Taču viņš it labi zināja, ka viss tāpat vien turpināsies. Un tā arī bija. Divpadsmit mēnešu vecumā puisēnam līdz piecu pēdu garumam pietrūka tikai viena colla, viņš svēra astoņus stounus trīs mārciņas un augumā nudien neatpalika no ķeruba Vatikāna Sv. Pētera katedrālē, un par viņa stiprajām roķelēm, kas grāba apmeklētājus aiz matiem un vaigiem, runāja vai visa Rietumkensingtona. Augšā un lejā pa kāpnēm zēnu vadāja invalīdu ratiņos, un par aukli bija pieņemta jauna, spēcīga, labi trenēta sieviete, kas pastaigās viņu vadāja pēc īpaša pasūtījuma darinātā kalnā kāpēju perambulatorā ar astoņu zirgu spēku motoru. Laime, ka Redvuds bija ne tikai pasniedzējs, bet darbojās arī par ekspertu iestādēs, kas vismaz šai ziņā lieti varēja noderēt.
Kad pirmais pārsteigums par mazā Redvuda neparasto augumu tika pārvarēts — tā man stāsta cilvēki, kas viņu gandrīz diendienā redzējuši lēnītēm braukājam pa Haidparku, — vajadzēja vien atzīt, ka viņš ir ārkārtīgi mundrs un jauks bērns. Viņu tikpat kā nedzirdēja raudam un neredzēja zelējam knupiti. Rokā viņš parasti turēja milzīgu grabuli un lāgiem apsveicinājās ar viņpus žoga braucošo omnibusu kučieriem un policistiem, draudzīgi tiem uzsaukdams «dadda!» un «babba!».
— Redziet, kur brauc ar Brīnumēdienu barotais lielais bērns, — teica kučieris.
— Izskatās gan veselīgs, — atsaucās kāds pasažieris turpat omnibusa priekšgalā.
— Baro no pudeles, — paskaidroja kučieris.
— Tāda pudele, kurā var ieliet veselu galonu1 , taisīta īpaši viņam.
— Dikti jau veselīgs izskatās, — secināja tas pats pasažieris.
Beidzot sapratusi, ka puisēns aug nepārtraukti un neapturami, — īstā skaidrība radās todien, kad tika atvesti motorizētie ratiņi, — misis Redvuda aiz bēdām nezināja, ko darīt. Viņa apgalvoja, ka bērnistabā savu kāju vairs nesperšot, teica, ka labāk gribētu nomirt vai arī lai nomirst bērns, vai lai visa pasaule izmirst, kālab viņa apprecējusies ar Redvudu un kālab vispār cilvēki precoties. Mazliet nomierinājusies, viņa ieslēdzās savā istabā un trīs dienas pārtika vienīgi no vistas buljona. Kad Redvuds ieradās vest sievu pie prāta, viņa mētāja spilvenus, raudāja un plēsa sev matus.
— Bērnam nav nekādas vainas, — sacīja Redvuds.
— Lielais augums viņam nāks tikai par labu.
— Gribu, lai viņš ir tāds pats kā citi bērni, ne mazāks un ne lielāks. Gribēju, lai viņš būtu jauks puisēns, kā mūsu Džordžīna Filisa ir jauka meitenīte, gribēju viņu jauki audzināt kā jauku bērnu, bet kāds viņš ir… — nelaimīgās sievietes balss aizlūza.
— Jau valkā pieaugušu cilvēku apavus un tiek vadāts ratos, kas … uh-hū-hū … smird pēc benzīna!
— Nekad es viņu neiemīlēšu, — viņa vaimanāja,
— nemūžam! Tas ir par daudz! Nekad es nespēšu būt viņam māte, un es tik ļoti to vēlējos!
Beidzot Redvudam izdevās sievu pierunāt, lai tā ieiet bērnistabā, kur Edvards Monsons Redvuds (iesauku Pantagriels viņš ieguva vēlāk) šūpojās īpaši nostiprinātā šūpuļkrēslā, smaidīja un sacīja «bū» un «bē». Misis Redvudas sirds atmaiga, viņa piegāja bērnam klāt, apskāva to un rūgti raudāja.
— Kaut ko viņi tev ir nodarījuši, — viņa elsoja, — un tu augsi un augsi, mīlulīt, taču, lai tavs tēvs saka ko sacīdams, es darīšu visu, lai izaudzinātu tevi par jauku zēnu.
Un Redvuds, kas bija palīdzējis atvest sievu līdz durvīm, atvieglotu sirdi devās prom pa gaiteni.
(Ak vai! Nav viegli būt vīrietim — jo tādas ir tās sievietes!)
VI
Jau tā paša gada beigās Londonas rietumdaļā Redvuda motorizētajiem bērnu ratiņiem pievienojās vēl laba tiesa tādu pašu braucamo ierīču. Man stāstīja, ka to esot bijis vienpadsmit, taču, rūpīgi aptaujājies, pilnīgi ticamas ziņas ieguvu tikai par sešiem tolaik galvaspilsētā redzētajiem ratiņiem. Šķita, ka jaunā viela uz dažādu ķermeņa uzbūvi iedarbojas dažādi. Sākumā Hērakleoforbija netika pielāgota injekcijām, un izrādījās, ka ir daudz tādu cilvēku, kas šo vielu nespēj izmantot, kā parasts, caur gremošanas traktu. Tā, piemēram, Vinklss deva to savam jaunākajam dēlam, taču zēns, kā noskaidrojās, bija tikpat neapdāvināts augšanā kā viņa tēvs, ja var ticēt Redvudam, zinību apgūšanā. Dažiem bērniem, kā vēstī Brī- numēdiena bezierunu aizliegšanas biedrības dati, Hērakleoforbija izraisījusi neizprotamus traucējumus organismā un tie nomiruši ar dīvainām bērnu slimībām. Toties Kosara zēni to ēda kāri kā vislielāko gardumu.
Saprotams, ka šāds atklājums nevar pavisam vienkārši ieviesties cilvēku dzīvē, turklāt augšana ir sevišķi sarežģīts process, tādēļ nav nekāds brīnums, ja vispārinājumos parādās zināmas neprecizitātes. Taču kopumā Hērakleoforbijas iedarbība pakļaujas šādai likumībai: jebkurā veidā ievadīta kāda organisma sistēmā, tā visos gadījumos aptuveni vienādi veicina šā organisma attīstību. Augšanas apmērus tā palielina ne vairāk kā sešas līdz septiņas reizes, un nekādas pārliecīgas devas vēl straujāku attīstību nespēj izraisīt. Šādas pārliecīgas Hērakleoforbijas devas radījušas patoloģiskus pārveidojumus organismā — vēzi un citus audzējus, saistaudu pārkaulošanos un vēl dažādas slimības. Drīz vien noskaidrojās, ka tad, kad paātrinātas augšanas process sācies, tam jāturpinās tādā pašā tempā, un tādēļ organismam Hērakleoforbija jāsaņem nepārtraukti — mazās, taču pietiekamās devās.
Ja, augšanas procesam turpinoties, organisms vairs nesaņem Hērakleoforbiju, sākumā tiek novērotas neskaidra nemiera pazīmes un vārgums, pēcāk iestājas rijības periods — raksturīgu tās izpausmi novēroja, piemēram, jaunajām žurkām Henkijā, — un tad jau sākas spilgti izteikta anēmija, kurai seko galīgs spēku izsīkums, līdz beidzot iestājas nāve. Augiem novērojamas apmēram tādas pašas pazīmes. Taču jāatgādina, ka viss teiktais attiecināms tikai uz augšanas periodu. Līdzko intensīvā augšana izbeidzas — augiem par to liecina pirmo pumpuru veidošanās, — vajadzība pēc Hērakleoforbijas un līdz ar to arī ēstgriba mazinās, un, kad augs, dzīvnieks vai cilvēks sasniedz brieduma periodu, turpmākajām dzīvības norisēm Hērakleoforbija vairs nav nepieciešama. Organisms, tā sakot, jau ir pilnīgi pielāgojies jaunajam mērogam. Tik tālu pielāgojies jaunajam mērogam, ka ari pēcnācēji pārmanto gigantismu, — tas tika novērots Hiklijbravā, kur no dzelkšņu un apkaimes kāpu grīšļa sēklām nākamajos gados izauga milzīgi šo augu eksemplāri.
Tikām mazais Redvuds, jaunās cilvēku ģints pirmais vēstnesis, pirmais bērns, kas bija nobaudījis Hērakleoforbiju, rāpoja pa savu istabu, lauza mēbeles, koda kā zirgs, rokās visu tvēra kā skrūvspīlēs un, griestus tricinādams, brēca pēc «ma-ma» un «tētē», kurš gluži satriekts bikli vēroja, pie kā novedis viņa atklājums.
Bērns jau no sākta gala tiecās būt krietns. «Pada — labs, Pada — labs,» viņš vāvuļoja, kad gaisā pajuka salauzto rotaļlietu šķembas. «Pada» — tā viņa valodā pārveidojās Redvuda dotā iesauka Pantagriels. Un Kosars, pārkāpdams kopš mūžseniem laikiem iesakņojušos kārtību, lai gan zināja, ka labi tas nebeigsies, sagāja naidā ar vietējām varas iestādēm, kas noteica, cik lielas ēkas drīkst celt, un tukšajā gruntsgabalā blakus Redvuda mājai uzbūvēja četrdesmit pēdu augstu celtni sešdesmit kvadrātpēdu platībā, — gaišais, ērtais nams noderēja visiem četriem zēniem par rotaļu telpu, mācību klasi un bērnistabu.