Kņada zālē neļāva saklausīt pēdējos vārdus, bet tad bijušais cietumnieks atkal izdzirdēja Keiteremā balsi skanam skaidri un spēcīgi:
— Lai Brīnumēdiens pats mums kļūst par mācību, ka mēs saprastu, kas šis Brīnumēdiens tāds ir… — Viņš mirkli ieturēja pauzi. — Izraujiet šo nātri no zemes, iekams nav par vēlu!
Viņš apklusa un stāvēja, slaucīdams lūpas.
— Patiesi vārdi! — kāds iesaucās. — Patiesāki par patiesu! — Un atkal zālē sacēlās troksnis, kas pieņēmās spēkā, līdz šķita, ka visa pasaule uzgavilē Keite- remam…
Atbrīvotais cietumnieks beidzot iznāca no zāles aizkustināts līdz sirds dziļumiem, un viņa seja likās tik apskaidrota, it kā viņš tikko būtu skatījis dievišķu parādību. Tagad viņš zināja, kas notiek pasaulē, tāpat kā to zināja visi citi cilvēki, un arī viņa domas vairs neklīda maldu ceļos. Pasaulē viņš atgriezies brīdī, kad tai sākas grūts pārejas posms, kad steidzami jāpieņem izšķīrējs lēmums, lai novērstu pašu ļaunāko. Arī viņam jāpiedalās šai dižajā cīņā, kā pieklājas īstam vīram — kā pieklājas brīvam, apzinīgam savas zemes pilsonim. Skaidri kā gleznā viņš jau gara acīm skatīja pretējo spēku sadursmi. Vienā pusē šorīt redzētie bruņās tērpušies milži, kas nu jau viņam rādījās pavisam citādā gaismā, otrā pusē rampas uguņu ieskautais mazais cilvēciņš melnā uzvalkā, pigmejs, kas, sparīgi žestikulēdams, spalgā balstiņā izlej pārliecinošu vārdu straumi pār aizrautībā sastingušo pūli, Džons Keiterems — «Džeks Milžu Kāvējs». Pienācis pēdējais brīdis visiem apvienoties, lai «izrautu nātri no zemes, iekams nav par vēlu».
III
No visiem Dievu ēdiena bērniem paši garākie, paši spēcīgākie bija Kosara dēli, tālab tiem arī tika pievērsts visvairāk uzmanības. Apmēram jūdzi lielais zemes gabals pie Sevnoukas, kur pagāja viņu bērnība, bija tā izvagots un izrakņāts kā neviena cita vieta visā pasaulē, — te viņi cēla nojumes un ierīkoja milzīgus darbināmus mašīnu modeļus, te ik pēda apliecināja viņu aizvien pieaugošo, vareno spēku. Taču šis zemes gabals sen jau bija kļuvis par šauru viņu nākotnes iecerēm. Vecākajam dēlam prāts nesās uz pašgājējām ierīcēm, sev viņš bija pagatavojis kaut
ko līdzīgu milzīgam velosipēdam, kam nepietika vietas ne uz viena ceļa un ko nespēja noturēt neviens tilts. Tā nu šis pamatīgais daikts ar riteņiem un motoru, kas spēja noskriet divsimt piecdesmit jūdzes stundā, stāvēja dīkā pamests, un vecākais Kosara dēls tikai retumis sēdās tam seglos un šaudījās šurp turp pa darba rīkiem piekrauto pagalmu. Vēl gluži mazs zēns būdams, viņš bija iecerējis apbraukāt visu mūsu niecīgo zemeslodi un, lai šo sapni piepildītu, jau tolaik uzbūvēja savu mašīnu. Tur, kur no riteņu spieķiem bija atlobījusies lakas kārtiņa, kā asiņainas brūces rēgojās tumšsarkani rūsas plankumi.
— Vispirms tev, dēliņ, jāizbūvē ceļš, — toreiz sacīja Kosars, — un tikai tad tu varēsi domāt par braukšanu.
Tā nu kādā rītā agri pirms ausmas jaunais milzis un viņa brāļi ķērās pie darba, lai izbūvētu ceļu visapkārt zemeslodei. Laikam taču viņi nojauta, ka agri vai vēlu kāds pūlēsies aizkavēt viņu nodomu, tālab strādāja ar īpašu sparu. Cilvēki drīz vien atklāja, kur viņi savu ceļu būvē, — taisns kā šautra tas aizstīdza uz Lamanša pusi un vairāku jūdžu garumā jau bija nolīdzināts un cieši noblietēts. Ap pusdienas laiku milžu darbu apturēja satrauktu ļaužu pūlis — tie bija apkārtējo zemju īpašnieki, gruntsgabalu aģenti, vietējās varas pārstāvji, advokāti, policisti un pat karavīri.
— Mēs būvējam ceļu, — sacīja vecākais zēns.
— Būvējiet, ja jums labpatīk, — atbildēja advokāts, kas bija galvenais speciālists zemes īpašumu jautājumos, — bet ievērojiet citu cilvēku tiesības. Jūs esat pārkāpuši jau divdesmit septiņu privātīpašnieku likumīgās tiesības, un kur tad vēl apgabala celtniecības pārvaldes, deviņu draudzes padomju, grāfistes padomes, divu gāzes fabriku un dzelzceļa sabiedrības sevišķās privilēģijas un īpašumi! . ..
— Pasargi dievs! — iesaucās Kosara vecākais dēls.
— Tūdaļ izbeidziet šīs nejēdzības!
— Bet vai jums negribas braukt pa jaunu, taisnu ceļu, nevis līkumot pa šīm izdangātajām, šaurajām taciņām?
■— Tāds ceļš, bez šaubām, noderētu, taču …
— To nedrīkst būvēt, — Kosara vecākais dēls pabeidza iesākto teikumu, vākdams kopā savus darba rīkus.
— Vismaz šādā veidā noteikti ne, — sacīja advokāts.
— Kā tad tas būtu darāms?
Galvenā zemes īpašumu speciālista atbilde bija gaužām sarežģīta un neskaidra.
Kosars atbrauca palūkoties, kādus nedarbus pastrādājuši viņa bērni, bargi tos sabāra un tad smējās līdz asarām, acīmredzot priecādamies par notikušo.
— Jums, zēni, vēl mazliet jānogaida, — viņš tiem uzsauca, — līdz varēsiet ķerties pie šādiem pasākumiem.
— Advokāts mums paskaidroja, ka vispirms vajagot sagatavot projektu, sagādāt īpašas pilnvaras un tamlīdzīgas blēņas. Viņš pats atzina, ka tas ilgšot gadiem.
— Projekts mums drīz vien būs gatavs, puisīt, — plaukstas kā tauri pie mutes pielicis, sauca Kosars, — par to nemaz nebaidies. Bet pagaidām vēl kādu laiciņu parotaļājieties un gatavojiet modeļus, kādām mašīnām vien vēlaties.
Kā jau paklausīgi dēli, milži rīkojās tā, kā tēvs bija sacījis.
Un tomēr Kosara zēniem mazpamazām uzmācās skumjas.
— Viss jau būtu ļoti jauki, — vidējais dēls sacīja vecākajam, ■— bet man negribas mūždien tikai rotaļāties un kalt plānus. Es gribu darīt kaut ko nopietnu.
Mēs taču neesam nākuši pasaulē tik stipri tāpēc vien, lai rotaļātos uz šā netīrā zemes laukumiņa, klīstu apkārt un turētos tālāk no pilsētām. (Tolaik viņiem jau bija aizliegts tuvoties kā ciematiem, tā pilsētām.) Nav nekādas jēgas nīkt bez darba. Vai mēs nevarētu noskaidrot, kas šiem mazajiem cilvēciņiem vajadzīgs, un izdarīt to viņu vietā — tāpat pašu prieka pēc?
— Daudziem nav dzīvošanai piemērotu mitekļu, — sacīja vidējais dēls. — Iesim un uzcelsim tiem Londonas pievārtē tādu namu, kur viņi varētu apmesties vai veseliem simtiem un dzīvot ērti un mājīgi, un tad vēl ierīkosim tiem jauku mazu celiņu, pa kuru doties ikdienas darbos — jauku, taisnu celiņu, tā ka viss izskatīsies brīnum skaisti. Strādāsim tā, lai viss iznāktu tīrs un kārtīgs, lai viņi vairs neparko negribētu dzīvot tādā nejēdzībā un dzīvnieciskā nevīžībā kā līdz šim. Apgādāsim viņus ar ūdeni, ko mazgāties, — jūs paši zināt, viņi ir tik netīri, deviņās no desmit mājām nav pat vannas, — nu taisni kā tādi sušķaini seski! Un to arī jūs zināt, ka tie cilvēciņi, kam ir vanna, izgāž nievas pār tiem, kuriem vannas nav, un pat nedomā nabadziņiem palīdzēt, lai arī tie tiktu pie vannas, bet saukā par netīreļiem. Ak, jūs jau paši zināt. Bet mēs to visu pārveidosim. Ievilksim elektrību, lai viņi var iedegt spuldzes, vārīt un cept, tīrīt un mazgāt, — darīt visu, kas vien vajadzīgs. Iedomājieties tikai! Viņi liek sievietēm — pat tām, kas drīzumā kļūs mātes — rāpot uz ceļgaliem un berzt grīdas!