Iedomājieties vecu sievu, kā tā nesatricināmā mierā tuvojas, ļodzīgi likdama soli, — sainis satverts ar līkiem, kaulainiem pirkstiem, deguns (vienīgais, kas izceļ viņas seju) ciešā apņēmībā saraukts. Magones uz aubes klanās līdzi soļu ritmā, baltiem ceļa putekļiem klātās kamašas lēni, bet neatlaidīgi iznirst no brunču stērbelēm, pārmaiņus norādīdamas gan uz austrumiem, gan rietumiem. Padusē pasists, kā stūrgalvīgs gūsteknis grasīdamies teju, teju izsprukt no nebrīves, rēgojas savu mūžu nokalpojis lietussargs. Kā gan draudzes mācītājs varēja zināt, ka ērmotā nācēja kļūs par Laimīgo nejaušību un Neparedzēto gadījumu (vismaz viņa ciematam), ka tā ir vecene, ko garā vārgi ļautiņi dēvē par Likteni. Taču mums, kā jūs paši būsiet sapratuši, tā ir tikai misis Skinere.
Tā kā veča bija pārāk nomocījusies ar nešļavu, lai paklanītos mācītājam un tā draugam, viņa izlikās abus neredzam, bet, kamašām plakšķinādama, pāris soļu attālumā pagāja tiem garām un devās taisni uz ciematu. Mācītājs klusām vēroja, kā viņa aiziet, tikām prātā apsvērdams, ko vēl varētu sacīt…
Starpgadījums viņam nelikās ne mazākās uzmanības vērts. Veci sievišķi, aere perennius\ kopš laika gala stiepuši paunas. Kas gan tur sevišķs?
— Ārpasaule mūs šeit neskar, — teica mācītājs. — Mēs dzīvojam gaisotnē, kur valda viss vienkāršais un mūžīgais — dzimšana, dienišķais darbs, ikgadējais sējas un ikgadējais ražas novākšanas laiks. Pasaulīgā kņada paiet mums secen. — Viņa prāts un domas aizvien pievērsās tam, ko viņš sauca par mūžīgu. — Laicīgā manta nevar pastāvēt, — viņš mēdza sacīt, — toties cilvēce — aere perennius.
Tāds bija draudzes mācītājs. Kur vien varēdams, viņš lietoja klasiskus teicienus, kas reizēm izskanēja pavisam nevietā.
Tikām misis Skinere, nedomādama, kā tas izskatās no kalna puses, apņēmīgi izlīda cauri Vilmerdinga dzīvžogam.
III
Neviens nezina, ko draudzes mācītājs nodomāja par milzīgajiem pūpēžiem. Toties nav šaubu, ka viņš viens no pirmajiem tos atklāja. Pūpēži auga izklaidus gar taciņu starp tuvīnajām kāpām un ciemu, un tieši šo taciņu mācītājs bija izraudzījis savām dienišķajām pastaigām. Neparasto sēņu nebija ne vairāk, ne mazāk par trīsdesmit. Mācītājs tās rūpīgi citu pēc citas nopētīja un gandrīz katru pabikstīja ar spieķi. Vienu viņš pat mēģināja izmērīt, aplikdams apkārt rokas, taču sēne šais īksiona[8] skavās pārsprāga.
Katram, kas gadījās ce]ā, mācītājs stāstīja par pūpēžiem, apgalvodams, ka tie esot «apbrīnojami», un vismaz septiņi cilvēki no viņa mutes izdzirdēja pazīstamo stāstu par sēnēm, kas tik ilgi augušas kādas mājas pagrabā, kamēr izkustinājušas tās pamatakmeņus. Viņš pat ielūkojās augu noteicējā, lai noskaidrotu, vai šīs sēnes Lycoperdon coelatum vai gigan- teum— kopš Gilberts Vaits iemantojis slavu, visi mācītājam līdzīgi ļautiņi pārvarēm cenšas kļūt par jauniem Gilbertiem Vaitiem. Un viņam radās pat sava teorija — īsto giganteum pirmatklājējs ir tieši viņš — Čīzingaibraitas draudzes mācītājs.
Nav zināms, vai mācītājs ievēroja, ka baltās bumbas parādījušās tieši tai vietā, pa kuru iepriekšējā dienā gāja vecā sieva, vai viņam dūrās acīs, ka pēdējā no šīm milzenēm dižojas pāris soļu attālumā no Kedlsu mājas vārtiem. Ja viņš to visu arī bija pamanījis, tomēr savus vērojumus nepūlējās darīt zināmus atklātībai. Mācītāja vērojumi botānikā piederēja pie tiem vērojumiem, ko zemākās šķiras zinātnieki sauc par «iedresētajiem» — cilvēks pūlas noskaidrot kādu noteiktu jautājumu un neko citu vairs nespēj pamanīt. Un mācītājam pat ne prātā nenāca novēroto parādību saistīt ar Kedlsu puisēna nedabisko augšanu, kas bija sākusies pirms dažām nedēļām, — pēc tās svētdienas pēcpusdienas, kad Kedlss devās apciemot sievasmāti un noklausīties, kā misters Skiners (nule nelaiķis) plātīdamies stāsta par saviem panākumiem vistu audzēšanā.
IV
Milzīgajiem pūpēžiem, kas parādījās tieši tai pašā laikā, kad sākās Kedlsu puisēna nedabiskā augšana, patiesībā būtu vajadzējis atvērt mācītājam acis. Jo vairāk tālab, ka šis fakts viņam tika ielikts taisni rokās — kristību ceremonijas laikā, kad viņš, nespēdams noturēt mazuli, gandrīz nometa to zemē …
Kad aukstā ūdens lāses, pieskardamās bērna pierei, apliecināja jaundzimušā nodošanu dievišķajā īpašumā un viņa tiesības tikt sauktam par Albertu Ed- vardu Kedlsu, kristāmais palaida apdullinošu brēcienu. Māte savu lolojumu vairs nespēja pakustināt, tālab atpakaļ uz baznīcēnu solu to stiepa Kedlss pats, piepūlē grīļodamies, toties ar uzvarētāja smaidu uz lūpām noraudzīdamies vecākos, kuru atvases ne tuvu nevarēja līdzināties viņa milzenim.
— Savu mūžu neesmu tāda bērna redzējis! — sacīja mācītājs.
Tā pirmoreiz atklātībā tika atzīts, ka Kedlsu puisēns, kas savas gaitas šai pasaulē bija iesācis nepilnas septiņas mārciņas smags, galu galā laikam darīs godu saviem vecākiem. It drīz neviens vairs nešaubījās, ka viņš vecākiem ne tikai darīs godu, bet atnesīs arī slavu. Jau pēc mēneša šī slava atspīdēja tādā spožumā, kas ļautiņiem Kedlsu stāvoklī šķita gluži nepiedienīga.
Miesnieks svēra zēnu veselas vienpadsmit reizes. Nerunīgais vīrs drīz vien bija izsmēlis visu savu vārdu krājumu. Pirmoreiz viņš sacīja: «Ekur varens!» — otrreiz norūca: «Va' velns!», trešoreiz izspieda: «Oho!» — bet pēcāk tikai elsa un pūta, kasīja pakausi un neticīgi blenza uz svariem. Ļaudis nāca raudzīt «milzīgo mazuli» — tā zēnu vienprātīgi iesauca apkaimes iedzīvotāji —, un visi kā viens sacīja: «Ir nu gan milzis!» — un visi kā viens brīnījās: «Vai vēl kaut kur tāds manīts?» Un mis Flečere teica, ka viņa gan neko tamlīdzīgu neesot redzējusi, un tā bija svēta patiesība.
Nākamajā dienā pēc trešās svēršanas ieradās visa ciema mocītāja lēdija Vanderšuta un caur acenēm tik cieši ņēmās aplūkot neredzēto brīnumu, ka bērns šausmās ieaurojās.
— Neparasti liels bērns, — viņa skaļā un pamācošā balsī paziņoja mātei. — Rūpes par šādu bērnu, Kedls, jums arī jāuzņemas neparastas. Skaidrs, ka, ar pudelīti barots, bērns tik strauji vairs neaugs, taču pienākums liek darīt visu, kas ir mūsu spēkos. Es jums atsūtīšu vēl dažus flaneļa autiņus.
Atnāca ārsts, izmērīja bērnu ar mērlentu un skaitļus ierakstīja piezīmju grāmatiņā, bet vecais misters Drifthesoks, fermeris no Mārdenas apkaimes, ceļā apturējis kūtsmēslu tirgoni, lika mest tam līkumu veselas divas jūdzes, lai tikai dabūtu apskatīt brīnumaino bērnu. Tirgonis trīs reizes pārjautāja, cik vecs ir bērns, un beidzot nosacīja, lai jods viņu paraujot. Kāpēc jodam vajadzēja viņu paraut un kāds no tā būtu labums, to tirgonis nepaskaidroja, laikam taču puisēna izskats nabadziņu izsita no sliedēm. Vēl viņš piebilda, ka tādu bērnu katrā ziņā vajadzētu aizvest uz bērnu izstādi. Tikuši vaļā no mācībām, skolēni augām dienām lodāja ap māju un to vien skandināja: «Lūdzu, misis Kedlsa, ļaujiet mums paskatīties uz jūsu bērniņu, lūdzu, lūdzu,» — līdz misters Kedlss pats tam beidzot darīja galu. Un, kamēr visi skatījās un brīnījās, allaž klāt pienāca arī misis Skinere, nostājās kaut kur maliņā un, rokas sakrustojusi, asos elkoņus mezglainajiem pirkstiem satvērusi, smaidīja pār visu lielo degunu, un šis smaids šķita bezgalīgs.
— Kļuvusi par šāda bērna vecmāmiņu, pat vecā ragana izskatās gluži ciešama, — sacīja lēdija Van- deršuta. — Kaut gan man nepavisam nepatīk, ka viņa atgriezusies mūsu ciemā.