— Tieši tā, — piekrita lēdija Vanderšuta. — Vienmēr esmu to sacījusi. Laiskumam sātans aizvien atradīs kādu nedarbu pastrādājamu. Tas attiecas, protams, uz zemākajām šķirām, kas maizi pelna vaiga sviedros. Tālab arī iesācējas istabenes mēs vienmēr pūlamies audzināt šā principa garā. Kādu darbu lai mēs viņam atrodam?
Šis jautājums radīja nelielas grūtības. Izgudrojās gan šā, gan tā, bet tad nolēma pagaidām radināt milzi pie darba, izmantojot viņu jātnieku ziņneša vietā, ja īpaši steidzami bija jānosūta kāda telegramma vai vēstule, tāpat viņam uzticēja ceļa somu un dažādu saiņu nešanu, ko viņš veica bez pūlēm, salicis visu īpaši šim nolūkam sagādātā zvejnieku tīklā. Šķita, ka jaunā nodarbošanās zēnam iepatikās, viņš to ieskatīja pat par savdabīgu rotaļu, taču kādudien, redzot, ka Kedlss izveļ no zemes varenu laukakmeni, lēdijas Vanderšutas muižas pārvaldniekam Kinklam prātā iešāvās spīdoša doma nosūtīt viņu uz milēdij as krītakmens lauztuvēm Tērslijhengerā netālu no Hik- lijbravas. Šī doma drīz vien tapa par rīcību, un visiem šķita, ka jaunā Kedlsa nodarbināšanas problēma tādējādi ir atrisināta.
Tā nu jaunais milzis strādāja akmeņlauztuvēs — sākumā bērnišķīgā aizrautībā, it kā rotaļādamies, pēcāk vienaldzīgi, aiz ieraduma, — lauza krītakmeni, krāva vagonetēs, pilnās pa sliedēm stūma no kalna lejup uz dzelzceļa nozarojumu, tukšās vilka augšā, griezdams milzīgu vinču, — visus darbus karjerā veica gluži viens.
Man stāstīja, ka Kinkls no viņa pratis izsist krietnu labumu lēdijas Vanderšutas interesēs, jo par savu darbu jaunais Kedlss saņēma vienīgi pārtiku, lai gan milēdija nemitējās zūdīties, ka «šis lempis» kā tāds milzu mošķis izsūcot viņas žēlsirdību.
Tolaik viņš valkāja no rupjas maisu drānas šūdinātu virsvalkam līdzīgu apģērba gabalu, bikses ar ādas ielāpiem un ar dzelzi apkaltas koka tupeles. Galvā viņš dažkārt uzmauca kaut ko pavisam dīvainu — veca izsēdēta krēsla salmu pinumu, taču biežāk gan staigāja kailu galvu. Varenos soļus viņš spēra lēni un apdomīgi, un pusdienas laikā, kārtējā pastaigā dodamies garām krītakmens karjeram, draudzes mācītājs bieži redzēja, kā, uzgriezis pasaulei muguru, milzis kautrēdamies notiesā neiedomājamus ēdiena daudzumus.
Pārtiku viņam piegādāja ik dienas — katlu ar virumu no sēnalainiem graudiem ielika vagonetē — mazā dzelzceļa vagonetē, kurā viņš parasti krāva krītakmeņus, un, uzsildījis virumu vecā kaļķu ceplī, viņš to kāri aprija. Dažkārt viņš savā devā iebēra veselu maisu cukura. Dažkārt viņš laizīja sāls kluci, ko zemnieki dod zelēt govīm, vai ēda ar visiem kauliņiem dateles tieši tā, kā tās Londonā tiek pārdotas, veselām ķerrām. Pēc ūdens viņš devās cauri mežam aiz nodedzinātās izmēģinājumu fermas netālu no Hik- lijbravas un dzēra, noliecies pār strautiņu. Tā kā viņš dzert gāja tūdaļ pēc maltītes, Dievu ēdiens atkal kārtējo reizi paspruka no cilvēku kontroles, un vispirms gar strautmalu sāka augt pārlieku lekna zāle, vēlāk ūdenī parādījās milzīgas vardes, neredzēti lielas foreles un karpas, kam vairs nepietika vietas ūdenī, un beidzot mazajā ielejā viss auga griezdamies.
Pēc kāda gada tīrumā kalēja mājas priekšā savairojās nedabiski kāpuri, no kuriem pēcāk izkūņojās tik drausmīgi kokurbji un maijvaboles — apkārtnes zēni tās iesauca par motorizētajām vabolēm —, ka lēdija Vanderšuta šausmās aizbēga uz ārzemēm.
IV
Taču drīz vien Dievu ēdiena iedarbība uz jauno milzi kļuva pavisam citāda. Kaut gan draudzes mācītājs netaupīja pūles, ievadīdams zēnu visvienkāršākajās gudrībās, lai tas izaugtu par krietnu un paklausīgu zemnieku, — jaunais Kedlss iemanījās uzdot dažādus jautājumus, interesēties par visu un pat domāt. Kad zēns jau veidojās par jaunekli, arvien skaidrāk kļuva nojaušams, ka prāts viņam darbojas pašam pēc savas gribas un ka draudzes mācītājam pār to vairs nav varas. Mācītājs no visas sirds centās izlikties nemanām šo netīkamo pārvērtību, taču diemžēl sajuta to pārāk skaidri.
Domas jaunajam milzim izraisīja it viss, kas bija redzams tuvākajā apkārtnē. Lielā auguma dēļ viņš gribot negribot spēja saskatīt daudz, varēja ielūkoties cilvēku dzīvē un arvien skaidrāk droši vien saprata, ka arī pats ir cilvēciska būtne, kam daudz kas sāpīgi liegts tikai tālab, ka citi cilvēki ir savādāki. Draudzīgās čalas skolā, noslēpumainais ticības brīnums, ko no viņa šķīra krāšņās sienas, baznīca, no kuras plūda neizteicami tīksmas melodijas, līksmā dziedāšana krogā, siltā blāzma, kas cēlās no svecēm un pavardiem istabās, kad viņš no tumsas ielūkojās kādā logā, vai trokšņainais satraukums, ko kriketa laukumā sacēla sporta tērpos ģērbušies vīri un ko viņš īsti nespēja saprast, — tas viss droši vien sāpināja viņa draudzības alkstošo sirdi. Jo tuvāk nāca
jaunekļa gadi, jo vairāk Kedlsu saistīja mīlētāju gaitas, to tikšanās un savstarpējais maigums, ciešā tuvība, bez kuras neviens savu mūžu nespēj nodzīvot.
Kādu svētdienu ap to laiku, kad debesīs parādās zvaigznes, kad mostas sikspārņi un laucinieku kaislības, kāds mīlas pārītis bija iznācis skūpstīties «mīlētāju gatvē» — taciņā, kas starp dzīvžogiem aizvijas līdz muižas vārtsarga namiņam. Jaunie ļaudis ļāva kvēlei vaļu, juzdamies siltajā mijkrēslī kā septītajās debesīs. Ja arī uzrastos kāds traucētājs, viņi to ieraudzītu nākam pa taku; divpadsmit pēdu augstais dzīvžogs, kas aizstiepās līdz pat kāpu pauguriem, viņiem šķita pilnīgi drošs patvērums.
Un pēkšņi — gluži neticami! — kāds viņus katru uz savu pusi pacēla gaisā.
Mīlētāji attapās, ka viņus zem padusēm ar vareno īkšķi un rādītāja pirkstu satvēris jaunais Kedlss un, brūnās acis iepletis, veras viņu pietvīkušajās sejās. Nav nekāds brīnums, ka abi aiz pārsteiguma kļuva gluži mēmi.
— Kāpēc jums patīk tas, ko nupat darījāt? — apjautājās jaunais Kedlss.
Varu iedomāties, ka apjukums turpinājās tikām, līdz puisis atjēdzās, ka galu galā ir vīrietis, un sasparojies, skaļi brēkdams, draudēdams un gadījumam īsti piedienīgi lamādamies, pieprasīja, lai jaunais Kedlss tūdaļ laiž viņus zemē, citādi tam klāsies plāni. Un jaunais Kedlss, pēkšņi atminējies, kā viņu mācījuši uzvesties, pieklājīgi un ļoti uzmanīgi nolika abus zemē pietiekami tuvu, lai tie atkal varētu krist viens otra apkampienos, un, vēl mirkli kavējies, pazuda mijkrēslī…
— Iznāca gan muļķīgi, — vēlāk puisis man atzinās. — Nevarējām viens otram acīs paskatīties, — šitā pieķerti.
— Mēs tak skūpstījāmies, vai zināt.
— Un pats dumjākais tas, ka šī visu vainu uzveļ man, — sacīja puisis.
— Saniknojās ne par šo, ne par to un pa ceļam uz māju ij runāt ar mani negribēja …
Milzis, bez šaubām, bija sācis nodoties dažādiem pētījumiem. Viņa prātā acīmredzot cits pēc cita uz- nira visvisādi jautājumi. Pagaidām viņš tos uzdeva tikai reti kādam, taču pats vairs miera nerada. Viņa māte, cik var noprast, lāgiem nonāca īstās jautājumu krustugunīs.
Viņš iegāja mātes mājiņas pagalmā un, rūpīgi nolūkojis, vai pa kājām negadās kāda vista vai cālis, lēnām apsēdās zemē, ar muguru atspiezdamies pret šķūni. Tūdaļ klāt bija viņa draugi cāļi, kas izknābāja gružus un krīta putekļus no apģērba vīlēm, bet, ja laiks grozījās uz lietu, misis Kedlsas kaķēns, kas pret milzi izjuta vislielāko uzticību, kūkumu uzmetis, skraidīja kā negudrs gan mājā iekšā, gan ārā, augšup pa kamīna restēm, atkal lejā, pa durvīm laukā, pa milža kāju, pa krūtīm augšā uz pleca, tad acumirkļa pārdomas un — šviks! — atkal atpakaļ, un tā bez gala. Dažkārt kaķēns aiz tīrās draiskulības iecirta nagus jaunekļa sejā, taču viņš neuzdrošinājās tam pat pieskarties aiz bailēm, ka prāvā roka var trauslajai radībai nodarīt pāri. Turklāt viņam it labi patika šāda neliela pakutināšana. Un pēc brītiņa viņš uzdeva mātei kādu ne sevišķi patīkamu jautājumu.