— Grūti pateikt, kas īsti noticis, — sacīja ārsts. — Taču, cik es varu spriest pēc simptomiem …
— Nu?
— Tā ir hipertrofija — vispārēja hipertrofija.
— Hipertrofija?
— Jā. Vispārēja — tā ietekmē visu ķermeņa uzbūvi … visu organismu. Starp mums runājot, varu teikt, ka klusibā esmu par to gandrīz pilnīgi pārliecināts … Taču piesardzība nekad nav lieka.
— Aha, — noteica mācītājs, juzdamies krietni vien atvieglots, ka ārstam visi apstākļi jau zināmi. — Bet kālab šī kaite pēkšņi tā uzliesmojusi un tik stipri sāk izplatīties?
— Arī to, — atbildēja ārsts, — ir grūti pasacīt.
— Eršotā. Šeit. Izplatās kā lipīga slimība.
— Jā, — teica ārsts. — Jā. Pilnīgi piekrītu. Tas viss nudien stipri vien līdzinās kaut kādai epidēmijai. Varbūt tiešām to vajadzētu nosaukt par epidēmisko hipertrofiju.
— Epidēmiskā! — iesaucās mācītājs. — Jūs taču negribēsiet teikt, ka tā ir lipīga?
Ārsts mīlīgi pasmaidīja un paberzēja rokas.
— To nu es nezinu sacīt, — viņš teica.
— Bet… — mācītājs jau kliedza, un acis tam kļuva gluži apaļas. — Ja tā ir lipīga… tad jau … tad jau mēs visi saslimsim!
Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, bet tad atkal atgriezās.
— Nāku tieši no turienes, — viņš kliedza. — Vai nevajadzētu? … Iešu tūdaļ mājās, nomazgāšos vannā unJikšu dezinficēt savas drānas.
Ārsts brīdi palūkojās, kā mācītājs aizsoļo, bet tad pagriezās un arī pats devās mājup …
Taču pa ceļam viņam prātā ienāca doma, ka pagājis jau vesels mēnesis, kopš ciemā ir hipertrofijas slimnieks, taču neviens vēl ar to nav inficējies, un, mirkli vilcinājies, viņš tomēr nolēma izturēties drosmīgi, kā ārstam pieklājas, un kā īsts vīrs doties pretī briesmām.
Un šī doma patiesi bija gaužām saprātīga. Lai nu ko, bet augt gan vairs ārsts nespētu. Kā viņš, tā mā- citājs Hērakleoforbiju varētu ēst kaut veseliem vezumiem. Augšanas process viņiem abiem bija beidzies. Augšanas process šiem abiem džentlmeņiem sen jau bija beidzies.
VI
Dažas dienas pēc šās sarunas jeb, citiem vārdiem sakot, dažas dienas pēc izmēģinājumu fermas nodedzināšanas Vinklss ieradās pie Redvuda un parādīja tam kādu aizvainojošu vēstuli. Vēstule bija anonīma, un šā stāsta autoram jāprot glabāt savu aprakstīto varoņu noslēpumi. «Izmantodami no Jums neatkarīgas dabas parādības, Jūs tikai piedēvējat sev svešus nopelnus,» bija rakstīts vēstulē, «un ar rakstiem avīzē «Times» cenšaties paši sevi reklamēt. Sevi un savu Brīnumēdienu! Atļaujiet izteikt pārliecību, ka šim muļķīgi izslavētajam Ēdienam ir tikai gadījuma sakars ar milzu lapsenēm un milzu žurkām. Patiesība ir gaužām vienkārša: sākusies hipertrofijas epidēmija — infekciozas hipertrofijas epidēmija, un nav Jūsu varā to ietekmēt, tāpat kā neviens nespēj ietekmēt Saules sistēmu. Šī slimība ir tikpat veca kā zeme ar tās kalniem un lejām. Ar hipertrofiju slimojuši jau Enoka cilts locekļi.[10] bet patlaban Čīzingaibraitā — ciemā, kas atrodas tālu no Jūsu ēdiena iedarbības joslas, piedzimis bērns, kas …»
— Drebelīgs rokraksts. Vēstuli acīmredzot rakstījis vecs džentlmenis, — sacīja Redvuds. — Taču neparasti gan — piedzimis bērns …
Viņš izlasīja vēl dažas rindas un pēkšņi attapās.
— Velns parāvis! — iesaucās Redvuds. — Tā taču ir mūsu pazudusī misis Skinere!
Jau nākamās dienas vakarā profesors ieradās pie Kedlsiem.
Misis Skinere savas meitas sakņu dārzā vilka no zemes laukā sīpolus, kad ieraudzīja pa vārtiem ienākam profesoru Redvudu. Mirkli viņa palika stāvam kā sālsstabs (tā mēdz sacīt laucinieki), tad sakrustoja rokas uz krūtīm un, sīpolu saišķi kā aizstāvēšanās ieroci kreisajā padusē pasitusi, gaidīja profesoru pienākam tuvāk. Kaut ko ar vienīgo zobu čāpstinādama, viņa vairākkārt novārstīja muti, tad, it kā pēkšņi viņu būtu ķēris zibens no skaidrām debesīm, zemu paklanījās.
— Nolēmu jūs apciemot, — sacīja Redvuds.
— Tā nu iznāk, — veča piekrita bez mazākā prieka.
— Kur ir Skiners?
— Nav devis ziņu, ser, nevienu raksta galiņu, ne arīdzan rādījies acīs, kamēr esmu te.
— Jūs nezināt, kas ar viņu noticis?
— Ko lai es zinātu, ser, ja viņš neraksta. — Un vecā paspēra soli pa kreisi, slepus cerēdama aizšķērsot Redvudam ceļu uz šķūņa durvīm.
— Neviens nezina, kas ar viņu noticis, — teica Redvuds.
— Pats jau nu zina, — sacīja misis Skinere.
— Bet nekā nesaka.
— Tā viņš aizvienam, tas Skiners, par sevi tik gādājis, lai tuvinieki paši kuļas laukā no ķezas kā mācēdami. Gudrs un viltīgs kā reti kāds, — teica misis Skinere.
•— Kur ir mazais? — Redvuds strupi noprasīja.
Misis Skinere atvainojās, viņa lāgā nesaprotot, par ko profesors runājot.
— Bērns, par kuru esmu dzirdējis, — puisēns, kam jūs devāt mūsu pulveri… un kas sver divus stounus.
Misis Skinerei ietrīcējās rokas, un sīpoli nokrita zemē.
— Vai dieviņ, ser, — viņa ierunājās, — nudien nesaprotu, ser, par ko jūs runājat. Manai meitai, ser, misis Kedlsai, ir gan mazulis, ser. — Satraukumā viņa atkal paklanījās un, garo degunu piešķiebusi, pūlējās izskatīties tik nevainīga, it kā neko nesaprastu.
— Parādiet man bērnu, misis Skinere, — sacīja Redvuds.
Ar vienu aci paglūnējusi profesorā, viņa veda to uz šķūni.
— Nav jau brīnums, ser, ka tāds drusciņš bija palicis tai saldumu kārbiņā, ko es iedevu mazuļa tēvam, tāpatās kā varbūt kāds nieks man nejauši, tā sacīt, paķērās līdzi. Iznāca steigā sataisīties, un tad jau…
— Hm! — noteica Redvuds, krietnu brīdi izkluk- stējies kā vista, lai pievērstu sev puisēna uzmanību.
— K-hm!
Misis Kedlsai pateicis, ka mazais ir ļoti jauks bērns, — to gan viņa zināja pati bez liekas runāšanas, — viņš par puisēna māti nelikās vairs ne zinis. Neviena neievērota, tā klusām izgāja no šķūņa.
— Ja jau esat sākuši, vajadzēs tāpat turpināt, — Redvuds uzrunāja misis Skineri. Un bargi piebilda:
— Tikai šoreiz vairs nebārstiet, kur pagadās.
— Ko nebārstīt, ser?
— Ak, jūs gluži labi zināt.
Krampjaini sažņaugusi rokas, misis Skinere parādīja, ka zina gan, par ko ir runa.
— Jūs nevienam neko neesat stāstījusi? Ne bērna vecākiem, ne muižas īpašniekiem tur tai lielajā namā, nevienam pašam?
Misis Skinere papurināja galvu.
— Es jūsu vietā nerunātu, — sacīja Redvuds.
Viņš apstājās pie šķūņa durvīm un pārlaida skatienu apkārtnei. No vienas puses šķūnim piekļāvās
mājas stūris, otrā pusē pavērās skats uz cūku laidaru, ko sen neviens vairs nelietoja un ko no lielceļa šķīra cieši noslēgti vārti. Viņpus mājas pacēlās augsts efejām, goldlakiem un nauduļiem cieši noaudzis, stikla lauskām klāts sarkanu ķieģeļu mūris. Pašā mūra galā, kur zemi sedza pirmās koši raibās kritušās lapas, starp zaļiem un nodzeltējušiem koku zariem, saules apmirdzēts, acīs dūrās uzraksts: «Ikviens, kas ieies mežā, tiks sodīts.» Kādā vietā, kur dzīvžogā melnēja tumša sprauga, skatienam pavērās dzeloņstieples vijums.