Šie bērni, tā savukārt vēstīja visvairāk lasītie žurnāli, nolīdzināšot kalnus, pārmetīšot tiltus pār jūrām; izrakšot apakš zemes tuneļus, līdz visa zemeslode būšot saurbta caurumu caurumos kā medus kāre. «Apbrīnojami!» iesaucās mazie cilvēciņi. «Nē, nudien! Tas viss taču noderēs arī mums!» — un devās katrs savās dienišķajās gaitās, it kā tāda Dievu ēdiena vispār pasaulē nebūtu. Un patiesi, viss pagaidām notiekošais bija tikai pirmie mājieni, pirmie soļi, kas ļāva apjaust varenību, ko reiz sasniegs Dievu ēdiena bērni. Tās vēl bija tikai bērnu rotaļas, pirmā spēku izmēģināšana, kurai nav izvirzīts nekāds noteikts mērķis. Viņi paši vēl sevi neapzinājās. Viņi bija vēl tikai bērni — augoši bērni, kas pārstāvēja jaunu cilvēku cilti. Milžu spēks viņos jo dienas kļuva varenāks, bet milžu gribai vēl ilgi vajadzēja augt un veidoties apņēmībā un mērķtiecībā.
Kad šobrīd pametam skatienu atpakaļ nesenā pagātnē, toreizējais pārejas laikmets šķiet kā vienota cits citam sekojošu notikumu virkne, taču īstenībā neviens toreiz pat apjaust nespēja, ka pasaulē parādījies gigantisms, tāpat kā vajadzēja paiet daudziem gadu simteņiem, lai cilvēce beidzot saprastu, ka Romas pagrimšana un krišana ir bijis vienots un likumsakarīgs process. Toreizējā paaudze atradās pārāk ciešā saskarē ar visiem šiem notikumiem, lai uztvertu tos kā vienotu veselumu. Pat gudriem vīriem šķita, ka Dievu ēdiens devis pasaulei vienīgi veselu lērumu grūti apkarojamu, citu no citas neatkarīgu parādību, kas gan var satraukt prātus un uzdzīt bailes, toties
nespēj neko nodarīt mūžsenis iedibinātajai pasaules kārtībai un cilvēces paražām.
Šai spēku uzkrāšanas periodā vismaz vienam novērotājam pats brīnumainākais šķita plašo ļaužu masu nepārvaramais gara kūtrums, to stūrgalvīgā nevēlēšanās saskatīt gigantismu sev blakus, pamanīt vēl lielāka gigantisma asnus, kas nepārprotami dīga pasaulē. Tāpat kā upes straume šķiet plūstam vislēnāk, mierīgāk un dziļāk tieši pirms paša ūdenskrituma, tā arī ļaužu prātos šais dienās rāmi nostiprinājās viss vecais, savu laiku nodzīvojušais. Visplašāko popularitāti iemantoja paši reakcionārākie uzskati: runāja, ka zinātne piedzīvojusi bankrotu, ka progress iet bojā pašā tā iedīglī, ka pasaulē atdzimst atpalikušu val- doņu ēra, un šādas runas atskanēja brīdī, kad jo dienas jo drošāk zemes virsū atbalsojās Dievu ēdiena bērnu soļi. Patiešām beigušies un nebūtībā aizgājuši bija laiki, kad sacēlās trokšņaini, bezmērķīgi dumpinieki, kad muļķīgu cilvēciņu pūļi spēja patrenkt no troņa tikpat muļķīgu valdnieķeli un citus varasvīrus, taču pārmaiņa nevar aiziet nebūtībā. Pārmainījusies bija tikai pati pārmaiņa. Jaunais ieradās vēl neredzētā izskatā, un vidusmēra saprātam tas pagaidām nebija aptverams.
Lai visā pilnībā izstāstītu jaunā parādīšanos, vajadzētu sarakstīt biezum biezus vēstures sējumus, taču notikumi visur risinājās vienādā secībā. Tālab arī, aprakstot jaunā ierašanos vienā vietā, vismaz daļēji tiek aprakstīta tā ierašanās citur. Gadījās, ka viena nomaldījusies gigantisma sēkla iekrita jaukajā, mazajā Kentas grāfistes ciematā Čīzingaibraitā, un, kā pavedienu izmantodami stāstu par tās dīvaino uzdīgšanu un traģiski veltīgo bojāeju, mēģināsim parādīt visu plašo audumu, ko savās stellēs noaudis Laiks.
Čīzingaibraitai, bez šaubām, bija savs draudzes mācītājs. Ir šādi mācītāji un tādi mācītāji, taču visnepatīkamākā man šķiet tā mācītāju pasuga, kas noņemas ar visādiem jauninājumiem, — iesīkstējuši reakcionāri, kuri savu atpalicību slēpj aiz progresīvu ideju maskas. Toties Cīzingaibraitas draudzes gans nekādus jaunievedumus neatzina, — viņš bija cienījams, saprātīgs, tukls cilvēciņš, kas savus konservatīvos uzskatus nemaz nedomāja slēpt. Te īsti vietā ir pagriezt mūsu stāstījumu mazliet atpakaļ, lai iepazītos ar šo vīru. Mācītājs bija kā radīts savai draudzei, un mēs it labi varam iztēloties kā viņu, tā draudzi tai vakarā ap saulrietu, kad misis Skinere — atcerieties viņas bēgšanu! — ienesa Dievu ēdienu šai rāmajā lauku nostūrī, kur neviens pat nenojauta, kādas sekas tas izraisīs.
Rieta blāzmā ciemats izskatījās brīnum jauks. Tas bija izstiepies ielejā, stāvas, dižskābaržu mežiem apaugušas kalnu kores pakājē, — vesela virtene salmiem vai sarkaniem dakstiņiem apjumtu namiņu ar režģotiem lieveņiem un pirakantu dobēm durvju priekšā, — jo tuvāk no īvju pudurī ieslēpušās baznīcas ceļš pienāca tiltam, jo ciešāk namiņi pulcējās vienkop. Lieki nedižodamās, starp kokiem pie iebraucamās vietas vīdēja mācītājmuiža — laika ritumā apsūbējis Džordža valdīšanas laika stilā celts nams, un baznīcas torņa smaile līksmi slējās pret debesīm ieplakā starp augsto kalnu tumšajām aprisēm. Līč- loču strautiņš, šaura debeszila ūdens un baltu putu strēle, vizuļoja pāri leknai, viļņojošai pļavai starp kupli sazēlušiem meldriem, zeltenēm un sēru vītoliem. Visa šī ainava rietošās saules staru siltajā gaismā izstaroja īsti anglisku mieru, laimi un lab- klajību, kaut gan īstenība tas bija gaužām maldīgs priekšstats.
Draudzes mācītājs arī izskatījās labsirdīgs. Viņš izskatījās tik ierasti, tik nemainīgi labsirdīgs, it kā būtu jau piedzimis kā labsirdīgs puisēns, audzis, maigas labsirdības aprūpēts, un apvēlies kā sulīgs, ienācies ābols. Mācītājam nevajadzēja pat stāstīt par savu bērnību, ikviens tāpat jau redzēja, ka viņš mācījies senseniem nostāstiem apvītā, efejām aizaugušā skolā, kur zeļ un plaukst lieliskas tradīcijas un aristokrātiskas draudzības jūtas un kur nav nekādu ķīmijas laboratoriju, un no šās skolas devies uz godājamu koledžu, kuras ēka celta dižgotikas stilā. Viņa darbistabā reti kādai grāmatai bija mazāk par tūkstoš gadiem, to vidū nozīmīgākā daļa — Jarova un Elisa darbi, kā arī izcilās priekšmetodistu laikmeta sprediķu grāmatas. Augumā mācītājs bija pamazs, vēl īsāku viņu šķita padarām krietnais apaļums — gandrīz vai ekvatoriālas dimensijas, bet kopš agras bērnības tuklā, labsirdīgā seja uz vecuma pusi pavisam izblīda. No- ļukušo dubultzodu apslēpa Dāvida bārda, pulksteņa ķēdi viņš nevalkāja aiz tīrās izsmalcinātības, toties vienkāršās garīdznieka drānas bija šūdinājis pats dārgākais Vestendas drēbnieks … Tā nu mācītājs sēdēja, abas rokas pret ceļgaliem atspiedis, un svētlaimīgā labpatikā, acis mirkšķinādams, nolūkojās uz savu ciematu. Tad viņš, it kā draudzi sveikdams, pavēcināja tuklo roķeli. Pār lūpām lauztin lauzās pateicības vārdi. Ko gan cilvēks vēl varētu vēlēties?
— Mēs dzīvojam brīnum jaukā vietā, — viņš beidzot rāmi ierunājās.
— Kā cietoksnī, kalnu pasargāti, — viņš turpināja.
Un beidzot paskaidroja pats savu domu:
— Ārpasaule mūs šeit neskar.
Mācītājs ar savu draugu tobrīd pārsprieda jautājumus par drausmīgo laikmetu, demokrātiju un laicīgo izglītību, debesskrāpjiem un automobiļiem, amerikāņu nekaunību, nepiedienīgo literatūru, ko lasa tauta, un straujo gaumes izzušanu vispār.
— Ārpasaule mūs šeit neskar, — viņš atkārtoja un, vēl nepaguvis sakāmo izteikt līdz galam, izdzirdēja tuvojamies soļus un pagriezās, lai redzētu, kas tur nāk.