— Tiklīdz viņi pamanīs, ka princese nemitīgi aug augumā.
— Ja nu vienīgi pēc sena paraduma … viņi to noklusēs.
— Kā gan to varēs noklusēt!
•— Patiešām.
— Ko viņi darīs?
— Viņi nekad neko nedara … to prasa karaliskais gods.
— Kaut ko tomēr vajadzēs uzsākt.
— Varbūt viņa pati izlems, ko darīt.
— Ak kungs! Varbūt tiešām.
— Gan viņi parūpēsies, lai princese pazustu. Tādi gadījumi jau ir dzirdēti.
Redvudam pēkšņi paspruka izmisīgi smiekli.
— Nedabiski liela karaliskā augstība! Spēcīgs bērns dzelzs maskā! — viņš iesaucās. — Vajadzēs princesi iespundēt vecās Vēzeras Dreiburgas pils visaugstākajā tornī un, viņai augot, lauzt ārā griestus no viena stāva uz otru un tā tālāk!… Nūja, mani arī gaida tāda pati nelaime. Tāpat Kosaru ar trim viņa dēliem. Bet… Nav vērts runāt.
— Tas būs briesmīgs skandāls, — atkārtoja Bensingtons, un viņam smiekli nepavisam nenāca. — Briesmīgs skandāls.
— Ceru, ka visu esat rūpīgi pārdomājis, Redvud, — viņš sacīja. — Vai esat pārliecināts, ka gudrāk nebūtu brīdināt Vinklsu, pamazām atradināt jūsu dēlēnu no Hērakleoforbijas un . .. un apmierināties tikai ar teorētiskiem pierādījumiem?
— Kaut pusstundiņu pavadījis mūsu bērnistabā, kad ēdiens netiek pasniegts gluži laikā, — teica Redvuds, un viņa balsī ieskanējās satraukums, — jūs vairs tā nerunātu, Bensington. Starp citu… Jūsu doma brīdināt Vinklsu! … Nē! Paisums mūs pēkšņi ir sagrābis, un vai nu mēs baidāmies, vai nebaidāmies, atliek vienīgi peldēt!
— Laikam gan, — piekrita Bensingtons, vērodams savu kurpju purngalus. — Jā. Atliek vienīgi peldēt. Un jūsu puisēnam vajadzēs peldēt, arī Kosara dēliem … viņš visiem trim sācis dot Hērakleoforbiju.
Kosars vispār neatzīst nekādus vidusceļus — visu vai neko! Un viņas augstdzimtībai vajadzēs peldēt. Visiem. Mēs arī turpmāk gatavosim Ēdienu. Tāpat Kosars. Tas taču ir tikai pats sākums, Redvud. Skaidrs, ka mēs vēl daudz ko piedzīvosim. Dižus notikumus. Pagaidām gan vēl nespēju tos iedomāties, Redvud. Vienīgi…
Viņš rūpīgi nopētīja savus nagus. Tad kā lūgdamies caur acenēm palūkojās Redvudā.
— Varbūt tomēr, — beidzot viņš uzdrošinājās runāt, — Keiteremam ir taisnība. Lāgiem man uzmācas tāda doma. Galu galā pasaulē tiks izjaukts viss samērs. Pārveidosies… Vai kaut kas vispār paliks nepārveidojies?
— Lai kas arī pārveidotos, — teica Redvuds, — manam puisēnam jāsaņem Ēdiens.
Viņi izdzirdēja, ka klupdams krizdams kāds raušas augšā pa kāpnēm. Tad durvju spraugā parādījās Kosara galva.
— Sveicināti! — viņš sacīja un, ieraudzījis abu pētnieku noraizējušās sejas, piebilda: — Vai kas lēcies?1
Abi pastāstīja Kosaram par princesi.
— Grūts jautājums?! — viņš iesaucās. — Nekā tamlīdzīga. Viņa augs. Jūsu puisēns augs. Augs arī visi citi, kas saņems jūsu pulveri. Visi augs. Viss augs. Un kas tur sevišķs? Viss ir kārtībā. To jau pat bērns jums pateiks. Par ko jūs esat noraizējušies?
Zinātnieki mēģināja izskaidrot savu raižu iemeslu.
— Neturpināt! — Kosars iebrēcās. — Bet tas taču! … Jūs jau vairs nekā nevarat izdarīt. Un ar to arī samierinieties! Un lai Vinklss samierinās. Viss ir kārtībā. Tālab es bieži esmu brīnījies, ko gan tam Vinklsam vajag. Tagad man ir skaidrs. Ko jūs vēl gribat?
— Izjauks samēru? Protams. Apgriezis visu ar kājām gaisā? Apgriezīs. Galu galā apgriezīs un sagrozīs visus cilvēces priekšstatus. Skaidrs kā diena. Viņi gan vēl pūlēsies šo procesu apturēt, taču ir jau nokavēts. Tāds ir viņu liktenis — vienmēr nokavēt. Turpiniet tikai savu darbu un gatavojiet pulveri, cik vien iespējams, un pateicieties dievam, ka viņš pratis jūs izmantot īstajā vietā.
— Bet domstarpības! — iesaucās Bensingtons.
— Un satraukums! Jūs laikam neesat pat iedomājies …
— Kas jūs gan esat par cilvēku, Bensington, — sacīja Kosars, — nu taisni kā tāds vārgulīgs stādiņš.
I Sīka zālīte, kas aug akmensdārzā. Prāts dots tik varens, ka vai bail sametas, bet domā tikai, kā savu dzīvību vilkt. Vai, jūsuprāt, pasaule radīta tāpēc, lai vecas sievas to ap pirkstu tītu? Lai nu paliek, tikpat grozīt neko jūs vairs nevarat — turpiniet vien uzsākto.
— Laikam gan jums taisnība, — teica Redvuds.
— Pamazām …
— Nē! — skaļi iesaukdamies, Kosars viņu pārtrauca. — Nē! Taisiet savu pulveri, cik daudz vien varat un cik ātri vien varat! Izkaisiet to, kur tik spēdami!
Kosars bija aizrāvies tiktāl, ka atļāvās pat asprātību. Plaši atvēzējies, viņš ar roku izvilka gaisā augšupejošu līniju, atdarinādams Redvuda līkni.
— Redvud! — viņš vēl piebilda, lai mājiens tiktu pareizi saprasts. — Dariet tikai TA!
V
Arī mātes lepnumam acīmredzot ir savas robežas, un misis Redvuda tās sasniedza, kad viņas atvase, nodzīvojis šai pasaulē sešus mēnešus, salauza savus
augstākā labuma pītos ratiņus un, skaļi brēkdams, tika pārvests mājās piena izvadātāja ratos. Jaunais Redvuds tobrīd svēra pāri par piecdesmit vienu mārciņu, garumā bija sasniedzis četrdesmit astoņas collas un varēja pacelt sešdesmit mārciņu smagumu. Bērnistabā viņu uzstiepa virēja un istabene.
Pēc šā notikuma patiesība vairs ilgi nevarēja palikt apslēpta. Kādudien, kad Redvuds pārnāca mājās no laboratorijas, viņa nelaimīgā sieva aizrautīgi lasīja «Vareno atomu»; ieraudzījusi Redvudu, viņa nolika grāmatu, metās vīram pretī un sāka gauži raudāt tam pie krūts.
— Atzīsties, ko tu esi viņam izdarījis, —misis Redvuda vaimanāja. — Atzīsties, ko tu esi izdarījis!
Redvuds paņēma sievu zem rokas, pieveda pie dīvāna, prātā apsvērdams, kā vislabāk aizstāvēties.
— Viss ir kārtībā, mana dārgā, — viņš sacīja, — vislabākajā kārtībā. Tu esi tikai mazliet pārpūlējusies. Ratiņi nekam nederēja. Es jau pasūtīju stumjamo krēslu, un galdnieks rīt to atvedīs …
Misis Redvuda asaru pārplūdušām acīm palūkojās vīrā pār mutautiņa malu.
— Zīdaini stums krēslā? —< viņa elsoja.
— Kādēļ gan ne?
— Tā jau vadā tikai kropļus.
— Arī topošos milžus, mana dārgā, un tev nav ne mazākā iemesla par to kaunēties.
— Tu viņam kaut ko esi izdarījis, Dendij, — viņa sacīja. — Redzu pēc tavas sejas.
— Vismaz augt viņš tāpēc nav pārstājis, — nežēlīgi atsaucās Redvuds.
— Es to zināju, — teica misis Redvuda, sažņaugdama saujā mutautiņu. Tad viņa palūkojās vīrā, un viņas skatiens pēkšņi bija kļuvis bargs. — Ko tu izdarīji mūsu bērnam, Dendij?
— Kas bērnam vainas?
— Viņš ir tik liels. Tieši briesmīgi.
-— Blēņas! Tik pareizi attīstīts un jauks bērniņš, ka labāku nemaz nevar vēlēties. Kas viņam vainas?
— Paraugies, kāds viņš ir milzenis!
— Nekā slikta es neredzu. Paskaties labāk uz tiem vārguļiem visapkārt. Mūsējais ir tieši brīnišķīgs bērns…
— Pārlieku brīnišķīgs! — atcirta misis Redvuda.
— Turpmāk viņš tik strauji vairs neaugs, — mierinādams sacīja Redvuds, — tas ir tikai iesākumā.