Kopā ar Kosaru celdams šo milzīgo bērnistabu, Redvuds tai pieķērās ar visu sirdi un dvēseli un pats nespēja nobrīnīties vien, ka rūpēs par dēlu izmetis no prāta savas mūžīgās līknes.
— Bērnistaba, — viņš sacīja, — jāierīko ar apdomu. Ar lielu apdomu. Sienas, telpas iekārtojums un viss pārējais iedarbosies uz mūsu jaunradīto prātu, un no tā, cik pārliecinoši tas iedarbosies, atkarīga veiksme vai neveiksme šā prāta attīstīšanā, lai tas jo vispusīgi apgūtu zinības.
— Skaidrs, — atsaucās Kosars, steidzīgi tverdams pēc cilindra.
Viņi strādāja kopā, viens otru papildinādami, taču Redvuds vairāk noņēmās ar audzināšanas teorētisko pusi.
Sienas, kā arī ēkas koka daļas viņi nokrāsoja, nebīdamies līksma spilgtuma; pārsvarā tika izraudzīti gaiši, gandrīz balti siltie toņi, bet košās tīrās krāsas izmantoja atsevišķiem laukumiem un apmalēm, lai vēl vairāk izceltu konstrukciju vienkāršās līnijas.
— Mums vajadzīgas tīras krāsas, — sacīja Redvuds un vienā istabas stūrī pakāra pie sienas citu citam blakus kvadrātus, kur visās nokrāsās un niansēs ziedēja tumši sarkanie un mēļie, apelsīnu sārtie un citronu dzeltenie, zilie un zaļie toņi. Šos kvadrātus bērni varēs kārtot un pārkārtot pēc savas patikas. — Par rotājumiem parūpēsimies vēlāk, — teica Redvuds, — vispirms lai iemācās sagrupēt krāsas, un tad vāksim šos te nost. Nav nekāda pamata pieradināt bērnus pie kaut kādas vienas krāsas un vienveidīga raksta.
Taču ar to vēl viss nebija pabeigts.
— Telpai jāizraisa bērnu interese, — Redvuds vēlāk piebilda. — Interese bērnam ir kā barība, bet garlaicība — kā mokas un bads. Tāpēc rūpēsimies, lai viņiem nekad nepietrūktu bilžu.
Taču bildes bērnistabā netika liktas pie sienas uz mūžīgiem laikiem, pakāra vienīgi tukšus rāmjus, kuros attēlus mainīja pēc vajadzības, — līdzko iepriekšējais bērniem apnika, Redvuds atnesa jaunu. Pa vienu logu, cik tālu skatiens sniedza, bija redzama iela, taču, lai bērniem būtu vēl interesantāk, uz bērnistabas jumta Redvuds ierīkoja tumšo kameru[6], kurā
varēja saskatīt Kensingtonas Haistrītu un turpat vai pusi parka.
Vienā istabas kaktā stāvēja ievērības cienīgs rīks — četras kvadrātpēdas lieli skaitāmie kauliņi īpaši kaldinātā dzelzs ietvarā ar noapaļotiem stūriem, — te jaunie milži apguva aritmētikas pamatus. Bērnistabā tikpat kā nemanīja pūkainu jēriņu un citu tamlīdzīgu rotaļlietu, toties Kosars, nevienam padoma neprasījis, kādudien atveda veselus trīs vezumus tādu mantu (pārāk lielu, lai bērni tās spētu norīt), ko varēja kraut citu uz citas, kārtot rindās, stumdīt pa istabu, košļāt, sist un grabināt, taustīt un rībināt, raustīt, taisīt vaļā un ciet, dauzīt pret grīdu, — nudien, nebeidzamas iespējas roku un prāta vingrināšanai! Tur bija dažnedažādu krāsu koka klucīši — gan iegareni, gan kubveidīgi, pulēta porcelāna klucīši, caurspīdīga stikla un kaučuka klucīši, plātnes un plāksnītes, veseli un nošķelti konusi, cilindri, saspiesti un izstiepti sferoīdi, visvisādu materiālu bumbas, gan pildītas, gan ar tukšu vidu, dažāda lieluma un formas kārbas ar paceļamiem, noceļamiem un skrūvējamiem vākiem, dažas pat aizbultējamas un slēdzamas, gumijas un ādas siksnas un vesels lērums rupji aptēstu nenosakāmas formas priekšmetu, no kuriem varēja salikt pat kaut ko cilvēka veidolam līdzīgu.
— Dodiet viņiem šīs mantas, — sacīja Kosars. — Tikai pa vienai.
Redvuds ieslēdza rotaļlietas sienas skapī, kas stāvēja istabas stūri. Pie vienas sienas sešas līdz astoņas pēdas garam bērnam piemērotā augstumā bija pakārta tāfele, uz kuras zīmēt ar baltu un krāsainu krītu, blakus tai stāvēja tāds kā bloks ar izplēšamām lapām, uz kurām varēja zīmēt ar ogli, un skolas sols ar namdaru zīmuļiem — gan cietiem, gan pavisam mīkstiem, kā arī prāva kaudze rasējamā papīra, kur sākumā vilkt ķeburus, bet pēc tam pamazām ievingrināt roku rasēšanā. Rūpēdamies par tālāku nākotni, Redvuds pasūtīja īpaša lieluma krāsu tūbas un pasteļu kārbas, lai nekā netrūktu, kad pienāks laiks spert nākamo soli uz priekšu. Atveda pat vairākas muciņas ar plastilīnu un veidojamo mālu.
— Sākumā zēns veidos kopā ar skolotāju, — viņš sacīja, — bet, kad būs ievingrinājis roku, varēs kopēt pēc paraugiem un varbūt pat pamēģināt, kā izdodas dzīvnieki. Labi, ka atcerējos, — jāsagādā arī kaste ar darba rīkiem.
— Un kur tad grāmatas! Jāizraugās piemērotas, labi daudz, lai nepietrūkst, tikai salikums vajadzīgs lielāks. Taču kādas grāmatas viņam noderētu? Kas attīsta iztēli. Attīstīta iztēle galu galā ir jebkuras audzināšanas galamērķis. Galamērķis gan, tāpat kā tās pamats ir vesels saprāts un piedienīga uzvešanās. Cilvēks bez iztēles ir rupjš radījums, samaitāta iztēle padara cilvēku gļēvu un alkatīgu, bet cildena iztēle liecina, ka zemes virsū atkal atgriezies dievs. Ir savs laiks, kad bērnam jāsapņo par brīnumaino pasaku zemi un jāpriecājas par dažādiem jaukiem nieciņiem. Taču galvenā gara barība ir un paliek pati lieliskā dzīves īstenība, — lai viņš lasa grāmatas, kur aprakstīti ceļojumi pa visu pasauli, ceļojumi un ceļotāju piedzīvojumi, parādīts, kā šī pasaule tikusi iekarota, lai viņš lasa stāstus par zvēriem, teicami uzrakstītās grāmatas par augiem un visām dzīvām radībām, kas lido gaisā un rāpo pa zemi, gudrās grāmatas par debesu dzīlēm un jūras noslēpumiem, lai viņš iepazīstas ar vēsturi un pētī kartes, kur parādītas valstis, kādas vien pastāvējušas uz šās zemes, lai skatās bildes un lasa stāstus par visām tautām, to tikumiem un paražām. Vēl viņam vajadzīgas grāmatas un gleznas, kas attīsta skaistuma izjūtu, smalkās japāņu gravīras, kuras māca iemīlēt vēl smalkāko putna, ziedlapiņas, krītošas lapas daiļumu, Rietumu gleznotāju darbi — staltu viru un skaistu sieviešu portreti, brīnišķīga krāsu saskaņa bezgalīgos peizāžu un marīnu gleznojumos. Lai viņš lasa grāmatas par namu un tiltu celtniecību, lai mācās būvēt mājas un pilsētas …
— Manuprāt, jāierīko arī mazs teātris!
— Un kur tad vēl mūzika!
Redvuds visu pārdomāja un izlēma, ka vispirms dēls izmēģinās roku ar īpaši tīrskanīgām harmonikām vienas oktāvas apjomā, pēcāk varēs diapazonu paplašināt.
— Sākumā lai tāpat parotaļājas vien, padzied līdzi mūzikai un iepazīst notis, — sacīja Redvuds, — bet pēcāk…
Atgāzis galvu, viņš paraudzījās uz palodzi, tad ar skatienu izmērīja istabu.
— Klavieres vajadzēs samontēt tepat, šai telpā, — viņš teica. — Jāienes būs pa daļām.
Viņš domīgi pagrozījās šurp un turp pagaidām vēl gluži nesakārtotajā telpā — tumšs, sīks stāvs. Ja jūs viņu toreiz būtu redzējuši, jums liktos, ka starp parastām bērnistabas mantām soļo īkstītis. Milzīga četrsimt kvadrātpēdu liela grīdsega — īsts turku paklājs, pa kuru drīz rāpos jaunais Redvuds, aizstiepās līdz pat elektriskajam radiatoram, kas bija ierīkots ar dzelzs restu aizsegu un drīz vien apsildīs bērnistabu. Kosara nolīgts strādnieks, pakāpies uz sastatnēm, stiprināja pie sienas milzu rāmi, kurā tiks ievietotas nomaināmās gleznas. Pie sienas bija piesliets herbārijs ar poraina papīra lapām, tik liels kā mājas durvis, vienā malā no tā ārā rēgojās kāda auga lapas gals un virzas zieds — gigantiskie paraugi bija savākti Eršotā un drīz vien padarīja šo vietu slavenu visas pasaules botāniķu vidū …
Redvuds stāvēja starp šiem neparastajiem priekšmetiem, un viņam uzmācās nerealitātes sajūta.