— Māt, — viņš, piemēram, sacīja, — ja ir labi, ka cilvēki strādā, kāpēc tad daudzi nestrādā?
Māte palūkojās viņā un atbildēja:
— Labi tas ir tikai tādiem ļaudīm kā mēs.
Milzis mirkli iegrima domās.
— Kāpēc? — viņš jautāja.
Un, atbildi nesagaidījis, turpināja:
— Kālab ir jāstrādā, māt? Kāpēc es diendienā laužu krītakmeņus, tu mazgā veļu, bet lēdija Vandersuta vizinās savā karietē, māt, un braukā uz svešām, skaistām zemēm, kuras mums savu mūžu nebūs lemts redzēt, māt?
— Viņa ir lēdija, — atbildēja misis Kedlsa.
— Ak, — nopūtās jaunais Kedlss un iegrima vēl smagākās pārdomās.
— Ja nebūtu dižciltīgo, kuri mums gādā darbu, — sacīja misis Kedlsa, — no kā gan mēs, nabaga ļautiņi, pārtiktu?
Arī šo domu vajadzēja pamatīgāk apsvērt.
— Māt, — pēc mirkļa viņš atsāka, — ja nebūtu dižciltīgo, vai tad viss nepiederētu tādiem cilvēkiem kā tu un es, un ja mēs …
— Dievs, stāvi klāt, lai nelabais to puiku neparauj! — iesaucās misis Kedlsa; kopš misis Skineres nāves viņa par godu mātes piemiņai bija iemanījusies runāt tikpat puķainā, spēcīgiem izteicieniem pārbagātā valodā. — Kopš dievs pieņēmis tavu mīļoto vecmāmiņu, no tevis nekur vairs nav glābiņa. Neuzpli- jies ar liekiem jautājumiem, ja negribi dzirdēt melus. Ja es ņemšos tev nopietni atbildēt, tad jau tēvam būs jāklimst pa citām mājām vakariņas lūkot, un kas tad šito veļu mazgās?
— Labi, māt, — ar izbrīnu noraudzījies mātē, sacīja jaunais Kedlss. — Negribēju tevi sarūgtināt.
Un viņš aizvien vēl nodevās pārdomām.
V
Domās nogrimis jaunais Kedlss bija arī tobrīd pirms četriem gadiem, kad viņu pēdējo reizi redzēja draudzes mācītājs — cilvēks nevis vairs brieduma, bet pārbrieduma gados. Mirkli iztēlojieties šo džentlmeni — nu jau viņš nepārprotami kļuvis vecāks, izblīdis miesās, balss skan vārga un piesmakusi, domas un valoda tik raiti vairs nešķetinās, roka, tāpat kā
pārliecība, tapusi drebelīgi svārstīga, taču acis vēl arvien mundri un līksmi veras pasaulē, kaut gan Dievu ēdiens nav aiztaupījis rūpes ne viņam, ne viņa ciematam. Cik baiļu un satraukuma viņš pārdzīvojis, taču vēl arvien ir dzīvs un nemaz nav mainījies, jo piecpadsmit gari gadi — vesela mūžība — pastāvīgās raizes pārvērtuši tikpat kā ieradumā.
— Tiesa kas tiesa, satraukumu un raižu nav trūcis, — viņš mēdza sacīt, — un viss tagad ir pārvērties . .. daudzējādā ziņā pārvērties. Bija laiks, kad nieka puišelis varēja izravēt dārzu, bet tagad allaž rokā vajadzīgs cirvis un lauznis — vismaz jau nu tur, kur nezāles tā biezāk saaugušas. Un mums, veco laiku cilvēkiem, joprojām paliek brīnums, ka visa ieleja, pat tie lauki, kas pēc nosusināšanas ierīkoti kādreizējā upes gultnē, apsēti ar kviešiem, kas saauguši šogad pat divdesmit piecu pēdu garumā. Pirms divdesmit gadiem mūsu ciemata ļaudis pļāva vēl kā senos laikos ar izkaptīm, un, iekrāvuši jauno ražu vezumā, prata arī pieticīgi un krietni par to priecāties. Galu galā par ļaunu nenāca savs malks sīvāka dzeramā, savs mirklis sirsnīgas mīlestības … Nabaga lēdija Vanderšuta — viņai šie jaunumi nepatika. Nabaga dārgā milēdija — tik ļoti viņai gribējās saglabāt veco kārtību! Vienmēr esmu sacījis, ka viņā aizķēries kaut kas no astoņpadsmitā gadsimta. Kaut vai, piemēram, valoda … Viņa allaž runāja tik skarbiem un spēcīgiem izteicieniem …
Nāves stundu lēdija Vanderšuta sagaidīja diezgan nabadzīga. Milzīgās nezāles bija pārņēmušas visu viņas dārzu. Lēdija Vanderšuta ar dārzkopību pārlieku neaizrāvās, taču gribēja, lai dārzā valdītu kārtība — lai it viss augtu tur, kur iestādīts un kā iestādīts, — pēc viņas prāta. Taču ik stāds ņēmās augt pavisam negaidīti, izpostīdams viņas priekšstatus par dzīves kārtību … Netīkama viņai šķita arī jaunā milža mūžīgā klātbūtne — pēcgalā viņai jau sāka rādīties, ka tas pastāvīgi glūn pār mūri… Tāpat netīkama šķita doma, ka tā stāvs gandrīz jau sasniedzis viņas nama augstumu … Tas nudien sāpīgi aizskāra viņas mēra izjūtu. Nabaga dārgā milēdija! Cerēju, ka viņa mani pārdzīvos. Milzīgās maijvaboles, ar kurām mēs cīnījāmies veselu gadu, galu galā piespieda viņu izšķirties. Izkūņojās no briesmīgajiem kāpuriem, kas bija ieperinājušies velēnā tepat ielejā — pretīgi mūdži turpat vai žurkas lielumā …
Milēdijas lēmumu, bez šaubām, ietekmēja arī skudras.
Viss bija apgriezts ar kājām gaisā, nekur vairs nevarēja rast ne miera, ne klusuma, tālab viņa izlēma, ka labāk gan apmesties uz dzīvi Montekarlo vai vienalga kur. Un tā viņa aizbrauca.
Tur, kā stāsta, milēdija esot nodevusies azartam. Un nomirusi viesnīcā. Gaužām bēdīgs gals… Trimdā … Kurš to būtu domājis … īsta angļu aristokrāte, kas prata valdīt pār savu saimi… Ar saknēm no dzimtās zemes izrauta … Ko tu neteiksi!…
— Galu galā, — mācītājs joprojām gaudās, — nekas sevišķs jau nav noticis. Traucēklis, bez šaubām. Bērni vairs brīvi nedrīkst paskraidelēt kā agrāk, tā vien skaties, ka nesakož skudra vai kāds cits briesmonis. Varbūt tomēr… Runāja jau visādi — it kā šis pulveris visu pārveidošot pašos pamatos … Taču izrādījās, ka ir spēki, kas var stāties jaunajam pretī… Es gan, protams, neko nezinu. Neesmu jau no tiem jūsu jaunmodīgajiem filozofiem, kas izskaidro visu — gan izplatījumu, gan atomus. Evolūcija. Aušības, vairāk nekas. Tas, kam ir paliekoša nozīme, nekādās pasaulīgās gudrībās neiekļaujas. Prāts cilvēkam vajadzīgs, ar saprašanu vien ir par maz. Patiesa gudrība. Cilvēka daba. Aere perennius … Sauciet to, kā jums labpatīk.
Tā beidzot pienāca viņa pēdējā stunda. Draudzes mācītājs pat nenojauta, kas viņu tik drīz jau gaida. Viņš devās kārtējā pastaigā pāri Fārtingas pakalniem pa to pašu ceļu, ko bija staigājis jau vairākus gadu desmitus, un nonāca tai vietā, no kurienes allaž vēroja jauno Kedlsu. Rāpdamies augšā krītakmens lauztuvju kraujā, viņš mazliet aizelsās, jo sen jau bija zaudējis jaunības dienu spraigo soli, taču Kedlsu pie darba nemanīja; apmetis līkumu milzu paparžu biezoknim, kura mestā ēna pamazām aizsedza skatienam baznīcas torni, viņš ieraudzīja milzi sēžam kalna korē dzijās domās nogrimušu, it kā tas apcerētu pasaules likteņus. Kedlss bija pievilcis ceļgalus pie krūtīm un piešķiebto galvu atspiedis plaukstās. Viņš sēdēja sāniski pret draudzes mācītāju, tā ka mulsums acīs nebija saskatāms. Milža prātu laikam bija aizņēmis kaut kas īpaši nozīmīgs, jo viņš sēdēja pavisam klusu…
Jaunais Kedlss pat nepakustējās. Milzis nekad neuzzināja, ka draudzes mācītājs, kam viņa dzīves ievirzīšanā piekrita tik liela nozīme, noraugās viņā pašu pēdējo reizi, — viņš pat nemanīja mācītāja klātbūtni. (Daudzkārt cilvēki tā šķiras uz mūžiem.) Mācītājam prātā pēkšņi iešāvās doma, ka galu galā nevienam nav ne mazākās nojausmas par to, kas nodarbina milža prātu tais brīžos, kad viņš atpūšas no dienišķajiem darbiem. Taču laiskums mācītājam todien liedza šķetināt jauno domu pavedienu tālāk, un viņš atgriezās ierastajā apceres gultnē.