Sēdēdams savā darbistabā, viņš pēkšņi izdzirdēja neparastu kņadu uz ielas. Piegājis pie loga un palūkojies laukā, viņš vēl arvien neaptvēra draudošās briesmas. Labu brīdi viņš vēroja, kā ļaudis pulcējas pie parādes durvīm, stumdīdami policistus, kas veltīgi centās stāties tiem ceļā, un tikai tad saprata, ko šis troksnis nozīmē. Vienā acumirklī atausa patiesība, — šis aurojošais, mutuļojošais bars atnācis pakaļ viņam! Dzīvoklī Bensingtons bija viens — varbūt to var saukt par laimi —, jo māsīca Džeina bija aizbraukusi uz Ilingu dzert tēju pie kādas radinieces no mātes puses, un, kā rīkoties šādos apstākļos, par to viņam bija tieši tikpat daudz jēgas kā par izturēšanos pastarās tiesas priekšā. Misters Bensingtons skraidīja pa dzīvokli, apjautādamies mēbelēm, ko darīt, slēdza durvis gan ciet, gan vaļā, šaudījās pie durvīm, pie loga, skrēja uz guļamistabu, līdz beidzot pie viņa ienāca sētnieks.
— Nav laika vairs kavēties, ser, — viņš sacīja. •— Jūsu dzīvokļa numuru viņi noskaidroja pie mājas tāfeles. Nu jau daži kāpj augšā!
Viņš izgrūda misteru Bensingtonu kāpņu telpā, kur atbalsojās pūļa saucieni, noslēdza dzīvokli un ar savu atslēgu atslēdza pretējā dzīvokļa durvis.
— Tā ir vienīgā iespēja, — viņš sacīja.
Sētnieks atvēra logu uz vēdināšanas šahtu un parādīja, ka sienā tur ierīkoti dzelzs āķi, pa kuriem augšējo stāvu iemītnieki var nokāpt, ja izceļas ugunsgrēks, — taču kāpieni šķita nedroši un bīstami. Sētnieks grūšus izgrūda misteru Bensingtonu pa logu, ierādīja, kā noturēties uz āķiem, un devās nopakaļ, ikreiz, līdzko zinātnieks apstājās, iebelzdams tam pa stilbiem ar atslēgu saišķi. Lāgiem Bensingtonu sagrāba izmisums, likās, šis stāvais kāpiens gar sienu ilgs mūžīgi. Virs galvas jumta aizsargmargas šķita neaizsniedzami tālas, līdz tām vēl vesela jūdze, bet lejā… Par to, kas gaida lejā, viņš pat nespēja domāt.
— Uzmanīgi! — iesaucās sētnieks un satvēra Bensingtonu aiz potītes. Nudien briesmīga sajūta, kad cilvēku tā sagrābj aiz potītes, un misters Bensingtons pieķērās pie nākamā dzelzs āķa kā slīcējs pie salmiņa un bailēs klusu iepīkstējās.
Sētnieks izsita kādu stiklu, tad, liekas, aizlēca kaut kur tālu sānis, un pēkšņi virās iečīkstējās loga rāmis.
Sētnieks skaļi nolamājās.
Misters Bensingtons piesardzīgi pagrieza galvu un beidzot ieraudzīja sētnieku.
—. Kāpiet lejā sešus kāpienus, — rīkoja sētnieks.
Visa šī kāpelēšana šķita tīrās blēņas, taču misters Bensingtons ārkārtīgi uzmanīgi pataustīja ar kāju lejup.
— Nevelciet mani! — viņš iebrēcās, kad sētnieks pa atvērto logu mēģināja viņam palīdzēt.
Lai sasniegtu logu pa sienas kāpnēm, tur jau pat pērtiķim vajadzētu īpašu veiklību, nodomāja Bensingtons, un, drīzāk gan paļaudamies liktenim, kas viņu dzen pašnāvībā, nekā cerēdams iekļūt pa logu, viņš beidzot spēra soli, un sētnieks ar varu ierāva viņu kādā telpā.
— Te nu jums būs jāpaliek, — sacīja sētnieks, — manas atslēgas šeit neder, jo tā ir amerikāņu slēdzene. Es iziešu ārā, aizcirtīšu durvis un palūkošos, vai kaut kur tuvumā nav atslēdznieks. Jūs paliksiet ieslēgts. Neejiet tikai pie loga, vairāk nekā es no jums neprasu. Savu mūžu neesmu matījis draudīgāku pūli. Ja viņi redzēs, ka neesat mājās, varbūt apmierināsies ar jūsu dzīvokļa grautiņu …
— Uz durvīm palika zīme, ka esmu mājās, — Bensingtons pūlējās iebilst.
— Velns to rāvis! Nu labi, es pazūdu, ka mani vēl te neatrod …
Durvis aizcirtis, viņš pazuda.
Bensingtons atkal palika viens un varēja paļauties tikai uz savu ierosmi.
Ierosme padzina viņu zem gultas.
Tur viņu drīz vien atrada Kosars.
Šai brīdī Bensingtons aiz šausmām bija gandrīz vai galīgi zaudējis atmaņu, jo Kosars metās ar plecu durvīs, ieskriedamies pāri visam kāpņu laukumam.
— Lieniet ārā, Bensington, — viņš sacīja. — Viss kārtībā. Tas esmu es. Mums jātiek no šejienes laukā. Pūlis grib pielaist mājai uguni. Vārtnieki dod kājām ziņu. Visi kalpotāji jau aizlaidušies. Laime, ka vienu vēl paguvu nogrābt, un tas zināja, kur jūs atrodaties.
— Nu paskatieties taču!
Palūrējis no gultas apakšas, Bensingtons ieraudzīja Kosaru turam rokās kaut kādus nenosakāmus apģērba gabalus, starp tiem arī melnu aubi!
— Pūlis pārmeklē visas malas, — teica Kosars. — Ja mājai nepielaidīs uguni, viņi iegriezīsies arī šeit. Karaspēks ieradīsies labi ja pēc stundas. Savi piecdesmit procenti pūlī ir huligānu, un, jo vairāk dzīvokļu viņi izdemolē, jo viņus pārņem lielāka tieksme demolēt. Skaidrs, ka… Viņi pārmeklēs visas malas. Stīvējiet mugurā šos brunčus, mauciet galvā aubi, un laidīsimies abi lapās.
— Jūs gribat mani piedabūt… — iesāka Bensingtons, pēc bruņurupuča modes pabāzdams no gultas apakšas galvu.
— Gribu piedabūt, lai jūs pārģērbjaties, un taisāmies prom. Skaidrs.
Pēkšņā nepacietībā viņš izvilka Bensingtonu no gultas apakšas un sāka ģērbt tam mugurā svešās drānas, gribēdams pārvērst zinātnieku par večiņu no vienkāršu ļautiņu vidus.
Viņš uzrotīja Bensingtonam bikses, lika nomest tupeles, noņēma apkakli un kaklasaiti, novilka svārkus un vesti, bet pāri galvai uzstīvēja melnus brunčus, tiem virsū uzģērba sarkanu flaneļa ņieburu un pāri visam uzrāva vēl garu vesti. Tad viņš lika noņemt pārāk raksturīgās acenes un uzmauca nabadziņam galvā aubi.
— Jūs izskatāties taisni tā, it kā būtu piedzimis par vecu sievišķi, — viņš sacīja, sasiedams aubes lentas. Pēc tam pienāca kārta kamašām — kādas drausmīgas mocības ar varžacīm! — un lakatam, tad pārģērbšanās bija galā.
— Palocieties un pagriezieties, — sacīja Kosars, un Bensingtons darīja, kā pavēlēts.
— Var iztikt, — noteica Kosars.
Klupdams krizdams, garajos brunčos pīdamies, misters Bensingtons ērmotā falsetā raidīja īsti sievišķīgus lāstus pats pār savu galvu, pievienodamies aurojošajam pūlim, kas grasījās viņu nolinčot, — tā Hē- rakleoforbijas ceturtā varianta atklājējs notuintuļoja pa Česterfīldas nama kāpnēm, iejuka satracināto, trokšņaino ļaužu barā un uz mūžīgiem laikiem pagaisa no tiem notikumiem, ar ko saistīts mūsu stāsts.
Pēc šīs bēgšanas viņš ne reizi vairs nemēģināja iejaukties brīnumainajā Dievu ēdiena liktenī, lai gan pats bija īstais tā radītājs.
III
Mazais cilvēciņš, kurš bija pirmsākums visām šīm likstām, aiziet no mūsu stāsta, un drīz vien viņš vispār aizies no šīs pasaules raizēm, no visa, ko varam saredzēt ar acīm un sadzirdēt ar ausīm. Taču tieši tālab, ka viņš bija visu šo likstu aizsācējs, viņa aiziešanai veltīsim vēl dažas lappuses. Pēdējās mūža dienās misteru Bensingtonu varam iedomāties tādu, kādu viņu iepazina Tanbridžas kūrvietā. Tieši te, Tanbri- džā, viņš parādījās pēc tam, kad krietnu brīdi bija slepus dzīvojis kaut kur vientulībā un beidzot izpratis, cik nepastāvīgas, īslaicīgas un nenozīmīgas ir pūļa dusmas. Pie dziedniecības avotiem Bensingtons parādījās, kā putnēns zem māsīcas Džeinas spārniem paslēpies, pūlējās atkopties pēc nervu satricinājuma un, visas citas intereses novārtā pamezdams, palika vienaldzīgs arī pret kaislībām, kas plosījās ap jaunajiem
Hērakleoforbijas izplatīšanās centriem, un negribēja ne dzirdēt par bērniem, kas tiek baroti ar Dievu ēdienu.