Un varbūt tādējādi arī izskaidrojama Redvuda savādā izklaidība, iegrimšana savās domās, tas, ka viņš bija citāds nekā viņa kolēģi, — par to vairs nepaliek ne mazāko šaubu, — ka viņš tiešām bija citāds, jo viņa acis vēl arvien kavējās pie kādreiz skatītās vīzijas.
Es to nosaucu par Dievu ēdienu — šo vielu, kuru kopīgām pūlēm radīja misters Bensingtons un profesors Redvuds, un, ja paturam prātā panākumus, kas ar to gūti jau tagad un katrā ziņā vēl tiks gūti nākamībā, var teikt, ka šāds nosaukums nepavisam nav pārspīlēts. Tālab es šo nosaukumu paturēšu arī turpmāk visā savā stāstā. Toties misters Bensingtons pie skaidras apziņas nemūžam šādus vārdus nelietotu, jo tas, viņaprāt, būtu tikpat traki kā iziet no mājas Slounstrītā karaļa purpura mantijā tērptam un ar lauru vainagu galvā. Šis teiciens viņam tikai izlauzās pirmajā mirklī kā pārsteiguma sauciens. Par Dievu ēdienu viņš savu atklājumu nosauca sajūsmas mirklī, un šī sajūsma ilga labi ja kādu stundu. Pēc tam viņš nosprieda, ka izturējies gaužām aušīgi. Sākumā, apcerēdams vielu, ko bija radījis, viņš saskatīja milzīgās nākotnes iespējas — vārda tiešajā nozīmē milzīgās iespējas, taču, samulsis no apžilbinošās ainas, viņš, kā nopietnam zinātniekam pieklājas, aizvēra acis. Vēlāk vārdi «Dievu ēdiens» viņam šķita pārlieku kliedzoši, lai neteiktu — nepieklājīgi. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, kā viņam šāds teiciens pasprucis. Un tomēr šis gaišredzības mirklis nekur tālu nepagaisa un lāgu lāgiem atkal atplaiksnījās viņa apziņā …
— Nudien, — viņš sacīja, berzēdams rokas un nervozi iesmiedamies, — tam nav tikai teorētiska nozīme vien.
— Kaut vai, piemēram, — viņš teica, paļāvīgi pieliekdamies profesoram Redvudam tuvāk un sazvērnieciski pāriedams uz čukstiem, — ja tikai saprātīgi rīkotos, to droši vien varētu pārdot…
— Pārdot, — viņš turpināja, staigādams pa istabu, — tieši kā pārtikas produktu. Vai vismaz kā pārtikas produktu sastāvdaļu.
— Protams, kad būsim pārliecinājušies, ka tas ir ēdams. Bet to mēs nevaram zināt, iekams neesam visu pārbaudījuši praksē.
Misters Bensingtons apstājās uz paklāja kamīna priekšā, pagriezās un nopētīja audekla kurpēs rūpīgi izgrieztos caurumiņus.
— Kā to nosaukt? — pacēlis galvu, viņš vaicāja, atkārtodams profesora Redvuda jautājumu. — Es labprāt izraudzītos kaut ko senu, klasisku, ar noteiktu nozīmi. Tas … tas izklausītos mazliet zinātn .. . Skanētu mazliet veclaicīgi, cienījami. Esmu domājis par … nezinu, varbūt jums tas šķitīs muļķīgi. Taču lāgiem der mazliet pafantazēt. .. Hērakleoforbija? Kā jums liekas? Ēdiens, ko lietos nākotnes Hērakli? Zināt, tas varbūt. ..
— Nu, protams, ja jums šķiet, ka ne …
Redvuds, pārdomās nogrimis, lūkojās ugunī un
nebilda ne vārda.
— Kā jums šķiet, vai šis nosaukums derētu?
Redvuds nopietni pamāja ar galvu.
— Vēl to varētu saukt par Titānoforbiju. Titānu ēdienu… Varbūt pirmais nosaukums jums šķiet vairāk piemērots?
— Vai esat pārliecināts, ka tas neskan pārlieku .. .
— Nē.
— Nu tad jau labi. Neiebilstu.
Un tā turpmākajā pētījumu gaitā viņi savu atklājumu nosauca par Hērakleoforbiju, šis nosaukums palika arī ziņojumā — ziņojumā, kas nekad netika publicēts, jo nāca negaidīti notikumi, kas izjauca visus viņu plānus, — un par Hērakleoforbiju to sauc vēl šobaltdien. Vispirms tika izveidotas trīs cita citai līdzīgas vielas, un tikai pēc tam izdevās radīt tieši to, kas bija iecerēta iepriekšējos teorētiskos apsvērumos, un tādējādi zinātnieki savus atklājumus nosauca par pirmo Hērakleoforbiju, otro Hērakleoforbiju un trešo Hērakleoforbiju. Ceturto Hērakleofor- bijas variantu, atzīdams par vispareizāko nosaukumu Bensingtona paša sākotnēji izteiktos vārdus, es šai grāmatā saukšu par Dievu ēdienu.
III
Iecere radās misteram Bensingtonam. Taču, tā kā ierosinājumu šai iecerei misters Bensingtons bija smēlies kādā filozofisku rakstu krājumā publicētā profesora Redvuda zinātniskā darbā, viņš vispirms ļoti rūpīgi konsultējās ar profesoru un tikai tad sāka risināt savu ieceri tālāk. Turklāt pētījumi bija paredzami ne vien ķīmijā, bet arī fizioloģijas laukā.
Profesors Redvuds bija viens no tiem zinātņu vīriem, kam piemīt nepārvarama slieksme uz diagrammām un līknēm. Ja jūs piederat pie tiem lasītājiem, kas man ir īsti pa prātam, jūs noteikti pazīstat šādus zinātniskus rakstus. Tie ir raksti, kuros nevar apjēgt ne rīta, ne vakara, un pašā galā tiem pievienotas piecas sešas garu garas kārtām salocītas diagrammas, kurās lasītājs ierauga dīvainus līčloču ķeburus, tādas kā zibens šautras, vai neizprotamas līkumainas līnijas, tā sauktās viļņveida līknes, kam vienā pusē atrodas ordinātes, otrā abscisas, un tā tālāk, un tā joprojām. Cilvēks pēta šos līkumu lokumus, lauza galvu neatņemdamies, līdz beidzot nonāk pie secinājuma, ka ne tikai viņš, bet arī pats zinātniskā darba autors no visa tā nenieka nesaprot. Taču īstenībā ne viens vien no šiem zinātņu vīriem it labi saprot pats savus sacerējumus, un visa nelaime tikai tā, ka nesaprašanās šķērsli starp autoru un lasītāju ceļ viņu neprasme izteikties skaidrā valodā.
Man ir pamats pieņemt, ka arī Redvuda domāšana
balstījās uz diagrammām un līknēm un, pabeidzis savu monumentālo darbu par laiku starp kairinājumu un atbildes reakciju (lasītāju, kas zinībās nejūtas pārāk stiprs, lūgšu vēl brīdi paciesties, līdz viss k!ūs skaidrs kā diena), Redvuds ķērās pie viļņveida līknēm un sfigmogrāfa pierakstiem, kas attēlo organisma augšanu, un tieši kāds no viņa rakstiem par organisma augšanu deva pamudinājumu mistera Bensingtona iecerei.
bet gan lēcienveidīgi un ar pārtraukumiem, apmēram šādi:
Redvuds, jūsu zināšanai, bija izmērījis visu, kas vien spēj augt, — kaķēnus, kucēnus, saulgriezes, sēnes, tauriņziežus, kā arī savu puisēnu (iekams paša sieva nedarīja galu viņa eksperimentiem) — un nāca pie secinājuma, ka augšanas process nenotiek vienmērīgi jeb, kā viņš to parādīja, šādi:
un ka nekas neaug regulāri un pastāvīgi, jo, cik viņš noskaidrojis, nekas arī nespēj augt regulāri un pastāvīgi: iznāk, ka visam dzīvajam pirmām kārtām jāuzkrāj spēki augšanai, tad tas īsu brīdi aug ar visu sparu un pēc tam atkal apstājas, lai pēc maza pārtraukuma turpinātu augšanu. Un Redvuds grūti saprotamā, īsti sarežģītā rūpīgā zinātnieka valodā izteica domu, ka augšanas procesa sekmīgai norisei asinīs acīmredzot vajadzīgs samērā liels daudzums zināmas vielas, kas veidojas ārkārtīgi lēni, un, kad šī viela augšanai izmantota, tā atjaunojas gaužām
lēni un organismam tikām jāmīņājas uz vietas. Nezināmo vielu Redvuds salīdzināja ar degvielu mašīnā. Augoša dzīva būtne, viņš sacīja, ir kā lokomotīve, kas var noskriet zināmu attālumu un pēc tam gaida degvielu, lai varētu skriet tālāk. («Bet kālab gan lokomotīvei nedot degvielu priekšlaikus?» izlasījis zinātnisko darbu, pats sev jautāja misters Bensingtons.) Un tas, piebilda Redvuds ar visai zinātnieku kategorijai raksturīgo apburoši nervozo nekonsekvenci, varbūt radīs zināmu skaidrību pagaidām vēl neatminētajā iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības noslēpumā. It kā iekšējās sekrēcijas dziedzeriem būtu jebkāds sakars ar iepriekš teikto!