— Hm, — noteica Redvuds un vēl domīgāk piebilda: — K-hm.
Pēkšņi atskanēja zirgu pakavu un ratu riteņu klau- dzoņa, un uz ceļa parādījās lēdijas Vanderšutas sirmji. Ekipāžai tuvojoties, Redvuds saskatīja kučiera un sulaiņa sejas. Kučieris bija varens vīrs, drukns un ziedošs, grožus viņš turēja cienīgi, gandrīz vai svētsvinīgi. Citi, ja grib, lai šaubās par savu sūtību un stāvokli šai pasaulē, kučierim savs pienākums ir skaidrs — vizināt viņas augstību. Sulainis, rokas uz krūtīm sakrustojis, sēdēja blakus kučierim, un arī tā sejā atspoguļojās nelokāma pārliecība par savu aicinājumu dzīvē. Tad skatienam parādījās pati dižā lēdija — augstprātīgā nevērībā apmetuši mantiju, galvā uzlikusi vecmodīgu cepuri, viņa caur acenēm stīvi raudzījās tālumā. Abas jaunās dāmas, kas sēdēja viņai līdzās, izstiepušas kaklu, tikpat stīvi blenza tālumā.
Mācītājs, kas arī patlaban nāca pa ceļu, kalpa pazemībā steigšus norāva no galvas cepuri, taču dāmas viņu pat nepamanīja . ..
Salicis rokas aiz muguras, Redvuds stāvēja šķūņa durvīs vēl ilgi pēc tam, kad kariete bija aizbraukusi. Viņa skatiens maldījās pa zaļi pelēkajiem kāpu pauguriem, pievērsās mākoņos sakupušajām debesīm un atkal atgriezās pie stikla lauskām nobārstītā mūra.
Tad viņš palūkojās atpakaļ, kur šķūņa vēsajā puskrēslā gluži kā Rembranta gleznā mirguļoja saulstaru mestie krāsainie zibšņi, un vēroja, kā puskailais, vienā flaneļa autiņā ievīstītais milzu bērns sēž uz salmu kaudzes un rotājas ar saviem kāju pirkstiņiem.
— Pamazām sāku saprast, ko mēs esam izdarījuši, — noteica Redvuds.
Viņš iegrima apcerē, un šai apcerē sakusa viss — gan mazais Kedlss, gan viņa paša puisēns, gan Kosara dēli.
Pēkšņi Redvuds iesmējās.
— Dievs debesīs! — viņš sacīja, kādas negaidītas domas pārsteigts.
Tad viņš attapās un uzrunāja misis Skineri:
— Lai kas arī notiktu, nedrīkst pietrūkt baltā pulvera. Par to mums jāparūpējas. Ik pēc sešiem mēnešiem sūtīšu jums pa kārbai. Ar to viņam pilnīgi pietiks.
Misis Skinere nomurmināja kaut ko līdzīgu «ja jums tā labpatīk, ser», un «laikam gan būšu pārskatījusies, paķerdama to līdzi… Domāju, no tādas drusciņas nekāds ļaunums necelsies», bet vecās sievas drebošās rokas runāja jo skaidru valodu, ka viņa it labi saprot savu nodarījumu.
Un tā bērns auga arvien lielāks.
Auga un auga.
— Patiesību sakot, — pēc kāda laika atzinās lēdija Vanderšuta, — viņš ir apēdis visus teļus mūsu ciemā. Ja šis Kedlss vēlreiz kaut ko tādu pastrādās …
VII
Taču pat tāds no pārējās pasaules nošķirts zemes stūrītis kā Čīzingaibraita ilgi nevarēja balstīties uz hipertrofijas teoriju — kaut vai tā būtu infekciozā hipertrofija, — jo Dievu ēdiena saceltais troksnis kļuva ar katru dienu skaļāks. Drīz pienāca diena, kad misis Skinerei vajadzēja uzņemties smago nastu un sniegt paskaidrojumus — paskaidrojumus, kas nabaga veču noveda tiktāl, ka viņa vairs nespēja pat parunāt un, vienīgo zobu pa muti valstīdama, tikai kaut ko nesakarīgu vāvuļoja, — bezgala tincināta, tirdīta un klaušināta, viņa beidzot meklēja glābiņu no vispārējā nosodījuma, ieslīgdama neremdināmās atraitnes skumjās. Pārvarēm izspiedusi acīs kaut niecīgu miklumu, viņa pievērsa tās muižas īpašniecei un nokratīja no rokām ziepju putas.
— Jums piemirsies, milēdij, kādas bēdas mani māc.
Un šim tikko manāmajam brīdinājumam sekoja neliels izaicinājums:
— Par viņu es domāju, milēdij, vai diena, vai nakts.
Misis Skinere saknieba lūpas, balss viņai aizlūza un nodrebēja.
— Tak jau viņu dzīvu aprija, milēdij.
Un, pamazām juzdama atgriežamies pamatu zem kājām, viņa atkārtoja iepriekšējo apgalvojumu, ko milēdija bija noraidījusi kā neticamu:
— Vai tad man bija kāda sajēgšana, ko es tam bērnam dodu, tikpat kurš katrs …
Tad viņas augstība nolēma izmantot citus, drošākus paņēmienus, protams, pat nedomādama pārtraukt Kedlsu nežēlīgo vajāšanu. Liekot lietā dažnedažādus diplomātiskus draudus, Bensingtona un Redvuda trauksmainajā dzīvē ielauzās lēdijas Vanderšutas sūtņi. Tie apgalvoja, ka esot savas draudzes padomes locekļi, un pielipa abiem zinātniekiem kā dadži, apnicīgi atkārtodami iepriekš sagatavotos daiļrunības plūdus.
— Mēs prasām no jums atbildību, mister Bensington, par to pārestību, ko esat nodarījis mūsu draudzei, ser. Mēs prasām no jums atbildību.
Advokātu firma — īsts blēžu bars, kas sevi sauca par Benghērstu, Braunu, Flepu, Kodlinu, Braunu, Te- deru un Snokstounu un ko parasti pārstāvēja sīks rudmatains džentlmenis ar viltīgu lapsas ģīmi un smailu degunu, — miglaini pieminēja kompensāciju par kaut kādiem zaudējumiem, un vienudien pie Red- vuda pēkšņi ieradās sevišķi izsmalcināta persona — arī viņas augstības pārstāvis — un noprasīja:
— Nu, ser, ko jūs domājat darīt?
Redvuds atbildēja, ka domājot pārtraukt Hērakleo- forbijas sūtījumus bērnam, ja viņu un Bensingtonu arī turpmāk nelikšot mierā.
— Pagaidām es to sūtu par brīvu, — viņš sacīja, — ja jums vairs nebūs ko bērnam dot, tas nomirs, bet papriekš auros tā, ka viss ciems sajuks prātā. Bērna liktenis ir jūsu rokās, jums par viņu jārūpējas. Ja lēdija Vanderšuta arī turpmāk grib palikt par savas draudzes labdari un izlemt tās likteni zemes virsū, lai viņa uzņemas arī mazliet atbildības.
— Nelaime ir notikusi, — nosprieda lēdija Vanderšuta, kad viņai tika atstāstīts, — protams, ar attiecīgiem īsinājumiem, — ko bija teicis Redvuds.
— Nelaime ir notikusi, — kā atbalss atkārtoja draudzes mācītājs.
Lai gan īstenībā nelaime vēl tikai sākās.
2. NODAĻA
Milzu knēvelis
i
— Milzīgais bērns nav cilvēkiem tīkams, — tā apgalvoja draudzes mācītājs. — Netīkams tas ir jau kopš sākta gala, jo nekas pārmērīgs nespēj būt tīkams.
Draudzes mācītāja uzskati neļāva viņam šai gadījumā spriest taisnīgu tiesu. Lai gan mazais Kedlss piedzima tālā lauku nostūrī, viņš bieži tika fotografēts, un šie momentuzņēmumi liecināja pret mācītāju, tie parādīja, ka jaunais milzenis jau zīdaiņa vecumā bijis gandrīz vai skaistulis ar kuplām sprogām uz pieres un mīlīgu smaidu sejā. Kedlss pats — sīks un smaidīgs — gandrīz visos uzņēmumos stāv aiz muguras bērnam, kas viņa augumu šķiet padarām jo mazāku.
Kad zēnam palika divi gadi, viņa skaistums kļuva grūtāk uztverams un to jau varēja apstrīdēt. Viņš stiepās garumā tik strauji, ka viņa nelaimīgais vectēvs droši vien būtu sacījis: «Aug kā trakt.» Sārtums no vaigiem nozuda, un stāvs, kaut ari milzīgs, šķita pārāk vārgs. Viņš izskatījās pat slimīgs. Acīs un vaibstos parādījās dīvains maigums — tie kļuva, kā mēdz sacīt, interesanti. Mati pēc pirmās apgriešanas savē- lās kā kodaļa. «Parādās deģenerācijas pazīmes,» visu to vērodams, noteica draudzes ārsts, taču nav zināms, vai ārsts sprieda pareizi vai arī puisēna veselība nebija diez kāda teicamā tālab, ka viņš dzīvoja ar kaļķiem izbalsinātā šķūnī un pārtika no lēdijas Vander- šutas labdarības, ko iegrožoja tās priekšstats par taisnīgumu.