Un jaunais milzis, piespiezdamies pie sienas, tumši nosarcis, atbildēja:
— Jā, ser, pūlos.
— Tā vien skaties! — noteica mācītājs un drosmīgi gāja zēnam garām, juzdams vienīgi pats savu dvašu mazliet paātrināmies. Un aiz cieņas pret savu vīrišķību viņš jo cieši nolēma, — lai kas arī rādītos iztēlē, neatskatīties uz briesmām, ja tās jau aiz muguras.
Lāgiem draudzes mācītājs pievērsās arī jaunā Kedlsa izglītošanai. Lasīt viņš milzi nemācīja, jo lasīšanā nesaskatīja nekādu jēgu, toties iedīdīja zēnu pašās svarīgākajās katķisma bauslībās — nedarīt pāri savam tuvākam, likt aiz auss, ka dieva sods nāks bez žēlastības, ja jaunajam Kedlsam iešautos prātā neklausīt draudzes mācītāju un lēdiju Vanderšutu. Mācības notika mācītājmuižas pagalmā, un garāmgājēji dzirdēja, kā jaunais milzis spēcīgā un tomēr bērnišķīgi kuslā balsī vienmuļi skandina valsts baznīcas pamatmācības.
— Cienīt un godāt karali, kalpot viņam, kā arīdzan visiem, kam ir teikšana. Klausīt tēvu un māti, skolotājus, mācītājus un kungus. Padevīgi un godbijīgi pakļauties augstāk stāvošiem …
Drīz vien ļaudis novēroja, ka zirgi no milža baidās kā no kamieļa, tālab viņam tika aizliegts ne tikai iet pa ceļa malu gar krūmāju (muļķīgais smaids platajā sejā, kad tā parādījās pār mūra malu, šausmīgi kaitināja milēdiju), bet pat tuvoties lielceļam. Šo aizliegumu zēns gan dažkārt pārkāpa, jo lielceļam piemita pārmēru liels vilinājuma spēks. Tā nu ikdienišķā pastaiga pārvērtās par slepenu izpriecu. Beidzot milža brīvību ierobežoja tiktāl, ka staigāt viņš drīkstēja tikai pa noganītām pļavām un kāpu pauguriem.
Nudien nezinu, ko viņš darītu, ja nebijis šo pauguru. Te pavērās āres jūdzēm lielā tālumā, un viņš klīda pa šīm ārēm. Viņš lauza kokiem zarus un kārtoja tos milzīgos pušķos, līdz viņam to aizliedza darīt, ņēma rokās aitas un lika rindā citu pie citas, gaidīdams, ka tās tūdaļ aizbēgs (par šo skatu viņš ik reizes sirsnīgi nosmējās), līdz viņam to aizliedza darīt, plēsa
velēnas un raka milzīgas bedres, līdz viņam to aizliedza darīt…
Viņš klīda pa kāpu pauguriem līdz pat Rekstonai, taču tālāk iet neuzdrīkstējās, jo tur sākās tīrumi un dārzi, un zemnieki, nobažījušies, ka viņš izpostīs stādījumus, vai varbūt vairāk aiz bailēm, ko iedvesa nevīžīgi apģērbtais varenais stāvs, rīdīja viņam virsū suņus. Zemnieki izkliedza draudus un šaustīja viņu ar pātagām. Esmu pat dzirdējis, ka tie bliezuši viņam virsū ar skrotenīcām.
Lāgiem aizstaigādams uz otru pusi, jaunais Kedlss nonāca gandrīz līdz Hiklijbravai. No Tērsijhengeras augstienes viņš varēja saskatīt Londonas, Četemas un Duvras dzelzceļa līniju, taču uzartie lauki un mazie ciematiņi iedvesa viņam bailes, tādēļ viņš tiem nemēģināja tuvoties.
Pēc kāda laika parādījās uzraksti — lieli uzraksti ar sarkaniem burtiem —, kas aizšķērsoja ceļu uz visām pusēm. Milzis neprata izlasīt, ka tur rakstīts: «Nepiederošiem ieeja aizliegta», — taču drīz vien saprata, ko tas nozīmē. Dzelzceļa pasažieri tolaik bieži viņu redzēja zodu pret ceļgaliem atspiedušu sēžam uz kāda paugura pie Tērslijas krītakmens lauztuvēm, kurp pēcāk viņu nosūtīja darbā. Vilciens acīmredzot milzī izraisīja neskaidras draudzības jūtas, un dažkārt viņš ar vareno roku māja tam nopakaļ ardievas, dažkārt skaļi nokliedza kaut ko nesaprotamu.
— Milzīgs gan! — noteica kāds pasažieris, kas skatījās pa logu laukā. — Viens no Brīnumēdiena bērniem. Stāsta, ser, ka pats viņš sevi nepavisam nespējot apkopt, esot gandrīz tāds kā nepilnīgs, nu taisni par postu visai apkaimei.
— Dzirdēju, ka viņa vecāki esot gaužām nabadzīgi ļautiņi.
— Pārtiek no vietējo muižnieku žēlastības dāvanām.
Un visi kā viens prātīgi nolūkojās dīvainajā stāva, kas, uz ceļgaliem saknupis, pamazām izgaisa tālē.
— Labi gan, ka tam trakumam ir darīts gals, — noteica kāds vīrs ar plašu vērienu. — Tas tik būtu jauki, ja uz nodokļu maksātāju rēķina vajadzētu uzturēt kādus pāris tūkstošus šitādu briesmoņu.
Un, kā vienmēr, atradās kāds gudrinieks, kas no visas sirds šo filozofu atbalstīja:
— Jums nudien ir taisnība, ser.
II
Savu reizi mazajam Kedlsam gadījās arī nedienas.
Kā, piemēram, nepatikšanas ar upi.
No veselām avīžu lapām mazais Kedlss izlocīja laiviņas — šo māku viņš bija noskatījies no Spenderu puisēna — un kā milzu trīsstūrus laida tās lejup pa straumi. Kad laiviņas pazuda zem tilta, aiz kura sākās Aibraitas muižas robežas, ko stingri bija aizliegts pārkāpt, mazais Kedlss, pilnā rīklē bļaudams, skrēja tām pakaļ pāri Tormeta ganībām, — ak kungs, kā Tor- meta cūkas šausmās pajuka uz visām pusēm, tā ka ar lielām pūlēm uzbarotais speķis pārvērtās liesā gaļā. Papīra laivas kā uzburtas allaž zēģelēja garām muižai tieši lēdijas Vanderšutas acu priekšā! Šā tā salocītas vecas avīzes! Nē, nudien briesmas!
Pārliecinājies, ka neviens viņu nesoda, zēns kļuva vēl drošāks un ķērās pie dažādu hidraulisku ierīču būves. Vispirms viņš ierīkoja ostu savai papīra flotei, — par lāpstu izmantodams vecas šķūņa durvis, izraka milzīgu bedri, un, tā kā neviens tobrīd viņa darbošanos nepamanīja, nolēma, ka jārok vēl arī kanāls, taču tas izdevās tik pamatīgs, ka pārplūdināja lēdijas Vanderšutas ledus pagrabu. Beidzot viņš aiz- dambēja upi — dažiem šķūņa durvju vēzieniem kā lavīnu sagāza straumē zemes kukuržņus, upe izgāja no krastiem, un ūdens vēlās pāri krūmājam, aizraudams līdzi mis Spinksu ar visu molbertu un pašu labāko akvareļgleznojumu viņas mūžā vai, patiesību sakot, aizraudams līdzi molbertu, jo mis Spinksa pati līdz ceļgaliem slapjām kājām izmisusi uzsprauda brunčus un skriešus metās uz māju, bet ūdens aizviļņoja pāri sakņu dārzam, ieplūda parka alejā un tad pa Šorta grāvi aiztecēja atpakaļ uz upi.
Draudzes mācītājs, tieši tobrīd sarunādamies ar kalēju, apklusa pusvārdā, jo pārsteigts ieraudzīja, ka tur, kur vēl pirms dažām minūtēm dzidrus, vēsus ūdeņus vēla vismaz astoņas pēdas dziļa upe, pēkšņi seklās peļķēs izmisīgi peras zivis un līgojas ūdenszāļu ceri.
Aiz šausmām pats par savas rīcības sekām jaunais Kedlss divas dienas un divas naktis nerādījās mājās. Beidzot, izsalkuma dzīts, viņš tomēr atgriezās un stoiskā mierā uzklausīja bārienus un lamas, kas nudien netika taupītas un tālab atbilda milža augumam daudz vairāk nekā jebkas cits, ko šai laimīgajā ciematā līdz tam viņam bija lēmis liktenis.
III
Lēdija Vanderšuta tūlīt pēc šā notikuma nolēma papildināt iepriekšējos milža pārmācīšanas līdzekļus un izdeva kārtējo rīkojumu. Vispirms viņa to paziņoja virssulainim, turklāt tik negaidot, ka nabadziņš gluži vai salēcās. Viņš patlaban vāca nost brokastu galdu, un milēdija skatījās pa augsto logu, kur terases priekšā parasti tika baroti stirnu mazuļi.
— Džobet, — viņa ierunājās pavēlnieciskā tonī, — Džobet, šim negantniekam sava iztika jānopelna.
Un viņa pierādīja ne tikai Džobetam (tas vedās pavisam viegli), bet visiem ciema iedzīvotājiem, protams, arī pašam jaunajam Kedlsam, ka šai gadījumā, tāpat kā vienmēr, doto vārdu viņa prot turēt.
— Lieciet viņu pie darba, — sacīja lēdija Vanderšuta. — Tāds ir mans padoms jaunajam Kedlsam.
— Šis padoms, manuprāt, noder visai cilvēcei, — teica draudzes mācītājs. — Dienišķie pienākumi, pieticīgs dzīves veids, sējas un pļaujas laiks …