Bensingtons izteica cerību, ka Vinklss varbūt tomēr apdomāsies.
— Vai jūs ievērojāt, ka arī viņš sācis Hērakleoforbiju saukt par Brīnumēdienu?
— Man šis vārds nepatīk, — raudzīdamies pāri acenēm, sacīja Bensingtons.
— Toties tas atbilst Vinklsa nodomiem.
— Ko viņš neliekas mierā? Tas taču nav viņa izgudrojums.
— Saceldams kņadu, viņš grib pievērst sev uzmanību, — teica Redvuds. — Es gan to lāgā nesaprotu. Laikam jau tāpēc, lai visi domātu, ka viņš piedalījies mūsu atklājumā, kaut gan viņš nekā nav darījis. Taču tam nav nekādas nozīmes.
— Ja vien šī nekompetentā, pat smieklīgā spriedelēšana neizraisīs kaut ko nopietnu, — iesāka Bensingtons.
— Mans puisēns jau vairs nespēj iztikt bez He- rakleoforbijas, — teica Redvuds. — Nezinu, ko man tagad darīt. Ļaunākajā gadījumā …
Klusa atsperīgu soļu dipoņa pavēstīja, ka ieradies Vinklss. Tur jau viņš stāvēja istabas vidū, kā parasti berzēdams rokas.
— Būtu vismaz pieklauvējis, — norūca Bensingtons, skatīdamies pāri aceņu zelta ietvariem.
Vinklss atvainojās. Tad viņš pievērsās Redvudam.
— Priecājos, sastapis jūs šeit, — viņš iesāka. — Redziet…
— Vai jūs jau izlasījāt par Karalisko komisiju? — Redvuds viņu pārtrauca.
— Jā, — samulsis atsaucās Vinklss. — Jā.
— Ko jūs par to domājat?
— Brīnišķīgs pasākums, — teica Vinklss. — Šāda komisija apklusinās kliedzējus. Noskaidros visu šo jautājumu. Aizbāzīs muti Keiteremam. Taču ne jau tālab es nācu šurp, Redvud. Redziet…
— Man šī Karaliskā komisija nepatīk, — ierunājās Bensingtons.
— Ticiet man, viss būs labākajā kārtībā. Varu jums pateikt — nedomāju, ka tādējādi izpaužu kādu noslēpumu, — ka arī es, ļoti iespējams, būšu šās komisijas loceklis…
— Hm-m, — lūkodamies kamīnā, norūca Redvuds.
— Varu ievirzīt visu pareizā gultnē. Varu pilnīgi droši pierādīt, ka, pirmkārt, Hērakleoforbiju iespējams pakļaut kontrolei un ka, otrkārt, jānotiek vismaz brīnumam, lai atkārtotos kaut kas līdzīgs Hik- lijbravas katastrofai. Un tieši tas ir vajadzīgs — autoritatīvs paziņojums. Saprotams, ar daudz lielāku pārliecību es varētu runāt tad, ja zinātu… Taču tas tā, starp citu. Patlaban mani interesē pavisam kas cits, redziet, tāds sīks jautājums, kur man vajadzētu jūsu padoma. K-hm … Redziet… Kā teikt… Man radušās tādas nelielas grūtības, un jūs varētu palīdzēt.
Redvuds pārsteigumā uzrauca uzacis un klusībā nopriecājās.
— Taču jautājums ir … ārkārtīgi slepens.
— Turpiniet vien, — teica Redvuds. — Nebaidieties!
— Nesen manā ārstēšanā uzticēja bērnu … kādas … kādas ļoti augstu stāvošas personas bērnu.
Vinklss nokāsējās.
— Turpiniet, turpiniet, — sacīja Redvuds.
— Jāatzīstas, runa ir galvenokārt par jūsu pulveri … redziet, panākumi, ko es guvu, ārstējot jūsu puisēnu, ir plaši izdaudzināti… Taču, nevar noliegt, pret pulvera izmantošanu tiek celti ļoti spēcīgi iebildumi. Un tomēr es domāju, ka īpaši saprātīgiem cilvēkiem … Jārīkojas sevišķi uzmanīgi, zināt… pamazām un pakāpeniski. Šai gadījumā ar viņas gaišību … tas ir, ar manu mazo pacienti… īsi sakot, to ierosināja viņas tēvs. Citādi es nekad …
Redvuds nevarēja vien nobrīnīties, ka arī Vinklss ir samulsis.
— Man šķita, ka jūs šaubāties, vai šis pulveris vispār ir ieteicams lietošanai, — sacīja Redvuds.
— Tās bija tikai tādas īslaicīgas šaubas.
— Jūs taču nedomāsiet pārtraukt…
— Jūs runājat par savu zēnu? Protams, ne.
— Cik es varu spriest, tā būtu slepkavība.
— Nemūžam es to nedarītu.
— Pulveri jūs dabūsiet, — teica Redvuds.
— Vai jūs nevarētu …
— Veltīgi, — atbildēja Redvuds. — Nekādu recepšu nav. Tas jums neizdosies, Vinkls, piedodiet manu atklātību. Pulveri es gatavošu pats.
— Vienalga, var arī tā, — uzmetis Redvudam saltu skatienu, noteica Vinklss. — Var arī tā. — Un piebilda: — Ticiet man, es to nepavisam neņemu ļaunā.
IV
Kad Vinklss bija aizgājis, Bensingtons piecēlās, nostājās uz paklāja kamīna priekšā un paskatījās uz Redvudu.
— Viņas gaišība! — viņš noteica.
— Viņas gaišība! — atsaucās Redvuds.
— Tā ir Vēzeras Dreiburgas princese!
— Vismaz jau nu māsīca trešajā pakāpē.
— Redvud, — sacīja Bensingtons, — zinu, ka ir dīvaini par to pat runāt, bet… vai jums šķiet, ka Vinklss ir sapratis?
— Ko sapratis?
— Ko nozīmē mūsu izgudrojums. Vai viņš patiešām saprot, — piebilda Bensingtons jau mazliet klusāk un pameta skatienu uz durvīm, — ka viņa jaunās pacientes … viņa pacientes dzimtā …
— Turpiniet vien, — teica Redvuds.
— Kuras locekļi izsenis bijuši drusku … drusku mazāki…
— … par vidējo augumu?
— Jā. Un arī citādā ziņā ne ar ko nav bijuši ievērojami: un tagad Vinklss šās karaliskās dzimtas locekli … sevišķi izcilas karaliskās dzimtas locekli… grib izaudzināt tik lielu. Ziniet, Redvud, neesmu gluži pārliecināts, vai tikai to nevar nosaukt jau par… par nodevību.
Viņš novērsa skatienu no durvīm un paraudzījās Redvudā.
Redvuds pēkšņi izstiepa rādītāja pirkstu un pakratīja to uz kamīna pusi.
— Goda vārds! — viņš iesaucās. — Viņš nekā nezina. Šis cilvēks, — viņš turpināja, — nezina itin nekā. Tas mani visvairāk kaitināja jau viņa studiju gados. Itin nekā nezina. Viņš nokārtoja visus eksāmenus, viņš zināja no galvas jebkuru faktu… bet zināšanu viņam bija tikpat daudz, cik grozāmam plauktam, uz kura stāv enciklopēdijas sējumi. Arī tagad viņš neko vēl nezina. Viņš ir un paliek tas pats Vinklss, kurš spēj uztvert vienīgi to, kas tieši un nepārprotami attiecas uz viņa personu. Šim cilvēkam trūkst pat mazākās iztēles spējas, un tālab viņš nevar iemantot nekādas zināšanas. Patiešām ir vajadzīga šāda nespējība, lai noliktu tik daudz eksāmenu, tik eleganti ģērbtos, tik labi izskatītos un gūtu tādus panākumus ārsta praksē. Tā nu tas ir. Lai gan viņš visu ir redzējis, dzirdējis un par visu ticis informēts, no tā nav nekāda labuma — tikpat viņš neapjauš, ko ir izdarījis. Viņš nokļuvis uz pēdām brīnumam, viņam paveicies ar Brīnumēdienu, un kāds parūpējies, lai viņš tiktu klāt augstdzimušam bērnam … un tas nu ir vēl lielāks brīnums, ar kuru padarīt sevi slavenu! Turklāt doma, ka Vēzeras Dreiburgas dzimtai drīz vien vajadzēs atrisināt drausmīgu problēmu, ko iesākt ar trīsdesmit un vairāk pēdu garu princesi, — ne tikai nav iešāvusies viņam galvā — tā pat nav varējusi iešauties … nav varējusi!
— Tas būs briesmīgs skandāls, — sacīja Bensingtons.
— Apmēram pēc gada.