Kā visi algādžu bērni, arī mazais Kedlss saņēma labdarības dāvanas, taču drausmīgā aurošana drīz vien skaidri parādīja, ka ar dāvanām vien nepietiek, — pudelīte pārāk bieži bija iztukšota.
Tā Kedlsu atvase kļuva par dienas varoni, un visa apkārtne skatījās kā brīnumā, ka viņš aug ar divkāršu un trīskāršu sparu. Varēja domāt — nu jau pierims, dos vietu citiem brīnumiem, bet nekā — puisēns jo dienas, jo kļuva varenāks!
Lēdija Vanderšuta neizsakāmi pārsteigta klausījās, ko stāsta viņas saimniecības vadītāja misis Grīnfīlda.
— Kedlss atkal lejā gaida? Bērnam nav ko ēst? Nur vai zināt, mana mīļā Grīnfīlda, tas ir par traku. Šis cilvēkbērns taču ēd kā nīlzirgs! Nē, es tam neticu.
— Diezin, milēdij, vai viņi uzdrošinātos jūs krāpt, — sacīja misis Grīnfīlda.
— No tādiem ļautiņiem visu var sagaidīt, — teica lēdija Vanderšuta. — Domāju, mana mīļā Grīnfīlda, ka jums pašai vajadzēs šodien aiziet pie viņiem un paraudzīties… paraudzīties, kā tur ar to barošanu iet. Lai cik liels tāds bērns būtu, grūti iedomāties, ka viņš var izdzert vairāk par sešām pintēm[9] dienā.
— Par to nav ko runāt, milēdij, — piekrita misis Grīnfīlda.
Lēdijas Vanderšutas roka nodrebēja īstā labdarības biedrību dāmas sašutumā, kas sagrābj ikvienu tīrasi- nīgu aristokrātu, līdzko tas iedomājas, ka zemākās šķiras spēj līdzināties augstākstāvošajiem kaut vai zemiskumā, bet dažkārt — un to nu vairs nevar paciest — šai spēlītē gūt pat zināmu pārsvaru.
Misis Grīnfīlda tomēr nekādas blēdību pazīmes nemanīja, tālab tika dots rīkojums palielināt Kedlsu puisēna dienišķo devu. Taču pirmais sūtījums vēl nebija paguvis izsīkt, kad Kedlss jau atkal pazemots un nelaimīgs stāvēja kungu mājas priekšā.
— Taupījām kā mācēdami, misis Grīnfīlda, ticiet man, cienījamā, bet viņš tak aug no visa laukā! Kā sprāga pušu, tā viena poga loga stiklam cauri, bet otra man acī iekšā — rau, šite, cienījamā.
Lēdija Vanderšuta, izdzirdējusi, ka apbrīnojamais bērns aug laukā no viņas dāvinātajām skaistajām drānām, nolēma pati aprunāties ar Kedlsu. Steigšus saslapējis matus un pārlaidis tiem delnu, viņš aizelsies atskrēja muižā, klupa pār paklāja malu un, aiz mulsuma neapjēgdams, ko teikt, ko darīt, pieķērās pie savas cepures malas kā slīcējs pie salmiņa un gaidīja, ko milēdija sacīs.
Lēdijai Vanderšutai patika biedēt Kedlsu. Kedlss viņai šķita tipisks zemākās šķiras pārstāvis — blēdīgs, uzticams, pazemots, strādīgs, apbrīnojami nespējīgs uzņemties jebkādu atbildību. Viņa paziņoja, ka vajadzēšot nopietni parunāt, ja bērns vēl arvien tik daudz ēdīšot.
— Ko lai dara, jūsu augstdzimtība, ja puikam gribas ēst, — saņēmies Kedlss iesāka savu sakāmo. — Izmēģināmies visādi, jūsu augstdzimtība, nekas nesanāk. Gul, jūsu augstdzimtība, spārdās kā nelabais un auro, ka vai ausis pušu plēš. Mēs tak nevaram izturēt, jūsu augstdzimtība. Un, ja arī varētu, — kaimiņi iemaisītos…
Lēdija Vanderšuta aprunājās ar draudzes ārstu.
— Gribētos zināt, — sacīja lēdija Vanderšuta, — vai tas ir pareizi, ka bērns dzer pienu tādos nedzirdētos daudzumos?
— Šāda vecuma bērnu parastā deva, — atbildēja draudzes ārsts, — ir pusotras līdz divas pintes dienā. Nedomāju, ka jums vajadzētu dot vairāk. Un, ja jūs dodat vairāk, tā jau ir pārāk liela augstsirdība. Mēs, protams, dažas dienas varētu izmēģināt šādam vecumam paredzēto devu. Taču šis bērns, jāatzīst, neizprotamu iemeslu dēļ fizioloģiskā ziņā ir mazliet īpatnējs. Iespējams, ka šai gadījumā esam sastapušies ar tā saukto novirzi no normas. Vispārēja hipertrofija.
— Tas nav taisnīgi pret citiem draudzes bērniem, — iebilda lēdija Vanderšuta. — Droši varu teikt, — ja tā turpināsies, cilvēki nepaliks mierā.
— Neviens taču nevar gaidīt vairāk, kā pienākas. Prasīsim, lai iztiek ar noteikto devu, bet, ja negrib iztikt, sūtīsim puiku uz slimnīcu.
— Ceru, — apsvērdama katru vārdu, sacīja lēdija Vanderšuta, — ka neparasts ir tikai bērna augums un ēstgriba, bet neko citu nenormālu… . neko kroplīgu jūs viņam neesat konstatējis.
— Nē. Nē, neesmu. Taču, ja viņš tā augs arī turpmāk, nav izslēgta tikumiska un garīga atpalicība. Tas viegli secināms pēc Makša Nordava likuma. Ļoti apdāvināts un slavens filozofs, lēdija Vanderšuta. Viņš atklāja, ka nenormālais ir… nenormāls, ārkārtīgi vērtīgs atklājums, to allaž vajadzētu paturēt prātā. Manā praksē šī atziņa vienmēr ir sniegusi neatsveramu palīdzību. Līdzko es saduros ar kaut ko nenormālu, tūdaļ sev saku: «Tas ir nenormāli.» — Ārsta acis dziļdomīgi aizmiglojās, balss pieklusa, viņš pieliecās lēdijai Vanderšutai tuvāk, it kā atklādams kādu noslēpumu. Tad viņš strauji pacēla roku. — Un to, uzsākdams slimnieka ārstēšanu, es nekad neaizmirstu.
V
— Blēņas un nieki! — Čīzingaibraitas draudzes mācītājs sacīja savai brokastu maltītei nākamajā dienā pēc misis Skineres ierašanās ciemā. — Blēņas un nieki! Bet kas tad tas? — Un viņa skatiens caur acenēm neapmierināti ieurbās avīzē.
— Milzu lapsenes! Ko gan vēl pasaulei nevajadzēs piedzīvot? … Kāds amerikāņu žurnālists, droši vien! Pie velna visas šīs pārgudrības! Man pietiktu ar milzu ērkšķogām.
— Tīrās muļķības! — pēc brīža mācītājs secināja un, skatienu no avīzes neatraudams, vienā paņēmienā izdzēra kafiju un neticīgi nošmaukstināja lūpas.
— Aplamības! — Nu jau viņš sensāciju galīgi noraidīja.
Taču nākamajā dienā nāca klāt jaunas ziņas un mācītājam atausa gaisma.
Gaisma, protams, neatausa vienā mirklī. Todien dodamies kārtējā pastaigā, mācītājs vēl klusībā nosmējās par muļķīgo ziņu, ko avīze gribēja viņam uzspiest ka tīru patiesību. Ir nu gan atradušās lapsenes, kas nobeidz suni! Iedams garām vietai, kur bija parādījušies pirmie pūpēži, viņš ievēroja, ka zāle tur saaugusi īpaši lekna, taču šo vērojumu nekādi nesaistīja ar nule lasīto ziņu, kas viņu tik ļoti bija uzjautrinājusi.
— Tad jau ari mēs noteikti būtu kaut ko par to dzirdējuši, — viņš sacīja. — Līdz Vitsteiblai no šejienes nav pat ne divdesmit jūdžu.
Sev pie kājām viņš ieraudzīja vēl vienu pūpēdi — tā jau bija otrā raža, — kā teiksmainā putna roka ola tas izslējās pār milzīgu velēnas kumšķi.
Un tad mācītājam viss uzreiz kļuva skaidrs.
Torīt viņš vairs neturpināja ierasto pastaigu. Nogriezies no taciņas, viņš gar dzīvžogu piegāja pie Kedlsu namiņa.
— Kur ir bērns? — viņš noprasīja un, ieraudzījis puisēnu, iesaucās: — Ak dievs!
Gan lādēdamies, gan dievu piesaukdams, mācītājs devās atpakaļ uz ciemu un ceļā sastapās ar ārstu, kurš nāca viņam pretī. Viņš satvēra ārstu aiz rokas.
— Ko tas nozīmē? — jautāja mācītājs. — Vai pēdējās dienās jūs avīzi esat lasījis?
Ārsts atbildēja, ka esot gan lasījis.
— Nu tad sakiet, — kas ar to bērnu notiek? Un kas notiek vispār — ar lapsenēm, pūpēžiem, bērniem, ko? Kālab tie visi tā aug? Vai to kāds varētu domāt! Un tepat Kentā! Ja tas būtu Amerikā …