Bensingtons strādāja kā apsēsts. Ap pulksten diviem naktī viņu pārņēma īpašs mundrums un rosības gars. Kad, aizrāvies iznīcināšanas darbā, viņš atvēzējās ar cirvi, pat visdrosmīgākie no vīriem lasījās pie malas. Pēcāk zinātnieka dedzību mazliet atskurbināja kāds starpgadījums — viņam pazuda acenes, ko viņš drīz vien atkal atrada pats savā svārku kabatā.
Vīri šaudījās šurp un turp — notraipījušies, tomēr rosmi nezaudēdami. Kosars valdīja pār viņiem kā dievs.
Bensingtons aizgūtnēm izbaudīja brīnumaino cilvēku brālības izjūtu, ko iepazīst gan karavīri uzvarām vainagotā cīņā, gan pētnieki veiksmīgās ekspedīcijās, bet kas nemūžam nav lemta ļaudīm, kuri ar vēsu saprātu savu mūžu nodzīvo pilsētās. Kad Kosars atņēma Bensingtonam cirvi un norīkoja viņu nest malku, viņš tikpat rosīgi skraidīja šurp un turp, bez mitas apgalvodams, ka visi viņi esot «lāga zēni». Tā viņš turpināja ilgi — pat tad vēl, kad aiz noguruma vairs tikko turējās kājās.
Beidzot viss bija sagatavots, un viņi izurba caurumus petrolejas mucās. Naksnīgo pavadoņu — blāvo zvaigžņu pamests, augstu debesīs vientuļš spīdēja mēness, vēstīdams drīzu rītausmu.
— Dedziniet visu nost, — izrīkodams palīgus, sacīja Kosars, — Nodedziniet līdz zemei, lai nekas nepaliek pāri. Sapratāt?
Kad Kosars ar degošu posa lāpu rokā pašāvās garām Bensingtonam, tas tuvojošās dienas blāzmā pamanīja, cik sakrities un briesmīgs izskatās inženieris, lai gan, zodu enerģiski izriezis, vēl joprojām pūlējās izturēties braši.
— Iesim! — kāds sacīja, pavilkdams Bensingtonu aiz rokas.
Rēno rītausmu, kurā neieskanējās pat putnu vidži- nāšana, pēkšņi iztraucēja skarbi spraksti: sīka, blāvi sārta guntiņa izšāvās no sārta apakšas, aizlocījās pa zemi un zilām liesmu mēlēm kāpelēja pa zariem, no lapas uz lapu, pārņemdama visu milzīgās nātres stumbru. Sprakstiem piebiedrojās dziedoša svilpoņa.
Viri paņēma šautenes no Skineru viesistabas un skriešus metās projām. Pats pēdējais smagiem soļiem gāja Kosars …
Pēc tam viņi jau no tālienes noraudzījās izmēģinājumu fermā. Tur viss vārījās: dūmi un liesmas kā baiļu pārņemts ļaužu pūlis lauzās pa durvīm un logiem, pa neskaitāmām jumta plaisām un spraugām. Nu, ja jau Kosars ķēries pie aizdedzināšanas! Šaudīdams asins sarkanas liesmu mēles, debesīs cēlās varens dūmu stabs. Tā vien šķita, ka pēkšņi kāds milzis izslējies kājās un, pirkstgalos celdamies, izpleš rokas pār visu debess jumu. Atkal iestājās nakts, paslēpdama un izdzēsdama spožo uzlēcošās saules gaismu. Neaptveramais dūmu stabs drīz sacēla kājās visu Hiklijbravu, un ciema iedzīvotāji, uz ātru roku uzrāvuši kaut ko mugurā, steigšus kāpa kalnā skatīties, kas tur notiek.
Dūmu stabs kā fantastiska sēne aizmugurē šūpojās un zvārojās, celdamies aizvien augstāk, augstāk debesīs, un kāpas un kalni lejā izskatījās pavisam mazi, bet šīs nelaimes vaininieki ar Kosaru priekšgalā — deviņi sīki, melni stāvi ar šautenēm pār plecu — noguruši soļoja pāri pļavai.
Bensingtons pameta skatienu atpakaļ, un viņa pār- gurušajās smadzenēs atbalsojās sen pazīstami vārdi. Kā tur bija teikts? «Jūs šodien esat aizdeguši? … Jūs šodien esat aizdeguši? …»
Un tad viņš atcerējās, ko bija teicis Letimers[5]: «mēs šodien Anglijā esam aizdeguši tādu sveci, ko neviens nekad vairs nespēs nodzēst…»
Kosars gan ir ko vērts, nudien! Bensingtons mirkli ar apbrīnu nolūkojās Kosara mugurā un lepns atcerējās, ka bija turējis rokā tā cepuri. Patiešām lepns! Kaut gan viņš bija ievērojams pētnieks, bet Kosars tikai praktisko zinību pārstāvis.
Pēkšņi Bensingtonam piemetās drebuļi, uzmācās neatturamas žāvas, un viņš vēlējās likties gultā, silti ievīstīties segā savā mazajā dzīvoklītī ar logiem uz Slounstrītu. (Par māsīcu Džeinu gan nevedās domāt ar tādu pašu prieku.) Kājas Bensingtonam kļuva mīkstas kā vate, pēdas svina pielietas. Diez vai Hik- lijbravā neviens viņiem nepasniegs kafiju? Trīsdesmit trīs gadu laikā viņš ne reizi nebija palicis visu nakti nomodā.
VIII
Kamēr astoņi drosminieki izmēģinājumu fermā kāvās ar žurkām, deviņu jūdžu attālumā — Čī- zingaibraitas ciemā kāda veca dāma ar īsti izcilu degunu lipinošas sveces gaismā savukārt cīnījās ar citām gauži nopietnām grūtībām. Vienas rokas mezglainajos pirkstos sagrābusi konservu kārbu griežamo, otrā viņa turēja kārbu ar Hērakleoforbiju, jo bija cieši apņēmusies vai nu atvērt šo kārbu, vai mirt. Veča pūlējās neaprimdama, burkšķēdama par katru veltīgu mēģinājumu, bet aiz plānās šķērssienas pilnā rīklē brēca Kedlsu puisēns.
— Dievs, stāvi viņam klāt! — čukstēja misis Ski- nere, bet tad, ar vienīgo zobu aizrautīgā apņēmībā kodīdama lūpu, viņa nošņācās: — Nu, veries taču vaļā!
Kārbai ar skrapšķi beidzot atveroties, jauna Dievu ēdiena deva tika palaista pasaulē, kur tā radīja jaunus gigantisma uzplūdus.
4. NODAĻA
Milzīgie bērni
i
Savā stāstījumā vismaz uz kādu laiku nepieskar- simies sekām, ko izraisīja notikumi izmēģinājumu fermā, lai gan šīs sekas izplatījās arvien plašākā lokā — arvien tālāk no centra, kur pirmoreiz parādījās gigantisma asni un ko gan daļēji nodedzināja, bet nespēja līdz galam nopostīt. Tāpat necentīsimies izklāstīt visus sīkumus par abām nelaimīgajām vistām, kas palika dzīvas un, pārstaigādamas tuvāko apkaimi, vadīja savas pēdējās dienas, neatstājušas nevienu pēcnācēju. Ja kādam lasītājam ir īpaša interese uzzināt kaut ko tuvāk par vistu likteni, ieteicam izlasīt tā laika avīzes — izsmeļošas un objektīvas notikušā atreferētājas. Mūsu pienākums ir izsekot mistera Bensingtona gaitām šai satraucošajā laika posmā.
Atgriezies Londonā, misters Bensingtons atklāja, ka ir kļuvis slavens vīrs. Vienas nakts laikā viņš bija iemantojis vai visas pasaules cieņu. Beidzot cilvēki prata viņu novērtēt. Māsīca Džeina, kā likās, zināja visu; visu zināja arī ikviens garāmgājējs; tāpat avīzes zināja visu un vēl vairāk nekā visu. Sākumā viņš baidījās no satikšanās ar māsīcu Džeinu, bet galu galā izrādījās, ka nav ne mazākā iemesla baidīties. Lāga sieviete beidzot bija sapratusi, ka nav viņas spēkos stāties pretī faktiem, un, klusībā visu pārlikusi, nolēma samierināties ar Dievu ēdienu kā ar jebkuru nenovēršamību.
Māsīca Džeina aizvainota padevās liktenim. Viņa nepārprotami parādīja, ka šos trakumus neatbalsta, bet aizliegt neko nemēģināja. Bensingtona bēgšana — tikai tā viņa varēja nosaukt šo nepārdomāto soli — bija satriekusi Džeinu, un, lai atdarītu brālēnam, viņa to sīksti un neatlaidīgi ārstēja no iesnām, ko viņš nemaz nebija saķēris, un atkopa no pārpūles, ko viņš sen jau bija aizmirsis, un piedevām nopirka jaunmodīgu higiēnisku vilnas apakšveļas komplektu, kurš ar savu slieksmi allaž kaut kā samesties, tā ka nevarēja saprast, kur labā, kur kreisā puse un kā tajā iekļūt, it īpaši aizmāršīgam cilvēkam, stipri vien līdzinājās augstākajai sabiedrībai. Tādējādi misters Bensingtons vēl kādu laiku, cik viņam šādos apstākļos atlika vaļas, piedalījās jaunā cilvēces vēstures virzītāja spēka — Dievu ēdiena — turpmākā attīstīšanā.