— He! He! — Simē smējās. — Velni un Kloknotons! Par viņu lielāku velnu neatradīs visā tlinketu zemē.
— Ak tu muļķi! Viņš taču tūlīt būs klāt ar visām savām burvestībām un pesteļiem, tā ka pievaldi mēli, citādi nelabais tevi paraus un tavas dienas virs zemes būs skaitītas!
Tā teica Lalahs, saukts vēl par Krāpnieku, bet Sirnē tikai ņirdzīgi nosmējās.
— Es esmu Simē, kas nepazīst bailes un nebaidās no tumsas. Es esmu stiprs vīrs, tāpat kā mans nelaiķa tēvs, un galva man ir skaidra. Ne jūs, ne es neesam neredzamos ļaunos garus ar savām acīm skatījuši…
— Bet Skundu ir skatījis, — Lalahs atbildēja. — Un Kloknotons arī. To mēs zinām.
— Kā tu to zini, tu muļķa dēls? — Simē ierēcās pērkona balsī, un viņa platais vērša kakls pietvīka dusmās.
— No viņu pašu lūpām esmu to dzirdējis — lūk, tā.
Simē nospurcās.
— Arī šamanis ir tikai cilvēks. Vai viņa teiktie vārdi nevar būt blēdīgi tāpat kā tavējie un manējie? Tpū! Tpū! Un vēlreiz tpū! Tas taviem šamaņiem un tavu šamaņu velniem! Un tas ar! Un tas ar!
Un, sizdams ar pirkstiem knipjus pa kreisi un pa labi, Simē aizsoļoja caur skatītāju baru, kuri māņticīgās bailēs steigšus pašķīra tam ceļu.
— Labs zvejnieks un spēcīgs mednieks, bet slikts cilvēks, — kāds ieteicās.
— Bet viņam viss paveicas, — otrs prātoja.
— Tātad kļūsti slikts cilvēks, un tev arī paveiksies, — Simē attrauca pār plecu. — Un, ja visi būtu slikti cilvēki, tad šamaņu nemaz nevajadzētu. Tpū! Tādi kā bērneļi, kas baidās no tumsas!
Kad Kloknotons ar pēcpusdienas paisumu piebrauca pie krasta, Sirnē nicīgie smiekli nerimās, un viņš pat atļāvās paņirgāties, kad šamanis, malā izkāpdams, gandrīz paklupa. Kloknotons nīgri pablenza viņā un, nevienu nesveicinādams, taisnā ceļā cēli aizsoļoja caur ļaužu drūzmu uz Skundu māju.
Neviens no cilts ļaudīm nezināja, kā norisinājusies sastapšanās ar Skundu, jo visi drūzmējās goddevīgā atstatumā no šamaņa būdas un runāja tikai čukstus, kamēr abi lielie burvji apspriedās.
— Esi sveicināts, ak, Skundu! — dobji norūca Kloknotons, acīm redzami nebūdams īsti drošs, kāda saņemšana viņu še sagaida.
Viņš bija īsts milzis un kā tornis slējās pār sīko Skundu, kura smalkā balstiņa čiepstēja pa apakšu gluži kā circeņa čirkstināšana tālumā.
— Esi sveicināts, Kloknoton, — Skundu atsaucās.
— Gaiša ir diena, kad tu esi ieradies.
— Es gan domāju, ka… — Kloknotons saminstinājās.
— Nūjā, nūjā, — sīkais šamanis nepacietīgi pārtrauca,
— ka man pienākušas nebaltas dienas, jo citādi man nevajadzētu tev pateikties par to, ka tu dari manu darbu.
— Man no sirds žēl, draugs Skundu …
— Nē, Kloknoton, esmu ļoti priecīgs.
— Bet es tev došu pusi no tā, ko saņemšu pats.
— Nē jel, labais Kloknoton, — Skundu nomurdēja, atraidot pavēcinādams roku. — Esmu tavs vergs, un manas mūža dienas aizpildīs vēlēšanās būt tev izpalīdzīgam.
— Tāpat kā es …
— Tāpat kā tu tagad izpalīdzi man.
— Ja tas tā, tad pasaki — vai gadījums ar tās sievas Hūnijas segām ir no grūtajiem?
Tā iztaujādams, garais šamanis pieļāva rupju kļūdu, un Skundu pavīpsnāja ar tikko manāmu, bālu smīniņu, jo viņš bija radis lasīt citu domas un visi cilvēki salīdzinājumā ar pašu viņam šķita sīciņi.
— Tavi burvestības paņēmieni arvien bijuši spēcīgi, — Skundu teica. — Tā ka nav šaubu, ļaundaris tev aši kļūs zināms.
— Jā, aši kļūs zināms, tiklīdz uzmetīšu tam acis. — Kloknotons atkal saminstinājās. — Vai ciematā ir bijuši ciemiņi no citurienes? — viņš apvaicājās.
Skundu papurināja galvu.
— Paskaties! Vai nav skaista manta?
Skundu pacēla grīdsegu, kas bija darināta no roņu un valzirgu ādām, un viesis to aplūkoja ar slēptu ziņkāri.
— Es to ieguvu izdevīgā darījumā.
Kloknotons pamāja, vērīgi klausīdamies.
— Es to dabūju no vīra, vārda Lalahs. Tas ir vērā liekams cilvēks, un es bieži esmu nodomājis …
— Nu? — Kloknotons nespēja valdīt nepacietību.
— Bieži esmu nodomājis, — Skundu nobeidza, balsi nolaizdams, un apklusa. — Gaiša ir diena, un tavi burvestības paņēmieni ir spēcīgi, Kloknoton.
Kloknotona seja noskaidrojās.
— Tu esi dižs vīrs, Skundu, visu šamaņu šamanis. Tagad es iešu. Es tevi allažiņ pieminēšu. Un šis vīrs Lalahs, kā tu saki, ir vērā liekams cilvēks.
Skundu smīniņš bija vēl nemanāmāks un bālāks, kad
viņš aizvēra durvis aiz aizejošā viesa papēžiem, aizgrūz- dams vienu aizšaujamo bultu un tad vēl otru.
Simē laboja savu laivu, kad Kloknotons nonāca liedagā, un atrāvās no darba tikai uz brīdi, lai uzsvērti plātīgi pielādētu šauteni un noliktu to sev līdzās.
Šamanis ievēroja šo izrīkošanos un iesaucās:
— Lai visi ļaudis sanāk šajā vietā! Tā liek Kioknotons, kas prot atrast veinus un velnus izdzīt!
Viņš gan bija iecerējis sapulcināt cilvēkus pie Hūnijas mājas, bet bija nepieciešams, lai klāt būtu visi, un viņš šaubījās, vai Simē paklausīs, un negribēja iekulties nepatikšanās. Šo Simē labāk neaiztikt, Kloknotons sprieda, it īpaši šamaņiem ar viņu nav ieteicams ielaisties.
— Lai atved šo sievieti Hūniju, — Kloknotons pavēlēja, laizdams visapkārt pa ļaužu apli nežēlīgu skatienu, un ikvienam, ko viņš uzlūkoja, šermuļi pārskrēja pa muguru.