— Vai tiešām tas viss ir īstenība … — viņš sacīja, paceldams acis pret augstajiem griestiem.
Kā atbilde no tālienes atskanēja skaļš, jauna telēna maurošanai līdzīgs brēciens.
— Īstenībā gan, — noteica Redvuds. — Šaubu nav.
Pēc tam norībēja sitieni pa galdu, tos pavadīja līksmi rēcieni «gu-gū! bu-bū! z-z!».
— Vislabāk būs, — sacīja Redvuds, un viņa domas pavērsās citā virzienā, — ja es pats viņu mācīšu.
Būkšķi kļuva arvien skaļāki. Mirkli Redvudam šķita, ka tie līdzinās lokomotīves klaudzieniem un šī lokomotīve brauc viņam virsū, kā vagonus vilkdama sev nopakaļ garu virkni visneticamāko notikumu. Taču drīz šo iespaidu izklīdināja skarbāki sitieni, kas atkārtojās ātri cits aiz cita.
— Nāciet iekšā, — viņš sauca, beidzot sapratis, ka tur kāds klauvē, un platās, augstās durvis, kas it labi noderētu katedrāles ieejai, lēnītēm pavērās. Jaunās viras iečīkstējās, tad apklusa, un durvju spraugā, kailajam galvvidum un zelta acenēm mirdzot, labsirdīgi smaidīdams, parādījās Bensingtons.
— Uzdrošinājos atnākt un apskatīties, — viņš bikli čukstēja, it kā būtu izdarījis kaut ko neatļautu.
— Nāciet tik iekšā, — aicināja Redvuds, un Bensingtons ienāca un aizvēra durvis.
Salicis rokas aiz muguras, viņš panācās uz priekšu, apstājās, tad paspēra vēl pāris soļu un, kā putns grozīdams galvu, nomērīja milzīgo augstumu un attālumu. Tad viņš domīgi paberzēja zodu.
— Ikreiz, kad es te ienāku, — viņš, balsi klusinādams, ierunājās, — šī telpa mani satriec. Tie tik ir plašumi!
— Jā, — piekrita Redvuds, arī pārlaizdams istabai skatienu, it kā gribētu iedzīvināt to, ko redzēja iztēlē. — Jā. Un arī viņi izaugs lieli, jūs jau pats to zināt.
— Zinu, — atbildēja Bensingtons gandrīz vai iztrūcies. — Ļoti lieli.
Tad abi kā nobažījušies pavērās viens otram acīs.
— Patiešām ļoti lieli, — degunu glaudīdams, noteica Bensingtons un ar vienu aci pavērās Redvudā, it kā gaidītu vēlreizēju apstiprinājumu. —• Viņi visi izaugs … šausmīgi lieli. Es pat iedomāties nespēju … pat aplūkodams šo telpu… cik lieli viņi galu galā izaugs.
5. NODAĻA
Misters Bensingtons noiet no skatuves
I
Kamēr Karaliskā Brīnumēdiena komisija gatavoja pārskata ziņojumu, Hērakleoforbija neapšaubāmi pierādīja, ka to nav tik viegli noturēt rokās. Šai otrreizējai izsprukšanai no kontroles, vismaz pēc Kosara domām, bija jo nelāgākas sekas tālab, ka tas atgadījās pārāk drīz, jo, kā apliecina vēl līdz šai dienai saglabājies pārskata projekts, komisija, ko vadīja pats spējīgākais tās loceklis doktors Stīvens Vinklss (Karaliskās biedrības biedrs, medicīnas zinātņu doktors, Karaliskās Edinburgas ārstu biedrības biedrs, dab- zinātņu doktors, goda miertiesnesis, grāfistes ierēdnis utt.), jau bija nospriedusi, ka Hērakleoforbijas nejauša izslīdēšana no kontroles tikpat kā nav iespējama, un gatavoja ieteikumu Brīnumēdiena ražošanu uzticēt kvalificētai komisijai (ar Vinklsu priekšgalā), kuras rokās tiktu nodota arī pilnīga kontrole par Hērakleoforbijas pārdošanu, piebilstot, ka ar to pilnīgi pietiek, lai apgāztu jebkuru saprātīgu iebildumu pret šās vielas turpmāku izplatīšanu. Šai komitejai tiktu piešķirts absolūts Hērakleoforbijas monopols. Tikai par likteņa ironiju, bez šaubām, var nosaukt to, ka pirmais, pats satraucošākais gadījums otrreizējā Hērakleoforbijas izsprukšanā no kontroles notika piecdesmit jardu attālumā no namiņa Kestonā, kur vasaras mēnešus pavadīja doktors Vinklss.
Nu jau vairs nepaliek nekādu šaubu, ka no tā brīža, kad Redvuds atteicās iepazīstināt Vinklsu ar Hērakleoforbijas ceturtā varianta sastāvu, šai džentlmenī pamodās nekad vēl nepiedzīvota kvēla interese par analītisko ķīmiju. Nekādas izcilas ķīmiķa spējas Vinklsam nepiemita, un laikam tieši tādēļ viņš nolēma darboties nevis teicami apgādātajā laboratorijā, kas bija nodota viņa rīcībā Londonā, bet, nevienam ne vārda neteikdams, gluži slepeni uzsāka eksperimentus pavisam nepiemērotā savas Kestonas vasarnīcas dārza mājiņā. Šā darba paveikšanai Vinklsam acīmredzot nepietika ne enerģijas, ne spēju, tālab viņš, cik var spriest, to jau pēc kāda mēneša pameta, turklāt bija strādājis ar lieliem pārtraukumiem.
Dārza laboratorija bija iekārtota gaužām primitīvi, tur bija ievilkts ūdensvads, bet notekūdeņu caurule ievadīta dumbrainā, meldriem aizaugušā dīķī zem alkšņu krūma turpat aiz dārza žoga. Caurule bija saplaisājusi, un Dievu ēdiena pārpalikumi ieplūda peļķē starp meldru puduriem tieši tai laikā, kad sākās pavasaris un modās apkārtējā daba.
Šai mazajā slīkšņas stūrītī tieši tobrīd ņudzēja dažāda dzīva radība. Ūdenī peldēja varžu kurkuļi, kas tikko bija izlīduši no recekļainajiem apvalkiem, gliemeži izrāpās niedrājā sildīties, zem meldru zaļajiem kātiem no oliņām pūlējās izlauzties lielās ūdens vaboles kāpuri. Šaubos, vai lasītājs maz kādreiz ir redzējis šās vaboles kāpurus, — vaboli (diezin kādēļ) sauc dīvainā vārdā par Dytiscus[ . Kāpurs ir posmains, izskatās pavisam jocīgs — spēcīgais ķermenis kustas pēkšņiem rāvieniem, tas peld ar galvu uz leju, asti virs ūdens izslējis, garumā sasniedz pusi no cilvēka īkšķa un pat vairāk — apmēram divas collas, — runa, protams, ir par tiem eksemplāriem, kas nav nobaudījuši Dievu ēdienu, — divi asi žokļi savienojas galvas priekšpusē — cilindriski žokļi ar asām smailēm, — tos kāpurs izmanto sava upura asiņu izsūkšanai…
Pirmie dīķī ieskalotajām Hērakleoforbijas drupatām piekļuva kurkuļi un sīkie ūdens gliemezīši; va- ren šaudīgie kurkuļi, reiz nobaudījuši Dievu ēdienu, uzklupa tam īpaši alkatīgi. Taču, līdzko kurkulis paguva tiktāl paaugties, ka prāvumā pacēlās pāri savai kurkuļu pasaulei, un papildināt veģetāriešu diētu ar kādu no mazākajiem sugas brāļiem, kad — caps! — ūdens vaboles kāpura izliektās asinssūcējas dakšas jau iedūrās tam sirdī, un tādējādi sarkanā sula kopā ar ceturto Hērakleoforbiju variantu ieplūda nākamā patērētāja organismā. Pēc tam, kad šie briesmoņi bija izmielojušies, vienīgie, kas piekļuva kaut nelielai Dievu ēdiena daļiņai, bija meldri, burzgainās zaļās glemes, kas peldēja pa peļķes virsu, un ūdenszāļu kumšķi dūņās. Tad laboratorijā notika lielā tīrīšana, peļķē satecēja jauni Dievu ēdiena krājumi, tā pārplūda, un niknā cīņa par dzīvību un nāvi sākās lielajā dīķī turpat blakus zem alkšņu krūma saknēm.
Pirmais šās cīņas sekas atklāja kāds misters Lūkijs Keringtons, izglītības ministrijas skolas dabzinātņu skolotājs Londonā, kurš vaļas brīžos pētīja saldūdens aļģes, un viņa atklājumu neviens gan laikam negribētu apskaust. Viņš bija ieradies Kestonā uz vienu dienu, lai piepildītu stobriņus ar paraugiem, ko vēlāk
1 Dytiscus marginalis — ūdens vabole. [Tulk.)
laboratorijā izpētīt, un tā nu, vai veselam ducim stobriņu kabatā klinkstot, ar spieķi rokās nāca pa smilšaino nogāzi uz dīķa pusi. Dārznieka zēns, kas, stāvēdams uz virtuves kāpnēm, apgrieza doktora Vinklsa vasarnīcas dzīvžogu, ieraudzīja svešinieku un, tā kā šai nomaļajā stūrī reti kāds iegriezās, turklāt nācējs gan izskatījās, gan izturējās mazliet dīvaini, ieinteresēts sāka viņu vērot.
Zēns redzēja, ka misters Keringtons noliecas pie dīķa un, ar roku pret vecā alkšņa stumbru atspiedies, vērīgi ielūkojas ūdenī, taču viņš, protams, nespēja novērtēt ne to pārsteigumu, ne prieku, kas pārņēma misteru Keringtonu, kad tas dīķa dibenā starp aļģu glemēm ieraudzīja kaut kādus neparasti lielus pikučus un stīgas. Kurkuļus nekur nemanīja — tie visi jau bija nobeigti, — un tālab vienīgais neikdienišķais objekts, kas pievērsa sev mistera Keringtona uzmanību, bija pārlieku izaugušie ūdens augi. Viņš uzro- tīja piedurkni līdz elkonim, noliecās un iebāza roku ūdenī, lai izvilktu kādu paraugu. Roka grima arvien dziļāk. Pēkšņi dzedrajā ēnā zem koka saknēm kaut kas nozibēja …