Bet krastā pa to laiku ļaudis skaļi sauca pēc Skundu, un visi ciematnieki sapulcējās pie šamaņa durvīm, nesakarīgā balsu ņērvoņā neatlaidīgi lūgdamies, līdz viņš iznāca ārā un pacēla roku.
— Tā kā jūs esat mani bērni, — Skundu teica, — es labprāt jums piedodu. Bet vairāk tas nenotiks. Šī ir pēdējā reize, kad jūsu aplamība paliek nesodīta. Tas, pēc kā jūs kārojat, jums taps dots, jo man jau viss ir darīts zināms. Šonakt, kad mēness būs aizgājis aiz pasaules malas paraudzīties uz dižajiem mirušajiem, lai visi tumsā sapulcējas pie Hūnijas mājas. Tad ļaundarim būs jānāk priekšā un viņš saņems pelnīto sodu. Es esmu runājis.
— Viņam jāmirst! — skaļi iesaucās Bouns. — Jo viņš ir mums visiem sagadājis raizes un kaunu.
— Lai tā būtu! — atbildēja Skundu un aizvēra durvis.
— Tagad viss noskaidrosies un nokārtosies, un mūsu starpā atkal valdīs miers un saticība, — Lalahs pravietiski pasludināja.
— Un viss būs Skundu — šā sīkā vīreļa nopelns, — Simē paņirgājās.
— Skundu — šā sīkā vīriņa dižās burvestības nopelns, — Lalahs pārlaboja.
— Aplamnieki esat jūs visi, tlinketu cilts ļaudis! — Simē ar skaļu plaukšķi uzsita sev pa gūžu. — Prātam nemaz nav aptverams,- kā gan pieaugušas sievietes un spēcīgi vīri var zemoties visādu murgu un pasaciņu priekšā.
— Es esmu daudz pieredzējis cilvēks, — Lalahs atbildēja. — Esmu ceļojis pa dziļām jūrām un skatījis zīmes un brīnumus, un es zinu, ka tā tas tiešām ir. Es esmu Lalahs …
— Krāpnieks …
— Arī tā mani saukā, bet pareizāk būtu mani dēvēt par Tālu Ceļu Gājēju.
— Es jau nu neesmu tik daudz pieredzējis … — Simē iesāka.
— Tad turi mēli aiz zobiem, — Bouns asi iejaucās, un viņi izšķīrās noskaitušies.
Kad pēdējais mēness sudrabstars bija paslēpies aiz pasaules malas, Skundu ienāca starp cilvēkiem, kuri drūzmējās ap Hūnijas māju. Viņš gāja straujā, noteiktā soli, un tie, kuri paguva viņu apskatīt Hūnijas tauku lampiņas gaismā, ievēroja, ka Skundu nāk tukšām rokām, bez ģrabujiem, maskām un citiem šamaņa piederumiem, tikai nesdams padusē lielu, samiegojušos kraukli.
— Vai ugunskuram ir savākts pietiekami daudz zaru, lai visi varētu labi redzēt, kad darbs būs paveikts? — viņš noprasīja.
— Jā gan, — Bouns atbildēja. — Kurināmā ir bagātīgi.
— Tad visi lai klausās, jo mani vārdi būs īsi. Es atnesu sev līdzi Dželksu, Kraukli, kas zina visas burvestības un redz visas lietas. Es nolikšu šo melno putnu zem Hūnijas lielā, melnā poda viņas • mājas vismelnākajā kaktā. Tauku lampiņa ir jāizdzēš, un visiem jāpaliek arā pilnīgā tumsā. Tas būs ļoti vienkārši. Cits pēc cita jūs ieiesiet mājā, uzliksiet roku uz poda, paturēsiet to tur vienu dziļu elpas vilcienu ilgi un atkal noņemsiet. Kad ļaundara roka būs tuvumā, Dželkss droši vien skaļi ieķērksies. Vai, kas zina, varbūt citā veidā izpaudīs savu gudrību. Vai esat gatavi?
—- Mēs esam gatavi, — atbildēja daudzbalsīga murdoņa.
— Tad es pēc kārtas izsaukšu katra vārdu, vīriešus un sievietes, līdz visi būs nosaukti.
Pirmo izsauca Lalahu, un viņš tūdaļ iegāja namā. Visi vērīgi ieklausījās, un klusumā varēja sadzirdēt Lalaha soļu čīkstēšanu pa izņidrējušo grīdu. Tas bija viss. Dželkss ne ieķērcās, ne deva kādu citu zīmi. Nākamais izraudzītais bija Bouns, jo ir taču iespējams, ka cilvēks nozog pats savas segas, lai grūstu kaunā savus kaimiņus. Viņam sekoja Hūnija un citas sievietes, kā arī bērni, bet itin nekas nenotika.
— Simēl — Skundu izsauca. — Simēl — viņš atkārtoja.
Taču Simē nepakustējās.
— Vai tu baidies no tumsas? — Lalahs, kura paša taisnīgums jau bija pierādīts, nikni noprasīja.
Simē krikšķinādams nosmējās.
— Man par visu to nāk smiekli, jo tā ir liela muļķība. Tomēr iešu vien iekšā, nevis tāpēc, ka ticētu brīnumiem, bet tāpēc, lai pierādītu, ka nekā nebaidos.
Un viņš dūšīgi iesoļoja mājā, bet, ārā nākdams, pēc savas paražas noņirdzās.
— Kādu dienu tu ņemsi galu, kad nemaz to nebūsi gaidījis, — Lalahs nočukstēja taisnīga sašutumā.
— Par to es nešaubos, — ņirga bezbēdīgi attrauca.
— Nav daudz tādu vīru, kas mirst savā gultā, — par to gāda šamaņi un dziļā jūra.
Kad puse ciematnieku bija sekmīgi izturējusi pārbaudījumu, sāka pieņemties bažīgs satraukums, it īpaši tāpēc, ka to vajadzēja slēpt. Kad divas trešdaļas jau bija izgājušas pārbaudi, kāda jauna sieviete, kurai drīz vajadzēja iegult pirmajā nedēļnieces gultā, neizturēja sasprindzinājumu un ļāva vaļu savām izbailēm, skaļi brēkdama un smiedamās.
Pēdīgi pienāca kārta pēdējam iet mājā iekšā, un nekas tā arī nebija noticis. Di Ja bija šis pēdējais. Tātad vainīgajam vajadzēja būt viņam! Hunija raidīja pret zvaigznēm žēlabainu raudu dziesmu, bet ciematnieki atkāpās tālāk no nelaimīgā puisēna. Zēns bija pa pusei beigts aiz bailēm, kājiņas grīļojās, uz sliekšņa viņš aizmetas un gandrīz paklupa. Skundu iebīdīja zēnu iekšā un aizvēra durvis. Pagāja labs brīdis, kad bija dzirdama tikai bērna raudāšana. Tad varēja dzirdēt, ka soļi ļoti lēnām tuvojas nomaļajam kaktam, mirklis klusuma, un atkal čīkstēja grīda, zēnam atgriežoties. Durvis atvērās, un Di Ja iznāca āra. Nekas nebija noticis, un viņš taču bija pēdējais.