalīšanās brīvprātīgajās stundās drīz beigsies, tam vairs nebija lielas nozīmes.
Iespēja izvēlēties, kur pavadīt šo laiku, Jonam vienmēr bija likusies īpaša privilēģija pārējās diennakts stundas tika rūpīgi pārraudzītas un regulētas.
Viņš atcerējās laiku, kad bija kļuvis astoņus gadus vecs šo vecumu drīz sasniegs arī Lilī, un viņam pienācās šī izvēles brīvība.
Savu pirmo brīvprātīgā pienākuma stundu astoņgadnieki uzsāka mazliet saspringti, ķiķinot un dīdoties kopā nelielās grupiņās. Sākumā visi metās pildīt atpūtas pienākumu, palīdzot jaunākajiem, ierastajā spēļu laukumā viņi jutās droši. Bet pamazām, citu pavadībā pieaugot pašpaļāvībai un briedumam, tika apgūti arī citi darbi, pakāpeniski nonākot pie tiem pienākumiem, kas vairāk atbilda pašu prasmēm un interesēm.
Vīriešu kārtas vienpadsmitgadnieks, vārdā Bendžamins, teju četrus gadus bija pavadījis rehabilitācijas centrā, strādājot ar tiem, kam gadījies kāds ievainojums. Runāja, ka puisis esot tikpat prasmīgs kā rehabilitācijas vadītāji un jau pats izgudrojot ierīces un metodes, lai pacienti ātrāk atveseļotos. Neviens nešaubījās, kādu darbu saņems Bendžamins. Iespējams, viņam pat nebūs jāiziet apmācība.
Bendžamina sasniegumi^atstāja lielu iespaidu uz Jonu. Protams, viņi bija pazīstami, vienmēr vienā grupā, tomēr nekad nebija apsprieduši Bendžamina sasniegumus, jo šādas sarunas laikā Bendžamins varētu justies neērti. Nebija iespējams atrast parocīgu veidu, kā apspriest sasniegumus, nepārkāpjot lielīšanās noteikumu, pat ja tas tā nebija domāts. Tas nebija svarīgākais noteikums tāpat kā noteikums, kas ierobežo rupju vārdu lietošanu un sods parasti nebija pārāk nopietns. Lai nu kā vienmēr labāk izvairīties no situācijas, kas tik viegli var izraisīt noteikumu pārkāpumu.
Atstājot aiz sevis dzīvojamās mājas, Jona pabrauca garām kopienas celtnēm, cerot ieraudzīt Ašera divriteni pie kādas no mazajām fabrikām vai biroju ēkām. Zēns ripinājās garām bērnu aprūpes centram, kur Liii pavadīja laiku pēc skolas, un arī rotaļlaukumiem. Tad šķērsoja centrālo laukumu un lielo zāli, kur parasti notika iedzīvotāju sapulces.
Jona palēnināja ātrumu un aplūkoja zīmītes ar vārdu uz tiem divriteņiem, kas atradās pie audzināšanas centra. Tad viņš pārbaudīja braucamos pie pārtikas izdales ēkas. Pārtikas izdale vienmēr bija jautrs pasākums, un viņš cerēja tur atrast draugu, lai kopīgi dotos ikdienas izdales apgaitā, pa kopienas dzīvojamām ēkām iznēsājot kartona kastes ar pārtiku. Visbeidzot viņš atrada Ašera divriteni kā parasti nomestu, nevis divriteņu novietnē pie vecļaužu mītnes.
Pie ēkas bija vēl viens bērnu divritenis, un viņš pazina vienpadsmitgadnieces Fionas braucamo. Jonam Fiona patika. Meitenei bija labas sekmes, viņa bija klusa un pieklājīga, tomēr prata arī jokot un smieties, tāpēc Jonu nepavisam nepārsteidza, ka šodien viņa strādā kopā ar Ašeru. Zēns kārtīgi novietoja savu divriteni paredzētajā vietā blakus abu bērnu braucamajiem un iegāja ēkā.
- Sveiki, Jona, teica reģistratūras darbiniece, izsniedzot zēnam parakstīšanai reģistrācijas veidlapu, kur pati blakus iespieda organizācijas zīmogu.
Katra brīvprātīgā stunda tika rūpīgi iegrāmatota, un katrs to varēja aplūkot Pieejamo ierakstu hallē. Reiz, pirms vairākiem gadiem, bērni savā starpā slepeni sačukstējās par kādu vienpadsmitgadnieku zēnu, kas bija ieradies divpadsmit gadu ceremonijā un dabūjis noklausīties publisku paziņojumu, ka nav nostrādājis pietiekami daudz brīvprātīgo stundu, tāpēc darbu viņam nevarēja piešķirt.
Puisim gan deva vēl mēnesi laika, lai viņš stundas izpildītu, taču tad pienākums tika piešķirts privātā kārtā, aplausi neizskanēja un nebija nekādu svinību: vārdu sakot, krišana nežēlastībā apēnoja visu viņa nākotni.
- Labi, ka šodien ierodas brīvprātīgo papildspēki, teica reģistratore. Šorīt atzīmējam atbrīvošanu, tāpēc dienas plāns ir mazliet mainījies, un ir noderīgi, ja kāds palīdz.
Viņa ieskatījās izdrukātajā lapā.
- Tā, kas tad mums te ir? Ašers un Fiona palīdz vannasistabā. Varbūt ari tu gribētu viņiem pievienoties? Tu taču zini, kur tā atrodas, vai ne?
Jona pamāja, pateicās un devās tālāk pa garo gaiteni, ieskatoties katrā istabā abās gaiteņa pusēs. Vecļaudis sēdēja klusi, daži apciemoja viens otru un sarunājās, citi nodarbojās ar rokdarbiem vai vienkārši kaut ko meistaroja. Vēl citi snauduļoja. Katra istaba bija ērti mēbelēta, grīdas sedza biezs paklājs. ŠI vieta izdvesa rāmumu un mieru, ne tā kā rūpniecības un izdales punkti, kur ritēja kopienas ikdienas darbi.
Jona priecājās, ka vairāku gadu laikā brīvprātīgās stundas izvēlējies pavadīt dažādās vietās, lai izjustu atšķirību. Viņš gan arī apjauta, ka, nekoncentrējoties uz vienu jomu, viņam kļūst arvien grūtāk saprast nebija pat ne minējuma -, kas varētu būt viņa darbs.
Jona iesmējās. Atkal domājam par ceremoniju, zēns sevi paķircināja. Visticamāk, arī viņa draugiem šī doma neizgāja no prāta, ņemot vērā, ka šī diena drīz būs klāt.
Jona palaida garām aprūpētāju, kas, pavadot vienu no vecļaudīm, pārvietojās pavisam lēnām.
- Sveicināts, Jona, smaidot teica uniformā ģērbies virs.
Sieviete, kurai viņš turējās blakus, kūkumu uzmetusi, kājas ieāvusi mīkstās čībās, lēni šļūca uz priekšu. Ar smaidu viņa nolūkojās Jonas virzienā, tomēr skatiens bija neskaidrs, it kā tukšs. Viņš aptvēra, ka sieviete ir akla.
Zēns iegāja vannasistabā gaiss bija silts un mitrs, un telpā virmoja losjona smarža. Viņš novilka tuniku, uzmanīgi to pakāra uz āķīša pie sienas, izņēma no skapja plaukta salocītu uzsvārci un uzvilka mugurā brīvprātīgā formas tērpu.
- Čau, Jona! Ašers uzsauca.
Viņš bija notupies blakus vannai telpas stūrī. Fiona darbojās pie citas vannas. Meitene palūkojās uz viņu un smaidīja, lai gan acīmredzami bija aizņemta, siltā vannas ūdenī mazgājot vecu vīru.
Jona sasveicinājās gan ar vienaudžiem, gan arī citiem aprūpētājiem, kas atradās turpat tuvumā. Tad viņš devās pie vecļaudīm, kas sēdēja mīkstajos krēslos un gaidīja rindā. Zēns jau iepriekš te bija strādājis un zināja, pie kā jāķeras.
- Tagad tava kārta, Larisa, Jona sacīja, izlasījis sievietes vārdu uz nozīmītes pie viņas kleitas.
- Tūlīt ieliešu vannā ūdeni un tad tev palīdzēšu!
Viņš piespieda tuvākās vannas slēdzi un vēroja, kā tilpnē satek silts ūdens no daudziem maziem atvērumiem vannas sānos. Vanna piepildījās acumirklī, un ūdens strūkla uzreiz apstājās.