— Mēs visu ierīkotu tik skaisti. Tur tai kalnu grēdā mēs varētu aizsprostot kādu ieleju, kurai cauri tek upe, tā izveidotos lieliska ūdenskrātuve, kur mēs ierīkotu spēkstaciju, kas ražotu elektroenerģiju, un viss iznāktu brīnišķīgi. Vai nav tiesa, brāli? Un tad varbūt viņi ļautu mums darīt arī kaut ko citu.
— Jā, — piekrita vecākais brālis, — mēs patiešām varētu viņiem visu ļoti jauki ierīkot.
— Nu, tad darīsim to! — teica vidējais brālis.
— Man nekas nav pretim, — atsaucās vecākais un lūkojās pēc piemērota darba rīka.
Kopš šā brīža sākās jaunas briesmīgas nepatikšanas.
Satraukti cilvēki pūļiem vien tūdaļ bruka milžiem virsū, izbrēkdami neskaitāmas pavēles, kālab darbi tūlīt pārtraucami, taču nevienai no šīm pavēlēm nebija nekāda pamata, — paši neko lāgā neapjēgdami, viņi cits par citu vervelēja kaut ko neizprotamu. Māja, ko milži ceļot, esot pārāk augsta — tādā neviens nejutīšoties drošs. Māja esot neglīta, tās dēļ neviens namsaimnieks tuvākajā apkaimē vairs nevarēšot izīrēt savas parastā lieluma mājas; tā izmaitājot visas apkārtnes saskaņoto kopskatu; tā duroties kā dadzis acīs; tā neatbilstot vietējām celtniecības normām; tā pārkāpjot vietējās varas tiesības aprobežoties pašai ar savu mazo elektrostaciju, kas ražo dārgu strāvu; tā iejaucoties vietējās ūdens apgādes sabiedrības darīšanās.
Vietējās municipalitātes ierēdņi saņēmās un atrada tiesisku pamatu, kā pārtraukt milžu darbu. Atkal uzradās mazais advokātiņš, kas šoreiz pārstāvēja jau vismaz kādu desmit privātīpašnieku aizskartās intereses; brēku sacēla zemes īpašnieki, vēl citi izvirzīja mistiskas prasības pēc nedabiski uzskrūvētas atpirkšanās maksas, celtnieku arodbiedrības pacēla apvienoto balsu kori, būvmateriālu piegādātāji izsludināja boikotu. Dažādas pēkšņi izveidotas apvienības, kas uzņēmās rūpes par ļaužu estētiskajām jūtām, cēlās kājās, lai aizstāvētu dabas ainavu, kas tikšot izmaitāta tai vietā, kur celšot lielo ēku un kur aizdambē- šot ieleju. Tie, pēc jauno Kosaru domām, bija visstulbākie ēzeļi. Tā milžu iecerētā skaistā māja satracināja šos sīkos ļautiņus, tāpat kā spieķis satracina lapsenes, ja ar to izvanda šo kukaiņu pūzni.
— To nu es nebūtu domājis! — teica vecākais brālis.
— Darbu mēs vairs nevaram turpināt, —- piebiedrojās vidējais brālis.
— Sasodītie sīkie nezvēri, — noteica trešais brālis. — Mēs neko nevaram izdarīt!
— Pat tad ne, ja rūpējamies par viņu pašu labklājību. Mēs būtu uzcēluši tik jauku māju!
— Tā vien šķiet, ka viņi visu savu muļķīgo dzīvīti pavada, stādamies cits citam ceļā, — sacīja vecākais brālis. — Tiesības un likumi, noteikumi un dažnedažādas blēdības — uz mata kā paslēpes spēlējot… Nekas, lai padzīvo vien vēl kādu laiku savās netīrajās, neērtajās būdelēs. Skaidri redzams, ka savu māju uzcelt mums neizdosies.
Un Kosara dēli pameta lielo māju nepabeigtu — paspējuši iemūrēt tikai pamatus un aizsākt vienas sienas celšanu — un sarūgtināti atgriezās savā plašajā apmetnē. Pēc kāda laika pamatu bedre piesūcās ar ūdeni, ūdens saglumēja, tajā sadīga nezāles, savairojās dažādi kaitēkļi, un, vai nu Kosara zēniem nejauši bija izbiris Dievu ēdiens vai tas bija atpūsts ar vēju, bet drīz vien viss sāka nedabiski augt. Lielu postu apkārtnei nodarīja ūdenspeles, un kāds zemnieks, ieraudzījis, ka viņa cūkas dzer no šīs netīrās lāmas, tūlīt tās aukstasinīgi apkāva, jo bija dzirdējis, ko Oukhemā pastrādājis milzu vepris. No šā dīķa cēlās moskītu bari — drausmīgu moskītu bari, kuri tomēr izdarīja vismaz vienu labu darbu: kad tie sakoda Kosara dēlus, milži to vairs nespēja paciest, izraudzījās mēness nakti, kad likums un kārtība guļ saldā miegā, un novadīja ūdeni pa strautu upē.
Taču milzīgās nezāles, milzīgās ūdenspeles un citi milzīgie pretekļi palika, — tie dzīvoja, auga un vairojās Kosara dēlu izraudzītajā vietā — tai vietā, kur pret debesīm būtu varējusi pacelties mazajiem cilvēciņiem būvētā lielā, skaistā māja.
Tas viss notika Kosara dēlu bērnībā, bet tagad viņi ir gandrīz jau pieauguši vīri. Ar katru gadu viņus jo ciešāk un ciešāk sasaistīja dažādu ierobežojumu važas. Milži auga no gada gadā, Dievu ēdiens izplatījās aizvien plašāk, vairojās visvisādi nedabiskus apmērus sasnieguši dzīvi organismi, un ar katru gadu jo saspīlētāka kļuva pasaule. Sākumā Dievu ēdiens plašajām ļaužu masām likās tikai kā neizprotams brīnums, kas noticis kaut kādā tālā malā, taču nu jau tas bija pienācis pie ikvienas mājas sliekšņa un draudošs un neatlaidīgs ārdīja ierasto dzīves kārtību. Vienā vietā tas kaut ko aizkavēja, citā kaut ko apgrieza ar kājām gaisā, tas pārveidoja pašas dabas nestos augļus un, pārveidojot dabas nestos augļus, pamatos grozīja arī cilvēku nodarbošanos, — daudzi uzņēmumi tika apstādināti, un simtiem tūkstošu strādnieku palika bez darba, tas traucās pāri robežām un izraisīja apvērsumu tirdzniecības attiecībās starp dažādām valstīm, tālab nav nekāds brīnums, ka cilvēce ienīda Dievu ēdienu.
Un, tā kā vieglāk ir ienīst dzīvu būtni nekā nedzīvu priekšmetu, dzīvniekus ienīst vairāk nekā augus un savus tuvākos — cilvēkus ienīst vairāk nekā jebkuru dzīvnieku, visas šausmas un nemiers, ko radīja milzu nātres un sešas pēdas garie zāļu stiebri, drausmīgie kukaiņi un tīģeriem līdzīgās žurkas, pārauga neizteicamā riebumā, kas ar visu spēku vērsās tieši pret šur tur pa vienai izkaisītajām milzīgajām cilvēciskajām būtnēm — pret Dievu ēdiena bērniem. Šis naids kļuva par galveno politiskās cīņas virzītāju spēku. Jaunāko notikumu spiestas, partijas pārskatīja un pilnīgi pārgrozīja savu iepriekšējo nostāju, un cīņa tagad sākās starp oportūnistiem, kas ierosināja, lai mazo cilvēku pārstāvji politikā uzņemas kontroli par
Dievu ēdienu un tā izmantošanu, un reakcionāru partiju, ko pārstāvēja Keiterems, kura runas kļuva arvien niknākas un divdomīgākas: sākumā viņa nodomi izpaudās atsevišķās draudīgās frāzēs, kā, piemēram, aicinājums cilvēkiem «izcirst kazenāju ataugas» vai atrast «līdzekli pret elefantiāzi[12]», līdz beidzot vēlēšanu priekšvakarā viņš skaidri un gaiši paziņoja: «Izraujiet nātres no zemes!»
Visi trīs Kosara dēli, nu jau pieauguši vīri, nevis milzīgi bērni, kādudien sēdēja starp sava veltīgā darba augļiem un, kā paraduši, pārsprieda jaunākos notikumus. Izpildīdami tēva rīkojumu, viņi augu dienu bija rakuši vairākus dziļus, līkumotus grāvjus un vakarā, saulei rietot, atpūtās dārziņā lielās mājas priekšā, raudzījās apkārtējā pasaulē un gaidīja, kad mazie kalpi tos aicinās pie vakariņu galda.
Iedomājieties šos milžus, no kuriem mazākais sasniedza četrdesmit pēdu garumu, apsēdušos zālītē, kas parastam cilvēkam liktos vismaz kā meldru stiebri. Viens ar dzelzs siju no varenajiem zābakiem atdauzīja sakaltušus dubļus, otrs bija atlaidies uz elkoņiem, trešais drāza priedi, un visapkārt izplatījās sveķu smarža. Apakšveļa viņiem bija austa no virvēm, virsdrēbes pītas no alumīnija stieplēm, kājas ieautas apavos no koka un dzelzs, bet visas saites, pogas un jostas darinātas no plātņu tērauda. Lielā vienstāva māja, smagnēja kā seno ēģiptiešu celtnes, daļēji bija būvēta no milzīgiem krītakmens bluķiem, daļēji izdobta kalna pakājes klintīs, tās fasāde pacēlās simt pēdu augstumā, bet aizmugurē pret rieta debesīm kā dīvains režģis slējās skursteņi un riteņi, celtņi un darbnīcu jumtu ģēveles. Pa apaļo mājas logu varēja saredzēt cauruli, no kuras vienmērīgā ritmā lāsi pa lāsei kaut kādā nesaskatāmā tvertnē pilēja līdz baltkvēlei nokaitēts metāls. Milžu apdzīvoto zemes gabalu apjoza ar tērauda sijām nostiprināts augsts zemes valnis, kas aizstiepās pāri ielejai un kalnu korēm. Lai apjaustu šo celtņu apmērus, tās jāsalīdzina ar kādu parasta lieluma priekšmetu. Ja vilcienu, kas no Sevnoukas rībēdams iedrāzās tunelī un pazuda jauno Kosaru skatienam, salīdzinātu ar viņu celtnēm, tas liktos kā niecīga uzvelkama rotaļlietiņa.