Kamēr risinājās sarežģītie un neskaidrie notikumi, no lielās ārpasaules, kura negaidot bija radījusi mistera Bensingtona slavu, sabiedrības uzmanību sev pēkšņi pievērsa kāda spīdoša un rosīga personība, kas mistera Bensingtona uztverē kļuva par visu šo ārišķību vadoni un virzītāju spēku. Šī persona bija ārsts Vinklss, jauns, tikko praksi uzsācis, taču daudzsološs mediķis, kurš mūsu stāstījumā jau tika pieminēts un ar kura starpniecību Redvuds deva savam dēlam Dievu ēdienu. Satraukums ap izmēģinājumu fermu vēl nebija sācies, kad Redvuda atnestais noslēpumainais pulveris šo džentlmeni jau ārkārtīgi ieinteresēja, bet, līdzko parādījās pirmās nedabiski lielās lapsenes, viņam viss bija skaidrs kā vienreiz- viens.
Vinklss piederēja pie tās ārstu pasugas, par kuriem to uzvešanās, morāles, metožu un izskata dēļ īsi un kodolīgi mēdz sacīt: «Tas gūs panākumus.» Šis cilvēks bija liela auguma, gludi skuvies, saltām, vērīgām, alumīnija pelēkām acīm, pakulu palseniem matiem, pareizi veidotiem sejas pantiem un enerģisku muti; stāvu viņš allaž turēja taisnu, kustējās strauji un atsperīgi, valkāja garus svārkus, melnu zīda kaklasaiti, neuzkrītošas zelta apkakles un aproču pogas, zelta pulksteņa ķēdi, bet, uzlicis galvā pēc īpašas formas, ar īpašām malām veidotu zīda cilindru, viņš šķita vēl gudrāks un cienījamāks. Viņš neizskatījās ne jauns, ne vecs — cilvēks nenosakāmos gados. Jau pēc pirmajiem brīnumainajiem rezultātiem viņš pieķērās Bensingtonam, Redvudam un Dievu ēdienam un rīkojās ar tādu pārliecību, ka Bensingtonam lāgiem pat šķita, vai tikai Vinklss nav Hērakleoforbijas atklājējs, lai gan prese izteica gluži pretējas domas.
— Kaut kādi atsevišķi starpgadījumi, — sacīja Vinklss, kad Bensingtons norādīja uz briesmām, kas draud, ja Hērakleoforbija atkal tiks izmantota nevietā, — ir tīrais nieks. Dzīves sīkums. Svarīgs ir pats atklājums. Ja Hērakleoforbija pienācīgi tiks attīstīta tālāk, atbilstoši izmantota un saprātīgi kontrolēta, mēs … mēs patiešām ar savu Ēdienu paveiksim brīnumu darbus… Tikai nedrīkstam gan to izlaist no acīm… Jārūpējas, lai tas neizslīdētu no mūsu kontroles … un … lai nestāvētu dīkā.
Vinklss no visas tiesas nedomāja pieļaut, ka Hērakleoforbija stāvētu dīkā. Viņš nāca pie Bensing-
tona vai ik dienas. Bensingtons, pamezdams skatienu pa logu, redzēja, kā pa Slounstrītu šurp joņo greznā ekipāža, un, kad pēc īsa brītiņa vieglā, raitā solī istabā ienāca Vinklss, viss pārējais nobālēja, viņš vilka ārā avīzes, lasīja jaunākās ziņas, papildinādams tās ar savām piezīmēm.
— Nu, — rokas berzēdams, viņš mēdza sacīt, — kā tad mums veicas? — un tūdaļ ķērās pie jaunumu pārspriešanas.
— Vai redzat, — viņš, piemēram, teica, — ka Kei- terems par mūsu Hērakleoforbiju runājis Baznīcas apvienībā?
— Ak kungs! — iesaucās Bensingtons. — Tas taču ir premjerministra radinieks!
— Jā, — atbildēja Vinklss, — ļoti spējīgs jauns cilvēks — ļoti spējīgs. Ārkārtīgi stūrgalvīgs, šausmīgi reakcionāri noskaņots… taču izcili spējīgs. Un acīm redzami nolēmis izsist sev kapitālu uz mūsu izgudrojuma rēķina. Ieņēmis ļoti krasu nostāju. Apvienībā viņš runājis par mūsu ierosinājumu izmēģināt Hērakleoforbiju pamatskolās …
— Mūsu ierosinājumu izmēģināt Hērakleoforbiju pamatskolās! .. .
— Es par to nesen ieminējos … pavisam tā garāmejot … kādā nelielā sanāksmē politehnikumā. Mēģināju izskaidrot, ka šī viela ir ļoti noderīga. Ka no tās nedraud ne mazākās briesmas, lai gan sākumā ir gadījušās arī sīkas neveiksmītes. Bet tas taču vairs neatkārtosies… Nē, vai zināt, šī viela patiešām varētu kļūt noderīga … Bet viņam tas nepatika.
— Ko vēl jūs sacījāt?
— Neko sevišķu. Taču, kā redzat.. . Viņš visu uzņem pilnīgi nopietni. Uzskata to par uzbrukumu. Apgalvo, ka tāpat jau pamatskolām pārāk daudz tiekot šķiesta sabiedrības nauda. Uzsāka atkal veco
dziesmu par klavieru stundām… jūs jau pats to zināt. Nevienam, viņš saka, nav nekādu iebildumu, ka zemāko šķiru bērni iegūst savam sabiedriskajam stāvoklim piemērotu izglītību, taču barot tos ar tādām vielām nozīmētu izjaukt sabiedriskā līdzsvara apziņu. Ko tik visu viņš nesarunāja! Kāds labums tikšot sabiedrībai, ja nabaga ļaudis izaugšot trīsdesmit sešu pēdu garumā? Zināt, viņš patiešām tic, ka tie izaugs trīsdesmit sešas pēdas gari.
— Un izaugs arī, — sacīja Bensingtons, — ja tiem regulāri dos Hērakleoforbiju. Taču neviens neko tādu nav teicis …
— Es teicu.
— Bet, mīļais Vinkls! …
— Lielāki jau viņi izaugs, — Vinklss viņu pārtrauca tik pārliecināti, it kā zinātu it visu pats un Bensingtona bērnišķīgās domas viņu nepavisam neinteresētu. — Bez šaubām, lielāki. Taču paklausieties, ko viņš saka! Vai nabaga ļaužu bērni tādēļ kļūšot laimīgāki? Redziet, kas viņu interesē. Savādi, vai ne? Vai viņi tādēļ kļūšot labāki? Vai viņi tādēļ vairāk cienīšot likumīgo varu? Vai pašiem bērniem netikšot nodarīts pāri? Dīvaini, ka šādi cilvēki tik ļoti rūpējas par taisnīgumu … ja, protams, runa ir par nākotnes perspektīvām. Pat šobrīd, viņš saka, daudziem vecākiem pietrūkst padoma, kā pabarot un apģērbt savus bērnus, un ja vēl atļaus kaut ko tādu … Vai jūs klausāties?
Katru vārdu, ko es nejauši izmetu, viņš, redziet, jau iztēlo par nopietnu ierosinājumu. Un tūlīt ķeras pie lēšanas, cik izmaksās bikses puikam, kas izaudzis divdesmit pēdu garumā. It kā viņš patiešām ticētu… Desmit mārciņu, viņš aprēķinājis, lai cik necik apslēptu kailumu. Dīvains cilvēks ir šis Kei- terems! Tik sauss aprēķinātājs! Godīgajam nodokļu maksātājam, viņš saka, kurš savu iztiku pelna vaiga sviedros, par visu vajadzēšot samaksāt. Lai mēs neaizmirstot ievērot arī vecāku tiesības. Te tas viss ir nodrukāts. Divas slejas. Ikvienam tēvam un mātei ir tiesības uz to, lai viņu bērni izaugtu tikpat lieli kā viņi paši…
Nākamais ir jautājums par skolu pielāgošanu tik lieliem bērniem — cik mūsu jau tāpat naudas grūtībās iestigušajām skolām izmaksāšot milzīgie soli un klašu telpas. Un kāds būšot rezultāts? Proletariāts — izsalkušu milžu bars. Beigās viņš vēl piemetina pavisam nopietnu frāzi, apgalvodams, ka pat tad, ja šis neprātīgais ierosinājums — mani garāmejot izmestie vārdi, turklāt gluži ačgārni iztulkoti — šis neprātīgais ierosinājums netikšot pieņemts, ar to vēl nelaime nebūšot galā. Mūsu Hērakleoforbija esot savāda viela, tik savāda, ka to gandrīz varot uzskatīt par draudīgu. Jau esot piedzīvots, ka tā vieglprātīgi izmantota nevietā — tie ir viņa vārdi! — un varot tikt vēlreiz izmantota. Ja cilvēks reiz to nobaudījis, tā esot kā inde, griboties vēl un vēl. (— Tā tas ir, — piekrita Bensingtons.) īsi sakot, viņš ierosina nodibināt Nacionālo biedrību līdzšinējo proporciju saglabāšanai. Ērmoti? Kā jums šķiet? Auditorija tūlīt pieķērās šai idejai.
— Bet ko viņi domā darīt?
Vinklss paraustīja plecus un noplātīja rokas.
— Nodibināt biedrību, — viņš sacīja, — un sacelt traci. Viņi grib panākt, lai tiktu aizliegta Hērakleo- forbijas gatavošana vai vismaz jebkāda informācija par to. Es šo to esmu uzrakstījis, gribēdams pierādīt, ka Keiterema domas par mūsu izgudroto vielu ir stipri pārspīlētas — patiešām stipri pārspīlētas, taču tas viņu nepārliecināja. Taisni brīnums, kā cilvēki tik pēkšņi nostājušies pret to. Un Nacionālā atturības apvienība, starp citu, atvērusi atsevišķu nodaļu, kas rūpēsies par mērenību augšanā.