— Hm, — norūca Bensingtons un noglaudīja degunu.
— Nav ko brīnīties, ja pēc pēdējā laika notikumiem sacēlusies tāda kņada. Iemesls tam viens — bailes.
Vinklss kādu brīdi vēl pasoļoja pa istabu klusēdams, tad devās projām.
Bensingtonam kļuva skaidrs, ka Vinklsam kaut kas ir aiz ādas, kaut kas sevišķi nozīmīgs, ko viņš vēl negrib atklāt. Kādudien, kad pie Bensingtona bija ieradies Redvuds, Vinklss ļāva tiem mazliet ielūkoties savos nodomos.
— Kā veicas? — rokas berzēdams, viņš jautāja.
— Mēs pūlamies uzrakstīt kaut ko līdzīgu ziņojumam.
— Karaliskajai biedrībai?
— Jā.
— Hm, — dziļdomīgi norūca Vinklss un aizsoļoja līdz kamīnam. — Hm. Bet… Ir kāds jautājums. Vai tas būtu vajadzīgs?
— Kas vajadzīgs?
—■ Vai to vajadzētu publicēt?
— Mēs taču nedzīvojam viduslaikos, — atbildēja Redvuds.
— Zinu.
— Kā saka Kosars — neturēt sveci zem pūra — tāda ir īsti zinātniska metode.
— Vairumā gadījumu — protams. Taču… šis gadījums pieder pie izņēmumiem.
— Mēs ziņosim Karaliskajai biedrībai tā, kā tas ir pieņemts, — sacīja Redvuds.
Vēlāk Vinklss vēlreiz atgriezās pie šā paša jautājuma.
— Mūsu atklājums daudzējādā ziņā ir izņēmums.
— Tas nekas, — teica Redvuds.
— Šāds atklājums it viegli var tikt izmantots nelāgos nolūkos — kā mēdz sacīt Keiterems.
Redvuds neatbildēja.
— Pat sīka neuzmanība, zināt…
— Ja mēs izraudzītos uzticamus cilvēkus un nodibinātu komiteju kontrolei par Brīnumēdienu… es gribēju teikt Hērakleoforbiju, tad mēs varētu …
Viņš apklusa, bet Redvuds, pēkšņi sajuzdams dīvainu nemieru, izlikās nedzirdam viņa jautājošo toni.
Visur, kur nebija klāt Redvuds un Bensingtons, Vinklss uzmetās par galveno autoritāti Brīnumēdiena jautājumos, lai gan neviens viņu nebija pilnvarojis to darīt. Viņš rakstīja vēstules, aizstāvēdams Hērakleoforbiju, sacerēja ziņojumus un rakstus, kuros izskaidroja iespējas, ko paver šās vielas izmantošana, zinātnes un medicīnas biedrību sanāksmēs viņš nevietā lēca kājās, lai izklāstītu savus uzskatus, pūlējās pierādīt, ka viņš un Hērakleoforbija ir viens veselums. Viņš pat sarakstīja brošūru, kurai deva virsrakstu «Patiesība par Brīnumēdienu» un kurā notikumus Hiklijbravā attēloja kā pavisam nevainīgu starpgadījumu. Tīrās aplamības, viņš apgalvoja, esot iedoma, ka Brīnumēdiens palīdzēšot cilvēkiem izaugt trīsdesmit septiņu pēdu garumā. Tas esot «nepārprotams pārspīlējums». Lielāki viņi, bez šaubām, izaugšot, taču tāds garums …
Abiem zinātniekiem bija gluži skaidrs, ka Vinklss pārvarēm cenšas iesaistīties Hērakleoforbijas gatavošanā, viņš piedāvājās lasīt korektūras jebkurai avīzei, jebkuram žurnālam sagatavotiem rakstiem par šo tematu, darīt visu, kas tikai viņu tuvinātu Hērakleoforbijas gatavošanas noslēpumam. Nemitēdamies viņš abiem draugiem apgalvoja, ka labi saprotot, cik šis atklājums ir nozīmīgs un kādas milzīgas iespējas paver tā izmantošana. Viņiem vajagot vienīgi «kaut kādā veidā sevi nodrošināt». Kādudien viņš beidzot nenocietās un tieši pajautāja, kā tiek gatavota Hērakleoforbija.
— Es jūsu teikto labi apdomāju, — sacīja Redvuds.
— Un ko jūs nolēmāt? — priecīgi atsaucās Vinklss.
— Šāds atklājums it viegli var tikt izmantots nelāgos nolūkos, — atbildēja Redvuds.
— Nesaprotu, kāds tam sakars ar manu jautājumu, — teica Vinklss.
— Ir sakars, — atsaucās Redvuds.
Vinklss vairākas dienas pārdomāja šo sarunu. Tad viņš atkal ieradās pie Redvuda un paziņoja, ka apšaubot savas tiesības dot Redvuda dēlēnam pulveri, par kuru pats nekā nezinot: kā gan viņš varot uzņemties atbildību par kaut ko galīgi neskaidru. Vinklsa vārdi Redvudu padarīja domīgu.
— Jums taču nav pagājis secen Brīnumēdiena bezierunu aizliegšanas biedrības paziņojums, ka tās rindās apvienoti jau vairāki tūkstoši biedru, — teica Vinklss, mainīdams sarunas tematu.
— Viņi izvirzīja likumprojektu, — turpināja Vinklss, — un panāca, ka jaunais Keiterems to gluži labprāt virza tālāk. Un tie jau ir nopietni draudi. Viņš visā valstī izveido komitejas, kas centīsies ietekmēt kandidātus. Nolūks ir skaidrs — panākt, lai Hērakleoforbijas izgatavošana un uzglabāšana bez īpašas atļaujas tiktu uzskatīta par kriminālnoziegumu un sodīta; ikviens, kas došot Brīnumēdienu, piedodiet, tā viņš to sauc, — personām, kuras nav sasniegušas divdesmit viena gada vecumu, —- bez jebkādām ierunām tikšot ieslodzīts cietumā. Taču noorganizētas arī vēl citas biedrības. Tajās apvienojušies dažādu aprindu pārstāvji. Stāsta, ka Normāla cilvēku auguma saglabāšanas biedrība grasoties padomē izvirzīt misteru Frederiku Herisonu. Misters Herisons, kā jums zināms, uzrakstījis par šo jautājumu veselu eseju, kurā atkāpšanos no pieņemtajām normām nosauc par vulgaritāti, piebilzdams, ka šāda veida rīcība nepavisam neatbilstot Konta mācībai par cilvēces attīstības stadijām. Pat visļaunākajos astoņpadsmitā gadsimta brīžos neviens neko tādu nebūtu spējis izsacīt. Doma par Hērakleoforbiju Kontam prātā nevarēja ienākt, un ar to jau ir pierādīts, ka mūsu Ēdiens nekam neder. Neviens, raksta Herisons, kas patiesi izpratis Kontu …
— Jūs taču negribēsiet sacīt… — ierunājās Redvuds, satraukumā piemirsis, ka nicina Vinklsu.
— Neko jau viņi neizdarīs, — teica Vinklss. — Bet sabiedrības doma ir un paliek sabiedrības doma, un vēlētāju balsis ir un paliek vēlētāju balsis. Visi redz, ka jūs esat uzurdījuši nevajadzīgu nemieru. Un cilvēki, kā jūs paši zināt, allaž instinktīvi saceļas pret jebkuru nemieru. Neviens acīmredzot netic Keite- rema runām par milžiem, kas izaugs trīsdesmit septiņu pēdu garumā un tālab nevarēs ieiet ne baznīcā, ne lūgšanu namā, ne arī kādā citā laicīgā vai garīgā iestādē. Un tomēr prāts tiem vairs neliekas mierā. Viņi jūt, ka tur kaut kas ir… kaut kas vairāk nekā parasts atklājums vien …
— Ikvienā atklājumā, — Redvuds viņu pārtrauca, — kaut kas ir.
— Lai nu kā, cilvēki… mieru ir zaudējuši. Kei- terems kā uzvilkts atkārto vienu un to pašu — kas notiks, ja Hērakleoforbija atkal kaut kur paspruks vaļā. Es viņam neapnicis atbildu — nepaspruks, un nemaz nav iespējams, ka paspruktu. Taču … vai tādam kaut ko var iestāstīt!
Un Vinklss vēl mazliet pajoņoja pa istabu, it kā vēlreiz grasīdamies uzsākt sarunu par Hērakleofor- bijās gatavošanas noslēpumu, taču pārdomāja un devās projām.
Abi zinātnieki saskatījās. Kādu brīdi runāja tikai viņu acis.
— Ja citādi nekas neiznāks, — beidzot uzsvērti mierīgā balsī ierunājās Redvuds, — došu Ēdienu mazajam Tedijam pats ar savām rokām.
III
Pēc dažām dienām, atšķīris avīzes pirmo lapu, Redvuds izlasīja vēsti, ka premjerministrs apsolījis sastādīt Karalisko komisiju Brīnumēdiena jautājuma izskatīšanai. Neizlaidis avīzi no rokām, Redvuds steidzās pie Bensingtona.
— Manuprāt, pie visa vainīgs Vinklss. Viņš taču lej ūdeni uz Keiterema dzirnavām. Nemitīgi runā par Hērakleoforbijas iespējām un tikai satrauc cilvēku prātus. Ja tas nebeigsies, mūsu turpmākie pētījumi nudien tiks apdraudēti. Bet tagad … kad būtu jārūpējas par manu puisēnu …