Vairākus desmitus jūdžu nekas neliecināja, ka Čīzingaibraitas ielejā, ko no dzelzceļa šķīra labi ja kāds desmits jūdžu, pārlieku raženi saauguši gan kvieši, gan nezāles. Un tad pēkšņi atkal parādījās Dievu ēdiena atstātās pēdas. Pirmo pārsteigumu sagādāja jaunais, lielais viadukts pie Tonbridžas, kur tieši tolaik ap Medveju veidojās purvs (upi bija pārblīvējušas gigantiska paveida mieturaļģes). Pēc tam atkal garām paslīdēja parastas lauku ainavas, un, tikai kad no dūmakas pamazām iznira milzu pilsētas Londonas neizmērojamās aprises, aizvien biežāk un skaidrāk dūrās acīs cilvēku pūles noturēties pretī gi- gantismam.
Londonas dienvidaustrumu daļā, kur tobrīd dzīvoja Kosars un viņa bērni, Dievu ēdiena iedarbība neizprotami uzbangoja vismaz simt dažādās vietās, mazo cilvēciņu dzīve turpināja ierasto gaitu, lai gan visapkārt notika brīnumi, draudīgo spēku patiesu izpratni tur kavēja vienīgi gigantisma samērā piesardzīgie soļi un ilgu gadu ritumā iesakņojies pieradums blakus sīkajam redzēt lielo. Taču bijušais cietumnieks, kas atgriezās dzīvē no nebrīves, pirmo reizi ieraudzījis dīvainas pārvērtības, Dievu ēdiena atstātās pēdas uztvēra kā galveno, jo visapkārt vīdēja izvagota un melni izdedzināta zeme, acīm netīkami nocietinājumi un barikādes, kazarmas un ieroču noliktavas, ko cilvēkiem uzspieda jauno spēku viltīgā un neatlaidīgā ietekme.
Šeit aizvien no jauna, tikai daudz plašākā apjomā, atkārtojās tas pats, kas reiz tika piedzīvots pirmajā izmēģinājumā. Jaunie spēki un to radītie brīnumi vispirms it kā nejauši parādījās pavisam nenozīmīgos sīkumos, — kur tikai gadījās kāda brīva vieta, gluži kā no zemes izlīda negaidītas, šķietami nenozīmīgas jaunas dzīvības formas. Lielos, nelāgi smirdošos, ar augstiem mūriem iežogotos laukumos, kur bija saauguši biezi nezāļu džungļi, to milzīgos stiebrus izmantoja par kurināmo varenām mašīnām (puikas no visas Londonas austrumdaļas nāca šurp bariem un, iespieduši strādniekiem saujā dažus penijus, izlūdzās atļauju palūkoties uz šiem žvarkstošajiem, ar eļļu noziestajiem metāla daiktiem), lieliem automobiļiem un citiem satiksmes līdzekļiem bija ierīkoti īpaši ceļi un dzelzceļa sliedes — ceļi, kam klājumā ievīta milzu kaņepāju šķiedra; sargtorņos bija uzstādītas tvaika sirēnas, kas vajadzības gadījumā tūdaļ palaistu kaucienu un brīdinātu cilvēkus no gaidāmām jaunu gigantisku nezvēru briesmām, taču visdīvainākais šķita tas, ka arī mūžseno baznīcu torņos pavisam atklāti ierīkotas mehāniskas signāltaures. Vietvietām redzēja sarkani krāsotas patvertnes iedzīvotājiem un aizsargierīces karavīriem, no kurām varēja šaut trīssimt jardu attālumā, un strēlnieki te diendienā izmēģināja roku, šaujot mērķi, kas bija izveidots kā milzīga žurka.
Kopš Skineru laikiem žurkas sešas reizes bija devušās uzbrukumā — vienmēr izlīzdamas no kanalizācijas caurulēm Londonas dienvidrietumos, un nule tās jau tika uzskatītas par tikpat pašsaprotamu parādību kā tīģeri upes deltā pie Kalkutas …
Jaunākais brālis Sendlingā bez īpaša nolūka bija nopircis kādu avīzi, un drīz vien tā sev pievērsa atbrīvotā cietumnieka uzmanību. Viņš atšķīra svešādās lappuses — tās šķita apmēros sarāvušās, toties pieaugušas skaitā, un arī druka bija pavisam citāda nekā agrākajos laikos, — un neskaitāmās fotogrāfijās ieraudzīja kaut ko tik savādu un neizprotamu, ka pārgāja patika skatīties, kā arī garu garās slejās savārstītas informācijas, kuru virsraksti viņam neizteica gluži nekā, it kā tie būtu rakstīti svešā valodā, — piemēram, «Mistera Keiterema izcilā runa», «Likumi par Brīnumēdienu».
— Kas tas tāds par Keiteremu? — viņš iejautājās, mēģinādams atkal uzsākt sarunu.
— Tas ir pamatīgs vīrs, — atbildēja brālis.
— Ak tā! Kāds no tiem politiķim, ko?
— Kā tad. Grasās gāzt valdību. Un nolūkojis ar' īsto reizi.
— Ak tā! — Cietumnieks mirkli pārdomāja. — Bet kur tad palikuši tie, kas toreiz… Cemberlens, Rozbe- rijs … un visi tie … Ko?
Brālis pēkšņi sagrāba viņu aiz rokas un kaut ko rādīja pa logu.
— Re, kur Kosari!
Atbrīvotā cietumnieka skatiens pavērsās turp, kur brālis rādīja ar pirkstu, un viņš ieraudzīja …
— Kungs die's! — viņš iesaucās, pirmo reizi no tiesas juzdamies pārsteigts. Viss cits acumirklī aizmirsās, avīze noslīdēja pie kājām. Starp kokiem viņš pavisam skaidri ieraudzīja cilvēka stāvu krietnu četrdesmit pēdu garumā, — kājas iepletis, milzis stāvēja gluži nepiespiesti un rokā turēja bumbu, it kā tūdaļ gribētu to pamest gaisā. Ar baltu metālu cauraustā un platu tērauda lentu apjoztā apģērbā tērptais stāvs mirguļoja saulē. īsu brīdi šī parādība sagrāba bijušo cietumnieku pilnīgi savā varā, un tikai tad viņš tālumā ieraudzīja otru milzi, kurš gatavojās bumbu satvert, un viņš saprata, ka visu plašo ieleju starp kalniem ziemeļos no Sevnoukas izrakņājušas milžu rokas.
Dziļa tranšeja ar augsti uzbērtu valni apjoza krīt- akmens lauztuves, kur stāvēja māja — milzīga vienstāva ēka ēģiptiešu stilā, — Kosars to bija uzcēlis saviem dēliem, kad vecā bērnistaba kļuva tiem par šauru, — bet aiz šās celtnes ēnainā nojumē, zem kuras ērti patvertos pat vesela katedrāle, uzliesmoja un dzisa balti zibšņi un, ausis apdullinādami, dārdēja varenu veseru cirtieni. Tad cietumnieka skatiens atkal pievērsās milzim, jo, varenās rokas mesta, gaisā uzlidoja ar dzelzi apkaltā koka bumba.
Abi brāļi pielēca kājās un, acis iepletuši, palika stāvam. Bumba šķita vismaz mucas lielumā.
— Noķēra gan! — iesaucās cietumnieks, neredzēdams vairs bumbas sviedēju, ko skatienam aizsedza koks.
Šī aina pa logu bija redzama labi ja minūtes desmitdaļu, tad vilciens aiztrauca kokiem garām un iebrāzās Čizlhērstas tunelī.
— Kungs die's! — vēlreiz nosacīja bijušais cietumnieks, kad vagonā iestājās tumsa. — Ko tu neteiksi! Šitais puisis nu gan bija kā viena māja.
— Tie jau ir tie paši jaunie Kosari, — paskaidroja brālis, zīmīgi pakratīdams galvu, — kuru dēļ sacēlās visa šitā jezga …
Kad vilciens iznira no tuneļa, brāļu skatienam atklājās arvien jauni sargtorņi ar sirēnām uz jumta, arvien jaunas sarkani krāsotas patvertnes, līdz beidzot Londonas priekšpilsētā cits pēc cita parādījās vasarnīcu rajoni. Reklāmas mākslā nekas šo gadu laikā nebija mainījies — no neskaitāmiem afišu dēļiem, no namu ugunsdrošajiem mūriem, no žogiem un simtiem citu tikpat izdevīgu vietu garāmgājējus ietekmēt pūlējās daudzkrāsaini uzraksti, aicinādami uz lielajām vēlēšanām, kurās izšķīrēja nozīme būs Brīnumēdienam. «Keiterems», «Brīnumēdiens», «Džeks Milžu Kāvējs» — šie vārdi atkārtojās aizvien no jauna, tāpat kā pārdabiski lielās karikatūras un šarži — dažnedažādi izkropļoti lieliskie, mirdzošās drānās tērpušies milži, kuriem viņi tikai pirms dažām minūtēm bija pabraukuši garām . . .