— Lai iekur ugunskuru! — Skundu pavēlēja.
Spožas liesmas šāvās augšup, izraudamas no tumsas sejas, kurās vēl atspoguļojās gaistošās bailes, bet savilkās arī šaubu mākuļi.
— Laikam atkal burvestība izjukusi, — Hunija aizsmakusi nočukstēja.
— Jā gan, — Bouns pašapmierinātā tonī piebilda.
— Skundu kļūst vecs, mums būs jāmeklē jauns šamanis.
— Kur tad paliek Dželksa gudrība? — Simē klusi zvai- gāja Lalaham pie auss.
Lalahs samulsis paberzēja uzacis un neteica nekā.
Simē lielīgi izgāza krūtis un cēli aizsoļoja pie sīkā šamaņa.
— Ho, ho! Es jau teicu, ka nekas neiznāks!
— Tā tikai šķiet, ta tikai šķiet, — Skundu miermīlīgi atteica. — Un tas šķiet dīvaini tādiem, kas ir neprašas burvestībās.
— Tādiem kā tu? — Simē nekaunīgi pavaicāja.
— Varbūt pat tādiem kā man. — Skundu runāja pavisam klusu, viņa plaksti slīga zemāk un zemāk, līdz acis bija pilnīgi aizsegtas. — Esmu izprātojis vēl vienu pārbaudi. Lai visi ļaudis — vīrieši, sievietes un bērni — paceļ rokas virs galvas, — žigli un tūdaļ uz vietas!
Sī pavēle bija tik negaidīta un tika dota tik kategoriskā tonī, ka ļaudis paklausīja bez ierunām. Visas rokas pacēlās augšup.
— Lai katrs apskata blakus stāvošo rokas! — Skundu pavēlēja. — Lai visi apskata un tad …
Taču viņa balss nozuda smieklu brāzmā, bet smieklos skanēja naids. Visu acis bija pievērstas Simē. Ikvienam rokas bija melnas no sodrējiem — ikvienam, tikai ne Simē, viņš nebija aptraipījies ar Hūnijas vārāma poda kvēpiem.
Akmens nosvilpa gaisā un atsitās pret Simē vaigu.
— Tie ir meli! — Simē iebrēcās. — Meli! Es nekā nezinu par Hūnijas segām.
Otrais akmens iesita dziļu brūci Simē pierē, trešais aizsvilpa pār galvu; uzbangoja lielais asins kliedziens, un visās malās ļaudis grābājās pa zemi, lūkodami metamo. Simē sagrīļojās un nokrita uz ceļiem.
— Tas bija joks! Tikai joks! — viņš skaļi kliedza. — Es tās paņēmu vienīgi joka pēc.
— Kur tu tās noslēpi? — Skundu spiedzīgā, spalgā balss pāršķēla apkārtējo kņadu kā nazis.
— Manā būdā, lielajā ādu tīstoklī, kas pakarinats pie pašas kores, — Simē atbildēja. — Bet es saku, tas bija joks, tikai…
Skundu pamāja ar galvu, un gaiss kļuva biezs no lidojošiem akmeņiem. Simē sieva tupēja, noliekusi galvu uz ceļiem, un klusu raudāja, bet viņa mazais dēlēns spiegdams 1111 smiedamies meta akmeņus līdz ar visiem pārējiem.
Hūnija grīļodamās skrēja atpakaļ ar dārgajām segām. Skundu viņu aizturēja.
— Mēs esam nabaga ļautiņi un dzīvojam trūcīgi, — Hūnija sāka činkstēt. — Tālab neesi nežēlīgs prei mums, o, Skundu!
Ļaudis aizgriezās no drebošās akmeņu kaudzes, ko bija sasvieduši, un skatījās, kas notiek.
— Nē, tā es nekad nerīkojos, labā Hunija, — Skundu atbildēja, stiepdams roku pēc segām. — Lai pierādītu, ka neesmu nežēlīgs, es paņemšu vienīgi šīs segas.
— Vai es neesmu gudrs, mani bērni? — viņš apvaicājās.
— Tu tiešām esi ļoti gudrs, ak, Skundu! — cilts ļaudis atsaucās vienā balsī.
Un Skundu aizgāja tumsā, apmetis satītās segas ap pleciem, un Dželkss viņa padusē miegaini klanīja galvu.