Misters Bensingtons apmetās ūdensdzieclnīcā «Slavas kalns», kas bija plaši pazīstama ar īpaši iedarbīgām vannām — sirdzēji te varēja izmantot ogļskābes un kreozota peldes, galvanisko un faradisko terapiju, masāžu, skuju ekstrakta, cietes un suņstobru vannas, rādija vannas un gaisa peldes, karstās un aukstās vannas, kliju, darvas un dūņu vannas, kā arī frankli- nizāciju un vēl dažnedažādas dušas, un zinātnieks ar sirdi un dvēseli nodevās šīs ārstnieciskās sistēmas turpmākai izkopšanai, lai gan tā vēl joprojām nebija sasniegusi pilnību arī tad, kad viņš nomira. Dažkārt, apvilcis mēteli ar roņādas apkakli, viņš izbrauca īrētā karietē, bet lāgiem, ja pārāk stipri nesmeldza varžacis, kājām aizstaigāja līdz dziednieciskajiem avotiem un māsīcas Džeinas uzraudzībā maziem malciņiem iebaudīja dzelzsūdeni.
Misters Bensingtons ar saviem salīkušajiem pleciem, sārtajiem vaigiem un spīguļojošajām acenēm kļuva par Tanbridžas kūrvietas mīluli. Visi izturējās pret viņu laipni; gan dziednīcas personāls un viesi, gan tuvīnās apkaimes iedzīvotāji lepojās, ka viņus ar savu klātbūtni aplaimojis tik ievērojams vīrs. Nekas vairs nevarēja viņam atņemt ievērojama cilvēka slavu. Un, kaut gan misters Bensingtons nesekoja avīzēs aprakstītajai sava dižā atklājuma turpmākajai attīstībai, tomēr čuksti: «Redziet, kur aiziet! Tas ir viņš!», kuri atskanēja ikreiz, kad viņš šķērsoja dziednīcas halli vai pa taciņu devās uz avotiem, lika viņa lūpās atplaukt maigam smaidam un acīs iemirdzēties apmierinājuma dzirkstij, kas skaidri liecināja, cik tas viņam ir patīkami.
Šis mazais cilvēciņš, šis pavisam sīkais vīrelis bija uzlaidis pasaulei Dievu ēdienu! Grūti pateikt, ko vajadzētu vairāk apbrīnot — zinātnieku un filozofu diženumu vai viņu niecību. Iedomājieties misteru Bensingtonu mētelī ar roņādas apkakli pie dziedinošajiem avotiem. Tā nu viņš ar glāzi rokās stāv zem porcelānā izveidotā lodziņa, kur šļācas avota strūkla, un maziem malciņiem sūc dzelzsūdeni. Spoža acs pār zelta ietvariem bargā nopietnībā pievērsta māsīcai Džeinai. «Hm,» viņš norūc un iedzer kārtējo malku.
Tādu, pēdējo reizi redzētu, uz laiku laikiem iemūžināsim atmiņā mūsu izgudrotāju, atstāsim viņu kā sīku punktiņu lielo notikumu virknē un pievērsīsimies daudz svarīgākam stāstam par viņa atklāto Dievu ēdienu un par to, kā diendienā auga pa visu valsti izkaisītie milzīgie bērni, kā tie izgāja pasaulē, kas pamazām kļuva tiem par šauru, un kā arvien ciešākā lokā ap šiem bērniem savilkās Brīnumēdiena apkarotāju likumu un nolīgumu tīkli, ko auda Brīnumēdiena komisija, līdz beidzot…
II GRĀMATA
DIEVU ĒDIENS UZ LAUKIEM
1. NODAĻA
Dievu ēdiena parādīšanās
i
Mūsu temats, kas gaužām šauri iesākās mistera Bensingtona darbistabā, jau ir izpleties un sazarojies, aizvirzīdamies gan uz vienu, gan otru pusi tik tālu, ka turpmākais stāstījums aptver jau stipri plašu notikumu sfēru. Aprakstīt Dievu ēdiena tālākās attīstības gaitu nozīmē gandrīz to pašu, ko izpētīt koka za- rošanos, kad tas augdams pieņemas kuplumā; pavisam īsā laika sprīdī, kas nepārsniedz cilvēka mūža ceturksni, kopš dienas, kad mazajā fermā pie Hiklij- bravas Dievu ēdiens pirmoreiz tika izmantots praksē, kā pats Ēdiens, tā arī valodas par tā neparasto spēku izplatījās pa visu pasauli. Pāri Anglijas robežām Dievu ēdiens aizsteidzās ļoti ātri. Pārņēmis visu Eiropu, drīz tas parādījās Amerikā, Japānā un Austrālijā, tiecās pāri visiem kontinentiem, un nekas to nespēja apturēt. Dažkārt Hērakleoforbijas izplatīšanās gaita kļuva lēnāka, tā meklēja aplinku ceļus, dažkārt sadūrās ar spēcīgu pretestību. Tas bija īsts gi- gantisma uzplūdu vilnis. Lai cik nelabvēlīga bija sabiedrības attieksme, lai kādi likumi un noteikumi tika pieņemti, lai cik stūrgalvīgs kļuva konservatīvisms, kas gail ir raksturīgs jekburai cifvečes sabiedriskajai iekārtai, Dievu ēdiens, reiz ticis palaists pasaulē, izveicīgi un neapturami turpināja savu attīstības gaitu.
Dievu ēdiena bērni šais gados auga un pieņēmās spēkā — tāds ir pats galvenais fakts, kas paceļas pāri visiem tālaika notikumiem. Taču vēstures gaitu vairāk ietekmēja gadījumi, kad Hērakleoforbija izslīdēja no tās radītāju kontroles. Bērni, kas bija baroti ar Dievu ēdienu, auga augumā, un šādu strauji augošu bērnu kļuva aizvien vairāk; nekādi nodomi, lai cik labi iecerēti, nespēja apturēt jaunus un jaunus stimulējošās vielas nejaušus noplūdumus. Dievu ēdiens neatlaidīgi — gluži kā dzīva būtne — allaž kaut kur izslīdēja no rokām. Piejaukta miltiem, šī viela sausā laikā it kā ar iepriekšēju nodomu saira smalkā, gandrīz netveramā pulverī, ko vismazākā vēsmiņa pacēla gaisā un iznēsāja pa visu pasauli. Lāgiem kaut kur kāds kukainis izauga neredzētos apmēros un uz laiku satrauca cilvēku prātus, lāgiem vecajās vietās parādījās pa milzu žurkai un tamlīdzīgam briesmonim. Pengburnas ciemats Bērkšīrā vairākas dienas cīnījās ar milzu skudrām. Trīs cilvēki tika sakosti līdz nāvei. Ikreiz izcēlās panika, ikreiz sākās nežēlīga cīņa, un pēkšņi uzradies ļaunums tika apkarots, lai gan allaž palika kādas sekas — varbūt sīkas, tikpat kā nemanāmas, taču kaut kas bija pārveidojies uz mūžīgiem laikiem. Jaunu pārbīli sacēla kādā citā vietā negaidot strauji saaugušas milzu nezāles, pa visu zemeslodi nedabiski sazēluši dzelkšņi; kaut kur atkal parādījās drausmīgi tarakāni, ko vajadzēja apkarot ar šautenēm, kaut kur kā īsta sērga cilvēkiem uzbruka milzu mušas.
Pašos attālākajos zemes nostūros dažkārt izraisījās cīņa uz dzīvību un nāvi. Radās pat varoņi, kas nolika galvu uz niecības altāra …
Šādi notikumi kļuva par ikdienišķu parādību cilvēku dzīvē, viņi iemanījās tikt ar tiem it veikli galā un cits citam pūlējās iestāstīt, ka «ierastajā kārtībā nekādu pārmaiņu nav». Pēc pirmās lielās panikas Kei- teremam nelīdzēja izcilās daiļrunātāja spējas, viņa svars politiskajā dzīvē kļuva pavisam nenozīmīgs, un ļaužu prātā viņš palika tikai kā galēji reakcionāro uzskatu pārstāvis.
Otrreiz izvirzīties notikumu centrā Keiteremam izdevās gaužām lēni. «Ierastajā kārtībā nekādu pārmaiņu nav,» nešaubīdamies pavēstīja laikmetīgās sabiedrības domas izcilākais pārstāvis un vadonis doktors Vinklss, un viņa piekritēji, kuri piederēja pie tā sauktajiem progresīvajiem liberāļiem, liekulīgā jūsmā apcerēja nākotnes iespējas. Viņu sapņi nesniedzās tālāk par mazām nācijām, mazu nāciju valodām, mazām ģimenēm, kas patstāvīgi saimnieko savās mazajās fermās. Sākās laiks, kad modē bija viss, kas ir mazs un tīkams. Būt lielam nozīmēja būt «vulgāram», un labvēlīgu vērtējumu iemantoja tikai vārais, trauslais, niecīgais, sīkais, «precīzi izveidotais» …
Dievu ēdiena bērni, kā jau bērniem pieklājas, tikām pamazītēm, palēnītēm auga, lai izietu pasaulē, kas savukārt pārveidojās, viņus uzņemt gaidīdama, auga, pieņēmās spēkā, izturībā un zināšanās, izveidojās par individuāli izteiktām, mērķtiecīgām personībām, kas dižumā neatpalika no sava dižā likteņa. Drīz vien viņi jau šķita gluži dabiska šīs zemes daļa, tāpat kā dabiskas likās visas citas gigantisma izpausmes, un cilvēki nevarēja izprast, kāda gan pasaule bijusi agrāk. Kad līdz viņu ausīm nonāca vēstis par neparastajiem darbiem, ko strādāja milzīgie bērni, viņi, nepavisam nebrīnīdamies, sacīja: «Apbrīnojami!» Visvairāk lasītās avīzes stāstīja par trim Ko- sara dēliem, kas spējot rokās pacelt smagos lielgabalus, aizmest masīvus dzelzs stieņus simtiem jardu attālumā, pārlēkt pāri turpat divsimt pēdu platai joslai. Stāstīja, ka viņi rokot dziļu aku, dziļāku par ikvienu citu aku vai šahtu, ko jebkad izrakušas cilvēku rokas, meklēdami dārgumus, kas zemē paslēpti kopš pašiem tās pirmsākumiem.