Fotogrāfijās, kurām mazais Kedlss pozējis trīs līdz sešu gadu vecumā, redzams puisēns ar apaļām acīm, linu baltiem matiem, strupu degunu un draudzīgu skatienu. Ap lūpām rotājas liegs vaibsts, kas tūdaļ, šķiet, atplauks smaidā, taču tādu pašu smaida atblāzmu var redzēt visās tālaika milzu bērnu fotogrāfijās. Vasarā viņš staigā rupjās nātna drēbēs, kam vīles šūtas ar auklu, galvā uzlikts salmu grozs, kādos amatnieki nēsā savus darba rīkus, kājas basas. Kāda fotogrāfijā viņš plati smaida un tur rokā iekostu meloni.
Ziemā izdarīto uzņēmumu ir mazāk, un tie nav tik interesanti. Zēnam kājas ieautas milzīgās bērzkoka tupelēs un maisa zeķēs (uz tām vēl salasāms uzraksts «Džons Stikelss Aipingā»), bikses un svārki izgriezti no raibos rakstos austas grīdsegas paliekām. Zem tām ap ķermeni aptīti llane]a auti, pieci vai seši jardi flaneļa izmantoti kaklautam. Galvassega ari, cik var spriest, darināta no maisa drēbes. Puisēns skatās kamerā dažkārt smaidošs, dažkārt noskumis. Jau sešu gadu vecumā ap maigi brūnajām acīm pamanāmas viņa sejai tik raksturīgās dīvainās grumbiņas.
Draudzes mācītājs allaž apgalvoja, ka jaunais Kedlss jau kopš pašas dzimšanas kļuvis par drausmīgu apgrūtinājumu visam ciemam. Zēna tieksme rotaļāties, ziņkārība un sabiedriskums pieņēmās atbilstoši viņa augumam, turklāt — man nudien ir nepatīkami to atzīt — viņš nemitīgi prasīja ēst. Lai cik «pārspīlēti devīgi», pēc misis Grīnfīldas vārdiem, zēnu ar pārtiku apgādāja lēdija Vanderšuta, viņam bija «noziedzīga ēstgriba» — to uzreiz saprata draudzes ārsts. Tādējādi pilnīgi tiek pierādītas lēdijas Vanderšutas visļaunākās atziņas par zemāko šķiru ļautiņiem, — kaut gan ēdienu puisēns saņēma tik daudz, ka tā atliku likām pietiktu pat pieaugušam cilvēkam, viņš tomēr tika pieķerts zagšanā. Un visu, ko nozaga, viņš tūdaļ negausīgi aprija. Lielā roka slīdēja pāri dārzu žogiem, viņš iekāroja pat maizi no maiznieka ratiem. No Marlova noliktavas bēniņiem zuda siera rituļi, un pat cūku silēm no jaunā Kedlsa vairs nebija miera. Fermeri kāļu laukos atrada viņa milzīgo pēdu nospiedumus un nerimtīgā izsalkuma apliecinājumus — gan šur, gan tur bija izrautas saknes un palikušās bedrītes bērnišķīgā viltībā rūpīgi aizbērtas. Kāli viņš apēda vienā paņēmienā kā redīsu. Ja neviena tuvumā nemanīja, viņš apstājās pie ābeles, rāva un ēda ābolus, kā parasti bērni ēd kazenes. Šis mūžīgais izsalkums vismaz vienā ziņā nāca par labu Čīzingaibraitas mieram — vairākus gadus viņš notiesāja visu Dievu ēdienu, tā ka pāri nepalika ne kripatiņas … • -
Nav šaubu, ka tāds bērns sagādāja daudz rūpju un neērtību.
— Viņš pastāvīgi ir kājās un gar kaut ko rosās, — sacīja draudzes mācītājs.
Skolā mazais Kedlss nevarēja iet, viņš nevarēja iet arī baznīcā, jo tās kubatūra neatbilda viņa apmēriem. Radās cilvēki, kas pūlējās rīkoties atbilstoši «vismuļķīgākā un postošākā likuma» garam — es te citēju draudzes mācītāja izteikumu, kas attiecas uz 1870. gadā pieņemto likumu par pamatskolas izglītību, — un lika jaunajam milzim sēdēt skolas priekšā pie atvērta loga, kamēr klasē notika mācības. Taču viņa klātbūtne tikai grāva pārējo skolēnu disciplīnu. Tie lēca kājās, lūrēja uz Kedlsu un, līdzko zēns ierunājās, laida vaļā lielos smieklus. Viņam bija tik ērmota balss! Galu galā vajadzēja vien zēnu atstāt savā vaļā.
Tāpat neviens arī neuzstāja, lai puisēns iet baznīcā, jo viņa milzīgais stāvs dievkalpojuma svinīgumam nepavisam nenāca par labu. Un tomēr te panākumus varēja gūt — it viegli bija nojaušams, ka varenajā būtnē kaut kur patvērušies reliģisku jūtu aizmetņi. Varbūt zēnu pievilka mūzika. Svētdienas rītos viņš bieži gāja cauri kapsētai, piesardzīgi likdams soļus starp kapu kopiņām, un, nogaidījis, līdz draudze ieņem savas vietas solos, apsēdās baznīcas priekšā un klausījās, kā dažkārt mēs klausāmies bišu dūkšanu stropos.
Sākumā jaunajam milzim pietrūka smalkjūtības — draudze baznīcā dzirdēja viņa lielās kājas nemierīgi stampājamies ap dievnamu vai arī caur krāsaino stiklu ieraudzīja viņa sejas neskaidrās aprises — gan ziņkārīgi, gan skaudīgi viņš bienza baznīcēnos, un pēkšņi kādas dziesmas tīkamā meldija viņu tā aizrāva, ka, izmisīgi pūlēdamies noturēties unisonā, viņš gaudulīgi sāka vilkt līdzi. Tad mazais Slopets, kas svētdienās ērģelniekam mina plēšas, veica ķestera, baznīcas kalpotāja un zvaniķa pienākumus, bet pārējās nedēļas dienās strādāja par pastnieku un skursteņslauķi, aši un drosmīgi metās no dievnama ārā un, klusībā sodīdamies, trieca jauno Kedlsu projām. Ar prieku varu apgalvot, ka Slopets — vismaz tais brīžos, kad spēja domāt, saprata, cik šāda rīcība ir aplama. Viņš pats man atzinās, ka jūtoties kā saimnieks, kas, iedams pastaigā, neņem līdzi savu uzticamo draugu suni.
Jaunā Kedlsa garīgā un tikumiskā audzināšana, lai cik arī nepilnīga būdama, tomēr tika ievirzīta zināmā gultnē. Jau no paša sākuma kā draudzes mācītājs, tā māte un visi pārējie ciema iedzīvotāji apvienotiem spēkiem mēģināja zēnam ieskaidrot, ka viņa milzīgais spēks nav liekams lietā. Tā ir nelaime, ar ko viņam jāsamierinās. Zēna pienākums ir iegaumēt visu, ko viņam saka, darīt visu, ko liek, un piesargāties, lai kaut ko nesalauztu vai kādam nenodarītu pāri. Galvenais — nekāpt nekam virsū, neko negrūstīt un nelēkāt apkārt. Viņu mācīja ar cieņu sveicināt dižciltīgos un izjust pateicību par pārtiku un drānām, ko tie viņam atlicina no savām bagātībām. Un viņš padevīgi iemanījās visās šais gudrībās, jo pēc dabas bija paklausīgs bērns, kas tikai Dievu ēdiena un nejaušas sagadīšanās dēļ izaudzis par milzi.
Pret lēdiju Vanderšutu mazais Kedlss agrīnā bērnībā izjuta godbijīgas bailes. Milēdijai savukārt šķita, ka visērtāk viņa ar zēnu var sarunāties, ģērbusies jā- jamtērpā, — suņu pātagu vicinādama, viņa spiedzīgā balsī izteica savas nicinošās piezīmes. Reizēm arī mācītājs uzmetās puisēnam par kaklakungu — sīkais, vecišķais Dāvids aizelsdamies apbēra bērnišķīgo Goliātu ar pārmetumiem, aizrādījumiem un pavēlēm. Zēns bija izaudzis tik milzīgs, ka patiešām viegli nevedās iedomāties viņu par septiņus gadus vecu bērnu, kurš, tāpat kā citi bērni, grib, lai viņu ievēro, lai pakavē viņam laiku un parāda kaut ko jaunu, kurš, tāpat kā citi bērni, tiecas pēc laipnības, uzmanības un mīlestības un, tāpat kā citi bērni, ir atkarīgs no pieaugušajiem un katru pāridarījumu izjūt kā lielas bēdas.
Saules apmirdzētās rīta stundās pastaigādamies cauri ciemam, mācītājs bieži sastapa šo astoņpadsmit pēdas garo lempīgo brīnumu, kas viņam šķita nesaprotams un netīkams, gluži kā no baznīcas atkritis sektants, — kaklu izstiepis, zēns smagiem soļiem aiz- slāja mācītājam garām, allaž meklēdams to, kas bērnam ir pats nepieciešamākais, — ko varētu apēst un ar ko varētu parotaļāties.
Milzeņa acīs parasti iezibējās baiļpilna cieņa, un viņš it kā grasījās ķert pie izspūrušā matu cekula.
Lai cik aprobežotas bija mācītāja iztēles spējas, tomēr, jauno Kedlsu ieraudzījis, viņš ar to pašu mazumiņu iedomājās, kādu pārestību spētu nodarīt šie varenie muskuļi. Ja nu milzenis pēkšņi kļūst traks! … Vai tikai aizmirst, ka jāizturas godbijīgi! … Tomēr īsts drošsirdis ir nevis tas, kurš nejūt bailes, bet gan tas, kas spēj bailes pārvarēt. Mācītājs iemanījās vienmēr un visur apslāpēt savu iztēli. Un jauno Kedlsu viņš allaž uzrunāja braši, skaidrā, nepārprotamā tenorā, kā sprediķi lasīdams.
— Vai tu esi labs zēns, Albert Edvard?