Sabiedriskā doma, sekodama pašai vien izprotamiem noslēpumainiem varoņu izraudzīšanās likumiem, par jaunā brīnuma vienīgo radītāju un sekmētāju atzina misteru Bensingtonu: par Redvudu tā neko pat dzirdēt negribēja, bet Kosaram vienaldzīgi ļāva neviena nepazītam klusībā jo rosīgi nodoties darbam, kam viņš no sirds bija pieķēries. Misters Bensingtons pat lāgā attapties nepaguva, kad jau tika, tā sakot, izģērbts kails, izpreparēts un nolikts uz afišu dēļa publiskai apskatei. Viņa plikais pauris, mūžam piesārtušie vaigi, zelta acenes kļuva par visas tautas īpašumu. Apņēmīgi jauni cilvēki ar lieliem, dārgiem fotoaparātiem un tikpat lielu pārliecību, ka viņiem viss ir atļauts, ielauzās mistera Bensingtona dzīvoklī un, rīkodamies tur gan īsu brīdi, toties ar nenoliedzamiem panākumiem, zibināja magnēziju, kas piepildīja visu māju ar_ dienām neizvē- dināmu, neciešamu smirdoņu, un pēc tam atgriežas redakcijās, kur savukārt piepildīja avīžu slejas ar mistera Bensingtona fotogrāfijām, kurās_ viņš bija iemūžināts visā augumā stāvam savās majas, ar labākajiem svārkiem mugurā un caurumos izgraizītajām kurpēm kājās. Pie viņa iegriezās ari citas tikpat apņēmīgas personas — gan jaunas, gan vecas, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma, — gvelza dažādas blēņas par «Brīnumēdienu» — pirmais Hērakleoforbiju par «Brīnumēdienu» nosauca žurnāls «Punch» — un vēlāk pašu sarunātās muļķības nodrukāja kā intervijā iegūtus Bensingtona izteikumus. Visi šie pasākumi par īstu apsēstību kļuva, kad pie tā ķērās populārais humorists Brodbīms. Juzdams, ka te nu gadījusies viena no tām sasodītajām problēmām, kur viņš nenieka nesaprot, humorists rāvās melnās miesās, lai «ar smiekliem to iznīcinātu». Šis lielais, lempīgais vīrs ar izplūdušajā, neveselīgajā sejā skaidri saskatāmām nakts uzdzīves pēdām mētājās no viena kluba otrā, grāba aiz svārku atlokiem katru, kas pagadījās ceļā, un sludināja:
— Šitiem zinību vīriem, es jums saku, nav ne kripatas humora izjūtas. Un tur nekā nevar darīt. Zinātne ir tāda padarīšana, kas nokauj jebkuru humora izjūtu.
Viņa ļaunie joki par Bensingtonu pamazām pārvērtās nekrietnos apmelojumos …
Uzņēmīga firma, kas pelnījās ar avīžu izgriezumiem, piesūtīja Bensingtonam kādā lētā nedēļas laikrakstā publicētu rakstu «Jaunas briesmas» un par vienu gineju piesolījās apgādāt vēl veselu simtu tādu pašu uzbudinošu murgojumu, un kādudien Slounstrītas dzīvoklī ieradās divas jaunas, apburošas dāmas, ko Bensingtons savu mūžu nebija redzējis, un, satriekdamas māsīcu Džeinu, kura aiz sašu- tuma zaudēja valodu, palika dzert tēju un pēcāk atsūtīja savus piemiņas albumus, kur Bensingtonam ierakstīt autogrāfu. Drīz vien Bensingtons kļuva gluži vienaldzīgs pret to, ka presē viņa vārds tiek saistīts ar vistrakākajiem izdomājumiem un ka plašākos apcerējumos par Brīnumēdienu un viņu pašu visintīmākajā tonī raksta cilvēki, par kuriem viņš pat neko nav dzirdējis. Lai kādas ilūzijas viņš bija lolojis tolaik, kad neviens vēl viņu nepazina, lai cik tīkama bija šķitusi slava, tagad tas viss izgaisa uz mūžīgiem laikiem.
Sākumā sabiedriskajā domā nejuta ne mazākā naidīguma, to pauda vienīgi Brodbīms. Iespēju, ka Hē- rakleoforbija varētu atkal izsprukt no kontroles, pieminēja tikai kā jokodamies. Nevienam pat prātā neienāca, ka tie bērni, kas jau tiek baroti ar Hērakleoforbiju, izaugs tik lieli, ka pārspēs jebkuru visgarāko cilvēku. Vairāk par visu sabiedrībai patika karikatūras, kur ievērojami politiskie darbinieki bija parādīti pēc Brīnumēdiena lietošanas, dažādas afišas par šo tematu un satraucošais skats, kad tika parādītas nesadedzinātās beigtās lapsenes un milzu vistas, kam laimējās palikt dzīvām.
Tālāk par sensācijām publika necentās paraudzīties, līdz tika pieliktas visas pūles pievērst tās uzmanību turpmākajām Hērakleoforbijas iedarbības sekām, un pat tad neviens neizrādīja īpašu dedzību kaut ko uzsākt. «Ik dienas atgadās kaut kas jauns,» sprieda publika — cilvēki, kas bija līdz pēdējam pārsātināti ar visādiem jaunumiem un vēsti, ka zemeslode pārgriezta uz pusēm kā ābols, droši vien uzņemtu tikpat vienaldzīgi. «Pagaidīsim, kas vēl notiks.»
Taču bija daži cilvēki, ko nevar pieskaitīt pie plašās publikas, un tie, ielūkojušies tālākā nākotnē, izbijās no tā, ko tur ieraudzīja. Tā, piemēram, jaunais Keiterems, grāfa Pjūterstona radinieks un viens no pašiem daudzsološākajiem angļu politiskajiem darbiniekiem, riskēdams iemantot savādnieka slavu, krājumā «Deviņpadsmitais gadsimts un nākamās paaudzes» publicēja rakstu, kurā ierosināja nekavējoties darīt galu visiem šiem eksperimentiem.
Dažkārt, iegrimis dziļākā apcerē, svārstīgs kļuva ari pats Bensingtons.
— Viņi, šķiet, īsti nesaprot… — viņš teica Kosaram.
— Nē, nesaprot.
— Bet vai mēs paši saprotam? Reizēm, kad iedomājos visas iespējamās sekas … Nabaga Redvuda puisēns … Un, protams, visi trīs jūsējie … Kas zina, sasniegs vēl četrdesmit pēdu … Galu galā vai mums maz vajadzētu turpināt?
— Vai vajag turpināt! — iesaucās Kosars, un viņa lempīgais stāvs pārsteigumā sarāvās, bet balss kļuva vēl skaļāka nekā parasti. — Saprotams, ka jums jāturpina! Kā gan cita dēļ jūs esat nācis pasaulē? Varbūt tikai tālab, lai slaistītos no vienas ēdienreizes līdz otrai?
— Nopietnas sekas? — viņš spiedza. — Bez šaubām! Milzīgas. Tas taču ir skaidrs. Pilnīgi skaidrs. Saprotiet taču, ka tā ir vienīgā iespēja, kā jūs varat veikt kaut ko nozīmīgu un paliekamu! Un jūs gribat no tā izvairīties! — Brīdi viņš aiz dusmām nespēja parunāt. — Tā ir tīrā apgrēcība! — viņš beidzot izdabūja pār lūpām un nikni atkārtoja: — Apgrēcība!
Taču Bensingtons jau labu laiku savā laboratorijā strādāja bez aizrautības, vairāk tikai pienākuma pēc. Viņš pat nezināja pateikt, vai maz vēlas savā mūžā paveikt kaut ko nozīmīgu un paliekamu, jo pēc dabas bija kluss cilvēks. Nav šaubu, ka viņa atklājums ir lielisks, patiešām lielisks, taču … Viņa īpašumā jau bija vairāki akri apdedzinātas, nopostītas zemes netālu no Hiklijbravas — šī zeme izmaksāja turpat deviņdesmit mārciņu akrā —, un lāgiem viņam uzmācās doma, ka cilvēkam, kuram trūkst īpašas godkārības, tas pats jau ir pietiekami nozīmīgs un paliekams teorētiskās ķīmijas panākums. Un slavens arī viņš kļuvis. Taisni šausmas, cik slavens! Viņam pilnīgi pietika ar šo slavu, pat vairāk nekā pietika.
Taču pētīšanas gars joprojām viņu urdīja …
Gadījās brīži — tie bija reti brīži, parasti laboratorijā —, kad pie darba viņu dzina vēl kaut kas cits, ne tikai ieradums un Kosara argumenti. Šis mazais, briļļainais cilvēciņš tad sēdēja uz augstā krēsla, izgrieztajās kurpēs ieautās kājas aizāķējis aiz krēsla kājām, rokā satvēris atsvaru pinceti, un atkal viņam atmirdzēja jaunības sapņi, īsu mirkli viņš cerēja, ka mūžam augs un attīstīsies sēkla, kas uzdīgusi viņa smadzenēs, un augstu debesīs tālu pāri tagadnes ķē- mīgajām ēnām un drūmajiem notikumiem viņš skatīja nākamības milžu pasauli un visu vareno, ko atnesīs rītdiena, — neskaidru un tomēr cildenu vīziju — kā mirgojošu teiksmu pili, kas, saulstara apspīdēta, pēkšņi pavīd tālumā… Bet pēc tam viņam šķita, ka šāds spožums nekad nav viņa prātā atmirdzējis, un viņš atkal nākamībā saskatīja tikai baismas ēnas, bīstamas kraujas un tumsu, draudīgu tuksnešainu bezgalību, kur valda aukstums, tukšums un šausmas.
II