—■ Viņi aizlieguši mums spert kāju jebkurā mežā šaipus Aitemas, — sacīja viens no brāļiem, — un uzrakstu par šo aizliegumu, kas senāk atradās pie Nok- holtas, pārcēluši vairāk nekā divas jūdzes uz šo pusi.
— Tas vēl tikai ir sākums, — brīdi padomājis, viņam piebiedrojās jaunākais brālis. — Viņi pūlas likt Keiteremam šķēršļus ceļā.
— Keiteremam tas ir tīrais sīkums, bet mūs skar tik sāpīgi, ka ļaunāk jau vairs nevar būt, — teica trešais brālis.
— Viņi grib mūs atgriezt no brāļa Redvuda. Kad pēdējo reizi gāju pie viņa ciemos, sarkanās brīdinājuma zīmes no abām pusēm bija pavirzījušās veselu jūdzi uz priekšu. Ceļš no kāpām uz viņa māju nu jau ir tik šaurs kā taciņa starp dzīvžogiem.
Viņš iegrima domās.
— Diezin kā tagad klājas mūsu brālim Redvudam?
— Vai viņam kas noticis? — iejautājās vecākais brālis un nocirta priedei zaru.
— Tā vien šķita, ka viņš kavējas sapņos. Pat lāgā neklausījās, ko es runāju. Un pats ieminējās par… mīlestību.
Jaunākais brālis uzsita ar siju pa tērauda zoles malu un iesmējās.
— Brālim Redvudam, — viņš sacīja, — rādās sapņi.
Labu bridi visi trīs klusēja. Tad ierunājas vecakais brālis.
— Šī iesprostošana no visām pusēm kļūst arvien neatlaidīgāka, es to vairs nespēju paciest. Galu galā viņi, vai zināt, vēl apvilks apli ap mūsu zābakiem un pavēlēs nekustēties ne no vietas.
Vidējais brālis ar vienu roku aizmeta sānis veselu gubu nocirsto priedes zaru un apsēdās ērtāk.
— Tas, kas tagad notiek, ir tīrais sīkums, bet pagaidiet, kas būs pēc tam, kad pie varas nāks Keiterems.
— Ja Keiterems vispār tiks pie varas, — noteica jaunākais brālis un sparīgi uzsita pa zemi ar dzelzs siju.
— Gan jau tiks, — sacīja vecakais, lūkodamies uz savu zābaku purngaliem.
Vidējais brālis vairs nekapāja priedes zarus, bet pievērsa skatienu augstajam valnim, kas viņus pasargāja no ārpasaules.
— Tad, brāļi, — viņš sacīja, — mūsu jaunība būs pagājusi, kā to sen jau saka Redvuda tētis, un mums vajadzēs rīkoties kā īstiem vīriem.
— Jā, — piekrita vecākais brālis, — bet ko tas nozīmē? Ko nozīmē grūtā brīdī rīkoties kā īstam vīram?
Arī viņš palūkojās uz tranšejām un valni, taču šķita, ka viņš to nemaz neredz, ka viņa skatiens aiz- traucas cauri valnim tālē, kur aiz kalniem varbūt jau pulcējas ļaužu bari. Tobrīd viņi visi trīs gara acīm skatīja vienu un to pašu ainu — kā mazie cilvēciņi dodas pret viņiem karagājienā, kā šurp veselām straumēm neapturamas, nenogurdināmas un ļaunas plūst sīkās radības …
— Viņi ir mazi, — sacīja jaunākais brālis, — taču kas viņus var saskaitīt, tikpat kā smiltis jūrā.
— Viņiem ir ieroči — pat lielgabali, ko lējuši mūsu brāļi Sanderlendā.
— Turklāt, brāļi, mēs taču esam reizēm nokāvuši tikai kādu nešķīstu kukaini. Vai mēs vispār zinām, ko nozīmē nogalināt?
— Tev taisnība, brāli, — sacīja vecākais Kosara dēls. — Un tomēr mēs varam uz sevi paļauties. Kad pienāks grūtais brīdis, gan mēs zināsim, kas mums darāms.
Viņš aizcirta kabatas nazi, tā ka tā asmens, kas garumā varēja mēroties ar cilvēka augumu, noblīk- šķēja, un, atspiedies pret kūju, ko tikko bija izdrāzis, piecēlās kājās. Tā viņš palika stāvam, pagriezies pret pelēko milzeni — savu māju. Tumši sārts rietošās saules stars pārslīdēja viņa augumam, apstājās uz bruņām un metāla sprādzēm pie kakla, iemirdzējās alumīnija stieplēs uz rokām, un brāļiem šķita, ka viņš pēkšņi būtu pārplūdis asinīm …
Tai brīdī, kad jaunais milzis izslējās stāvus, viņš uz nocietinājumu vaļņa pašā kalna galā pret rieta no- kveldētajām debesīm ieraudzīja kādu sīku, melnu stāvu. Mazais cilvēciņš neveikli mētājās rokām. Kaut kas šais izmisīgajās kustībās lika milzim sarosīties. Par atbildi viņš pamāja ar priedes kūju, izkliedza apsveikumu, tā ka visa plašā ieleja nodimdēja, un, pateicis brāļiem: «Kaut kas ir noticis,» — divdesmit pēdu platiem soļiem devās palīgā savam tēvam.
V
Šai pašā brīdī kāds cits jauns cilvēks, kas nebūt nebija milzis, izteica savas domas par Kosara dēliem. Kopā ar draugu viņš bija atstaigājis līdz kalniem pie Sevnoukas un nu noturēja veselu runu. Nākdami gar žoga malu, viņi bija izdzirdējuši žēlus pīkstienus un kopīgiem spēkiem izglābuši trīs tikko izperētus zīlītes mazuļus no vairāku milzu skudru uzbrukuma.
— Reakcionārs! — viņš sacīja, kad skatienam pavērās Kosaru nometne. — Kā gan lai nekļūst par reakcionāru! Paskaties uz šo zemes gabalu — dieva zemīti, kas vēl nesen bija tik skaista un tīra, bet tagad ir izrakņāta, sapostīta, apgānīta un saārdīta! Šie drausmīgie šķūņi! Milzīgais vēja dzinēja rats! Tā tur kroplā mašīna ar riteņiem! Un kur tad vēl grāvji un uzbērumi! Paskaties uz šiem trim briesmoņiem — satupušies kopā un perina kārtējo velnišķību! Paskaties, paskaties vien uz šo zemi!
Draugs paraudzījās viņam sejā.
— Tu esi pārlieku saklausījies Keiteremu, — viņš sacīja.
— Toties es skatos pats savām acīm. Mazliet ielūkojos pagātnē, kad mums visapkārt vēl valdīja miers un kārtība. Šis Dievu ēdiens ir īsts sātana iemiesojums, kas mums uzsūtīts, lai pazudinātu pasauli. Iedomājies, kāda izskatījās pasaule pirms mūsu piedzimšanas, kāda tā bija tolaik, kad mēs tikko ieraudzījām dienas gaismu, un palūkojies, kas notiek tagad! Iedomājies, kā šais saulainajās nogāzēs reiz viļņojās zeltainas labības druvas, kā vienos ziedos rotājās dzīvžogi, kas citu no cita atdalīja mazos zemkopju tīrumus, kā visā apkaimē acis priecēja no sarkaniem ķieģeļiem celtās fermeru ēkas un kā baznīcas zvani tur tai tornī ik sestdienu pāri mierā grimstošiem laukiem iejundīja svētvakara lūgšanu. Bet tagad gadu no gada arvien vairāk un vairāk sarodas visādu drausmīgu nezāļu, drausmīgu kukaiņu, un arī šie milži nāk klāt aizvien no jauna, viņi spiež mūs pie zemes, cenzdamies iznīdēt visu sīko un trauslo, kas mums ir tik dārgs. Kas tikai vēl nenotiks … Skaties!
Viņš pastiepa balto pirkstu, un draugs pavērsa skatienu norādītajā virzienā.
— Tie ir viņu apavu nospiedumi. Redzi! Ieminis zemē trīs pēdas dziļu bedri — tā kļūs par lamatām
zirgam un jātniekam, par slazdiem ikvienam neuzmanīgam gājējam. Un tur samīdīts mežrožu krūms, zāle izrauta ar visām saknēm, vilkmēļu cers izšķaidīts uz visām pusēm, drenu caurule salauzta un taciņa kraujas malā nobrukusi. Visapkārt posts un nelaime! Un tā viņi saārda visu pasauli, izjauc cilvēku ieviesto kārtību un pieklājību. Sabradā visu, kas tikai gadās ceļā. Reakcija! Kas cits vēl atliek?