— Aere perennius, — viņš čukstēja, lēnītēm likdams soļus un atgriezdamies mājup pa taciņu, kas vairs neaizstīdza taisni pāri pļavām kā agrākus laikus, bet meta līkumu lokumus apkārt milzīgās zāles jaunajiem, kupli sazēlušajiem ceriem.
— Nē! Nekas nav pārmainījies. Lielumam nav nekādas nozīmes. Ierastais dzīves ritums, visiem cilvēkiem kopīgais ceļš …
To pašu nakti viņš viegli un klusi, neko nemanīdams, aizgāja pa šo kopīgo ceļu projām no šīs zemes noslēpumiem un pārvērtībām, kuras nebija atzinis visu savu mūžu.
III grĀmata
DIEVU ĒDIENA DARBĪBAS SEKAS
1. NODAĻA
Pārveidotā pasaule
i
Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš pasaulē notiek jaunās pārvērtības. Lielajam ļaužu vairumam jaunais dzīvē ienāca soli pa solim, dienu pēc dienas, tas nepalika nemanīts, bet arī nepārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm. Taču vismaz vienam cilvēkam šīs pārvērtības, ko Dievu ēdiens pamazām bija radījis divu gadu desmitu laikā, pavērās pēkšņi un negaidīti vienā dienā. Lai visu jo skaidri saprastu, pavadīsim šo dienu kopā ar viņu un kaut daļēji pastāstīsim, ko viņš īsti ieraudzīja.
Šis cilvēks bija noziedznieks, kam ticis piespriests mūža ieslodzījums cietumā — par ko, tā nav mūsu darīšana, — bet kam pēc divdesmit gadu nosēdēša- nas likums bija radis iespēju piedot. Kādā vasaras rītā šis nelaimes putns, kas no pasaules tika atgriezts divdesmit trīs gadu vecumā un kam šai laikā visu dzīvi piepildīja tikai vienmuļi pelēcīgs darbs un nežēlīga cietuma disciplīna, pēkšņi sajuta reibinošo brīvības dvesmu. Viņam bija iedots neparasts apģērbs, mati kopš dažām nedēļām jau krietni atauguši, tā ka tos varēja sasukāt ar šķirtni, un nu viņš neveikls un apjucis nespēja iejusties jaunajā stāvoklī, acīs mirgoja spilgtā gaisma, dvēselē mirgoja līksme par to, ka viņš beidzot izkļuvis brīvībā, prāts pūlējās aptvert neticamo — ka beidzot viņš atkal, kaut uz īsu brīdi, ir atgriezies dzīvē, bet nav vēl paspējis šim brīnumam sagatavoties. Laime, ka viņam bija brālis, kam no prāta vēl nebija pagaisušas abu kopīgās bērnības atmiņas un kas atnāca pretī sagaidīt viņu un paspiest viņam roku, — brālis, kurš toreiz vēl bija pavisam mazs knēvelis, bet nule nobriedis par pārtikušu bārdainu vīru, kam acis kļuvušas gaužām svešas. Un bijušais cietumnieks kopā ar šo svešinieku no savas dzimtas ieradās Duvrā, pārmīdami pa retam vārdam, bet klusībā pārdzīvodami daudz.
Kādu brīdi abi brāļi pasēdēja krogā, un viens no viņiem tik tikko spēja atbildēt uz otra jautājumiem par kādreizējiem paziņām, — cietumnieks izteica dīvaini novecojušus uzskatus un negribēja ne dzirdēt par jauniem viedokļiem un par nākotnes izredzēm, — un tā pienāca laiks doties uz staciju, lai nenokavētu Londonas vilcienu. Ne šo cilvēku vārdiem, ne jautājumiem, ko viņi apsprieda, nav nekāda sakara ar mūsu stāstu, mūs var interesēt vienīgi pārmaiņas un dīvainības, ko šis nabaga pazudušais dēls saskatīja, atgriezdamies kādreiz tik labi pazīstamajā pasaulē.
Pašā Duvrā viņš neko īpašu neievēroja, vienīgi nosprieda, ka alvas kausos pasniegtais alus ir ļoti labs — nekad vēl viņš tik gardu malku nebija baudījis, un nabadziņam acīs sariesās pateicības asaras.
— Alus garšo tikpat labi kā senāk, — viņš sacīja, lai gan klusībā nodomāja, ka tas kļuvis nesalīdzināmi labāks.
Tikai kad vilciens aizdārdēja garām Folkstonai, viņš beidzot spēja kaut cik pārvarēt sākotnējo satraukumu un palūkoties, kas pa šo laiku noticis pasaulē. Viņš paraudzījās pa vilciena logu.
— Cik jauki spīd saule! — viņš sacīja vai divpadsmito reizi. — Labāku laiku grūti pat iedomāties.
Un tad pirmo reizi viņam atausa gaisma, ka pasaulē noticis kaut kas tāds, kas pārgrozījis visus samērus.
— Dievs pasarg'! — viņš iesaucās, izsliedamies sēdeklī un pēkšņi atdzīvodamies. — Paskat tik, kādi milzonīgi dzelkšņi saauguši tur uz krasta pie tiem kārkliem. Vai no tiesas tie būtu dzelkšņi? Vai arī es visu esmu aizmirsis?
Taču tie patiešām bija dzelkšņi, bet tur, kur viņš likās saskatījis kārklu krūmu, īstenībā auga jaunā pavasara zāle, starp kuras ceriem britu armijas karavīri, kā vienmēr tērpušies sarkanās uniformās, vingrinājās šaušanā pēc visiem militārās apmācības likumiem, kas pēc būru kara gan mazliet tika grozīti. Pēkšņi — švikt! — vilciens iedrāzās tunelī un iznira no tā Sendlingas mezgla stacijā, kas grima tādā tumsā, ka pat gaišā dienas laikā vajadzēja iedegt lukturus, jo no visām pusēm to ieskāva biezi saauguši rododendri, kas bija izlauzušies no apkārtējo māju dārziem un ar spēcīgajiem milzu dzinumiem piepildīja visu ieleju. Sendgeitas nozarojumā stāvēja ar rododendru bluķiem piekrauts preču vilciens, un tieši te brīvībā izlaistais cietumnieks pirmo reizi izdzirdēja, ka ir tāds Brīnumēdiens.
Vilciens jau atkal traucās pāri laukiem, kur nemanīja nekādu pārvērtību, bet brāļi vēl arvien nespēja izskaidroties. Viens nemitēdamies alkaini uzdeva grūti atbildamus jautājumus, otrs par lielajām pārvērtībām nekad nebija domājis, ne arī pūlējies tās izprast kā noteiktu likumsakarību, tādēļ viņa paskaidrojumi bija gaužām pavirši un grūti saprotami.
— Šite atkal klāt ticis Brīnumēdiens, nu, tāds pulveris, — viņš sacīja, cenzdamies sagrabināt kaut kādas zināšanu drumslas. — Vai tad tu nekā nezini? Neviens pats par to nav bildis tev ne pušplēsta vārda? Brīnumēdiens! Saproties — Brīnumēdiens! Par to pat vēlēšanās gāja vaļā. Šito pulveri gudri vīri sadomājuši! Un neviens pats tev nav bildis ne pušplēsta vārdiņa?
Un viņš nosprieda savā prātā, ka brālis cietumā kļuvis pavisam stulbs, ja nezina pat tik svarīgus notikumus.
Tā brāļi visu ceļu nomocījās ar jautājumiem un atbildēm. Sarunu starplaikā abi skatījās laukā pa logu. Sākumā bijušā cietumnieka interese par apkārtni bija pavirša un nenoteikta. Viņa prātu nodarbināja doma, ko teiks tāds un tāds vecs paziņa, kā izskatīsies tāds un tāds draugs vai radinieks, ko viņš pats stāstīs katram, kas pagadīsies ceļā, lai jo tīkamākā gaismā iztēlotu notikumu, kura dēļ tika «iespundēts aiz restēm». Vispirms Brīnumēdiens viņam pie apvāršņa parādījās kā avīzē izlasītas dīvaini nesaprotamas rindiņas, pēcāk tas apgrūtināja saprašanos ar brāli. Taču beidzot viņam atausa gaisma — lai kādu jautājumu viņi skartu, saruna allaž pievērsīsies Brīnum- ēdienam.
Pasaule tolaik dzīvoja mūžīgās pārvērtībās, tālab cietumniekam jaunie, dižie notikumi atklājās kā vesela pārsteidzošu kontrastu virkne. Pārmaiņas nenotika visur vienādi, tās pamazām izplatījās no atsevišķiem centriem. Visa zeme šķita ar ielāpiem izraibināta: vienos apgabalos Ēdiens vēl nebija iekļuvis, citos apgabalos to atrada gan augsnē, gan gaisā, tas izplatījās līdzīgi lipīgai slimībai. Kā jauns, skarbs motīvs Dievu ēdiens ieskanējās sensenis godā turētās melo- dijās.
īpaši krasi tolaik kontrasts parādījās starp Duvru un Londonu. Krietnu laiku viņi brauca cauri tādam apvidum, kas bijušajam cietumniekam bija palicis atmiņā kopš bērnības, — dzīvžogiem norobežotas tīrumu strēmelītes, tik niecīgas, it kā tikai ar pundurzirdziņiem aparamas, ceļi trīs plaukstu platumā, laukos vietvietumis slejas kāda goba, ozols vai papele, gar strautmalām nolīkuši vītoli, siena gubas milzim labi ja līdz ceļgaliem, leļļu namiņi ar logiem, kam rūtis saliktas no sīkiem rombveida stikliņiem, ķieģeļu cepļi, nomaļas ciematu ieliņas, mazliet lielākas mājas, kur mitinās cik necik mantā iedzīvojušies ļaudis, ar puķēm apaudzis dzelzceļa uzbērums, dārzos slīgstošas vilciena pieturas — viss, kas palicis pāri no mūžībā aizritējušā deviņpadsmitā gadsimta, kas vēl turas pretī gaidāmajai milžu valstībai. Vietvietumis pavīd kāds vēja iesēts un vēja šūpots milzu dzelksnis, kam cirvis neko nespēj padarīt, dažviet desmit pēdu augstumā slejas pūpēdis, vēl citur no izdedzinātas kūlas paceļas pārogļojušies milzu zāles stiebri, — taču tas arī bija viss, kas norādīja uz Dievu ēdiena laikmeta tuvošanos.