Šņāks! Rokā dziļi iecirtās ilkņi, —uzbrucējs bija pavisam ērmots, veselu pēdu garš, varbūt pat garāks, brūns un posmains kā skorpions.
Neredzētā radījuma pretīgais izskats un sāpīgais kodiens izsita misteru Keringtonu no sliedēm. Viņš juta, ka nenoturēsies kājās, un skaļi iebļāvās. Zaudējis līdzsvaru, viņš ar skaļu plīkšķi uz mutes ievēlās dīķī.
Zēns redzēja svešinieku pēkšņi pazūdam, izdzirdēja plīkšķi un kādu kārpāmies ūdenī. Tad nelaimīgais atkal parādījās zēna skatienam — nu jau bez cepures, caurcaurēm izmircis, — un palaida nelabu brēcienu.
Zēns savu mūžu nebija dzirdējis, ka vīrieša cilvēks tik traki var bļaut.
Šķita, ka dīvainais svešinieks pūlas kaut ko atraut no sejas. Gar vaigiem viņam tecēja asinis. Rokas izmisumā vēcinādams, viņš kā negudrs lēkāja, paskrēja kādus desmit vai divpadsmit jardus, tad atkal pakrita un ņēmās vārtīties pa zemi, taču to zēns vairs nevarēja saskatīt.
Vienā acumirklī zēns nojoņoja pa kāpnēm, izmetās cauri žogam — par laimi, nepaspējis nolikt dārznieka dzirkles. Lauzdamies cauri irbulenājiem, viņš jau domāja, vai labāk negriezties atpakaļ, kas zina, varbūt vēl jāsaduras ar plānprātīgo, taču apziņa, ka līdzi ir dzirkles, viņu iedrošināja.
— Ja šis vai tas, — zēns vēlāk paskaidroja, — es viņam ar dzirklēm acīs!
Līdzko misters Keringtons pamanīja puiku, viņa izturēšanās uzreiz pārvērtās — tas vairs nebija plānprātiņš, bet gan gluži normāls cilvēks, ko pārņēmis izmisums. Viņš uzrausās kājās, atkal paklupa, beidzot piecēlās un nāca zēnam pretī.
— Redzi! — viņš sauca. — Es tos nevaru atraut!
Un zēns šausmās ieraudzīja, ka misteram Keringto-
nam pie vaiga, pie kailā dilba un pie ciskas piesūkušies trīs drausmīgi kāpuri, — atbaidoši raustīdami lunkanos, muskuļainos, brūnos ķermeņus, tie bija dziļi iecirtuši žokļus svešinieka miesā un sūca viņa dzīvības sulu. Tvēriens kāpuriem bija gluži kā buldogiem, un mistera Keringtona pūles tos noraut no sejas nāca tikai par ļaunu — viņš saplosīja sev ādu, un pāri sejai, kaklam un svārkiem straumēm plūda asinis.
— Es tos nogriezīšu, •— sauca zēns. Turieties, ser!
Un ar savam vecumam īsti raksturīgu aizrautību zēns citai pēc citas šķēla nost galvas mistera Keringtona uzbrucējām.
— Aiziet! — seju savaikstījis, zēns noteica, kad kārtējais kāpurs nokrita zemē. Taču to tvēriens bija tik spēcīgs, ka galvas pat nocirstas vēl arvien neatlaida žokļus, joprojām sūkdamas asinis, un tās pa nogriezto kaklu tecēja ārā. Bet zēns ar dažiem dzirkļu šķēlieniein darīja galu arī tam, toties ievainoja misteru Keringtonu.
— Es tos nevarēju atraut! — Keringtons atkārtoja un mirkli stāvēja līgodamies, bet asinis plūda aumaļām. Drebošām rokām pieskāries pie brūcēm, viņš pārsteigts nolūkojās savās plaukstās. Tad ceļgali viņam saļodzījās, un viņš dziļā nemaņā nogāzās garšļaukus zēnam pie kājām blakus saviem pieveiktajiem ienaidniekiem, kuru ķermeņi vēl raustījās. Labi, ka zēnam neienāca prātā doma uzšļakstīt ūdeni svešinieka sejai, jo zem alkšņa saknēm mudžēja vēl vesels lērums tādu pašu briesmoņu; apskrējis apkārt dīķim, viņš joza atpakaļ uz dārzu saukt pēc palīdzības. Pie mājas viņš sastapa dārznieku, kurš kalpoja arī par kučieri, un izstāstīja tam, kas noticis.
Kad abi atgriezās pie mistera Keringtona, tas jau bija piecēlies sēdus un, lai arī vēl apstulbis un vārgs, tomēr brīdināja pienācējus par briesmām, kas draud no dīķa.
II
Pēc šiem notikumiem pasaulē paklīda runas, ka Dievu ēdiens atkal pasprucis no kontroles. Jau pēc nedēļas Kestonas apkaime kļuva par īstu gigantisma izplatīšanās centru, kā to nosauca dabzinātnieki. Šoreiz nedabiski lielas izauga nevis lapsenes un žurkas, nevis spīļastes un nātres, bet vismaz trīs dažādu paveidu ūdenszirnekļi, vairāki spāru kāpuri, 110 kuriem drīz izveidojās milzīgas, safīrzilas spāres, kas, lidinādamās gaisā, pārsteidza visu Kentas grāfisti, kā arī
pretīgi recekļainas aļģu gļotas, kas plūda pāri dīķa malām un ar glumajām, zaļajām putām pārklāja doktora Vinklsa dārza taciņu gandrīz līdz pašai mājai. Milzu ātrumā auga arī meldri, kosas un glīvenes, kuras pieveikt izdevās tikai pēc tam, kad tika nosusināts dīķis.
Drīz vien sabiedrībai kļuva zināms, ka šoreiz gi- gantisms izplatās nevis no viena, bet no vairākiem centriem reizē. Viens centrs atklājās īlingā — šobrīd par to vairs nav šaubu, un no turienes kā īsta sodība nāca milzīgas mušas un sarkanie zirnekļi; otrs centrs bija Sanberijā, kur paklīda plēsīgi milzu zuši, kas līda krastā un koda nost aitas; vēl par vienu centru izvērtās Blūmsberija, kas deva pasaulei jaunu, drausmīgu tarakānu pasugu, — tie parādījās kādā vecā Blūmsberijas mājā, kur mita dažnedažādi mūdži. īsi sakot, pasaule atkal sadūrās ar tādām pašām netīkamām parādībām, kādas jau bija pieredzētas Hiklij- bravā, tikai šoreiz tās bija nevis žurkas, vistas un lapsenes, bet gan citu sensenis pazīstamu dzīvu radību gigantiski paveidi. Katram centram apkārt veidojās tikai tam raksturīga dzīvnieku un augu valsts …
Tagad mēs zinām, ka ikvienā no šiem centriem dzīvoja kāds doktora Vinklsa pacients, taču tolaik tas nevienam pat prātā neienāca. Pret doktoru Vinklsu neradās ne mazākās aizdomas. Izcēlās pilnīgi saprotama panika, vēlās vesels naida vilnis, taču šis naids vērsās nevis pret Vinklsu, bet gan pret Dievu ēdienu un ne tik daudz pret pašu Dievu ēdienu, cik pret nelaimīgo Bensingtonu, kurš sabiedrības acīs jau kopš pašas sākotnes bija un palika vienīgais vaininieks, kam jāuzņemas atbildība par jauno nelaimi.
Mēģinājums nolinčot misteru Bensingtonu bija tikai viens no tiem uzliesmojumiem, kas plaši pazīstami vēsturē, bet kam pārējo notikumu plūsmā ir gaužām niecīga nozīme.
Kā īsti sākās uzbrukums Bensingtonam, tā arī paliek noslēpums. Skaidrs, ka galvenie musinātāji pūlī nāca no Brīnumēdiena pretinieku mītiņa Haidparkā, ko bija organizējuši Keiterema krasākie piekritēji, taču neviens nezina pateikt, kurš pirmais ierosināja vērsties pret Bensingtonu, kurš pirmais deva mājienu, lai sāktos plašu masu naida izpausmes. Atstāsim šo problēmu Gustava Lebona[7] ziņā — lai viņš atmin pūļa psiholoģijas noslēpumus — pievērsīsimies faktiem. Tas notika svētdienas pēcpusdienā ap pulksten trim, kad milzīgs raibum raibs londoniešu pūlis, uz ātru roku sapulcējies, vēlās pa Tērsdīstrītu uz Bensing- tona māju ar nepārprotamu nolūku nogalināt zinātnieku, lai tādējādi brīdinātu visus pārējos izgudrotājus; daudz netrūka, un pūlis savu nodomu būtu izpildījis, jo tādu niknumu Londona nebija piedzīvojusi kopš karalienes Viktorijas laikiem, kad ap tās valdīšanas vidusposmu pūlis sagāza Haidparka žoga režģus. Satrakoto ļaužu masas pienāca tik tuvu Bensing- tona mājai, ka nepilnas stundas laikā pietiktu viena vienīga vārda, lai nelaimīgā džentlmeņa liktenis būtu izlemts.