Lielais parks ap pili, kurā dzīvoja princese, aizsniedzās desmitiem jūdžu uz rietumiem un dienvidiem no pils rietumu vārtiem. Plašo aleju kastaņas pacēlās augstu pāri viņas galvai. Ikviens no šiem kokiem, princesei garām ejot, it kā centās pasniegt tai jo dāsnāku ziedu velti. Sākumā viņa tikai priecājās par skaisto skatu un ziedu brīnumaino smaržu, bet tad nolēma dāvanu pieņemt un tik dedzīgi izraudzījās plūcamos zarus, ka jauno Redvudu pamanīja tikai tad, kad tas jau bija pienācis gluži klāt.
Princese staigāja starp kastaņām, un milzis, ko viņai bija lēmis liktenis, negaidīts un necerēts nāca arvien tuvāk un tuvāk. Laizdama caur pirkstiem zarus, princese plūca kastaņu ziedus un kārtoja tos pušķī. Viņa jutās viena pati visā plašajā pasaulē… Un tad …
Princese pacēla skatienu un to pašu brīdi saprata, ka tur stāv viņas izredzētais.
Liksim lietā visu savu iztēli, lai princeses daiļumu ieraudzītu tādu, kādu to skatīja jaunais Redvuds. Neparasti lielais augums, kas neļautu mums izprast viņas pievilcību, milzim nešķita nekāds šķērslis. Viņš ieraudzīja jauku meiteni, pirmo cilvēcisko būtni, kas bija kā radīta viņam, vieglu, slaidu, gaisīgā tērpā, ko plandīja spirgtais rītausmas vējš, izceldams milzes spēcīgā auguma maigās aprises, un rokā šī meitene turēja veselu klēpi ziedošu kastaņas zaru. Zem tērpa apkakles vīdēja balts kakls un liegi apaļumi, ko tuvāk plecam aizsedza kuplo kroku mestās ēnas. Piezagusies vēsmiņa bija atraisījusi meitenes matus un piekļāvusi tās vaigam rudu sprogu. Acis raudzījās dzidri zilas, un lūpās rotājās smaids, kad viņa sniedzās pēc koku zariem.
Satrūkusies princese pagriezās, ieraudzīja svešinieku, un abi tā arī palika, lūkodamies viens otrā. Viņa parādīšanās princesei šķita tik pārsteidzoša, tik neticama, ka īsu mirkli to pat sagrāba bailes. Šis cilvēks ieradās kā pārdabiska parādība, viņš izjauca visus tās līdzšinējos priekšstatus par pasauli. Šis slaidais jauneklis, kas no tēva bija mantojis tumsnējo seju un nopietnību, tolaik bija divdesmit vienu gadu vecs. Cieši pieguļošā mīkstas, tumšbrūnas ādas jaka un bikses izcēla viņa spēcīgo augumu. Lai kāds turējās laiks, cepuri jaunais Redvuds nekad galvā nelika. Tā nu viņi stāvēja, raudzīdamies viens otrā, — princese pārsteigumā neticēja savām acīm, jauneklim strauji pukstēja sirds. Viņi bija satikušies, iepriekš viens par otru nekā nezinādami, un šī tikšanās pārveidoja visu viņu dzīvi.
Jaunā Redvuda pārsteigums nebija tik liels. Viņš pats bija meklējis princesi, un tomēr sirds viņam pukstēja ļoti strauji. Acis no princeses sejas nenolaiz- dams, viņš lēnām nāca tai klāt.
— Jūs esat princese, — viņš sacīja. — Tēvs man stāstīja par jums. Tā pati princese, ko baroja ar Dievu ēdienu.
— Es esmu princese, patiesi, — viņa teica, izbrīnā ieplezdama acis. — Bet kas esat jūs?
— Es esmu tā cilvēka dēls, kurš radīja Dievu ēdienu.
— Dievu ēdienu!
— Jā, Dievu ēdienu.
— Bet…
Neizteicami samulsusi, viņa palika pusvārdā.
— Ko jūs sacījāt? Es nesaprotu. Dievu ēdienu?
— Jūs par to neesat pat dzirdējusi?
— Par Dievu ēdienu! Nē!
Princesi sagrāba drebuļi. Viņa nobālēja.
— Es nezināju, — viņa sacīja. — Vai patiešām? …
Viņš gaidīja, lai tā izsaka savu domu līdz galam.
— Vai patiešām ir vēl citi… milži?
— Un jūs to nezinājāt? — viņš atkārtoja.
Nule izdzirdētās ziņas vēl vairāk pārsteigta, viņa atbildēja:
— Nē!
Visa pasaule pēkšņi pārvērtās, tāpat kā pārvērtās princeses pasaules uztvere. Kastaņas zars izslīdēja viņai no rokas.
—_Vai tiešām, — viņa apstulbusi atkārtoja, —pasaulē dzīvo arī citi milži? Un kaut kāds ēdiens?…
Nu savukārt apjuka jaunais Redvuds.
— Jūs itin nekā nezināt? — viņš iesaucās. — Un arī par mums nekā neesat dzirdējusi? Jūs, ko Dievu ēdiens saistījis ar mums ciešām saitēm?
Meitene raudzījās viņā vēl arvien baiļu aizmiglotām acīm. Roka pacēlās pie kakla, tad atkal noslīga.
— Nē, — viņa čukstēja.
Princesei šķita, ka viņa tūdaļ sāks raudāt vai arī zaudēs samaņu. Bet tad viņa saņēmās un atguva spēju skaidri domāt un runāt.
— Tas viss ticis no manis slēpts, — viņa sacīja. — Un nu man liekas gluži kā sapnis. Esmu sapnī redzējusi … jā, sapnī esmu kaut ko līdzīgu redzējusi. Taču nomodā… Nē! Izstāstiet! Izstāstiet man visu! Kas jūs esat? Kas ir šis Dievu ēdiens? Tikai stāstiet lēnām un… skaidri. Kādēļ no manis tika slēpts, ka es neesmu viena?
II
— Izstāstiet visu! — lūdza princese, un jaunais Redvuds, satraukumā drebēdams, ņēmās viņai stāstīt — sākumā diezgan neskaidri un saraustīti — par Dievu ēdienu un milzīgajiem bērniem, kas izkaisīti pa visu pasauli.
Iedomājieties abus jauniešus, kā pietvīkuši un neveikli viņi pūlas viens otru saprast no nebeidzamiem pusizteiktiem, pusuzklausītiem vārdiem, kā viņi atkārto teikto, mulsdami apklust un aizmaldās sāņus, — tā bija brīnišķīga saruna, kas palīdzēja princesei atmosties no visu mūžu ilgušās neziņas. Maz- pamazām viņa saprata, ka nav nekāds izņēmums pārējo cilvēku vidū, ka ir saistīta brālībā ar citiem
tādiem pašiem milžiem, kuri baroti ar Dievu ēdienu un uz mūžīgiem laikiem pārauguši šaurību, kas sasaista sīkos ļautiņus, kuri mudž pie viņu kājām. Jaunais Redvuds stāstīja par savu tēvu, par Kosaru, par brāļiem, kas izkaisīti pa visu zemi, par diženo laikmetu, kas beidzot atausis pār cilvēci.
— Mēs esam pašā sākumu sākumā, — viņš sacīja, — viņu pasaule ir tikai ievadījums jaunajai pasaulei, ko radīs Dievu ēdiens.
— Mans tēvs tic un arī es ticu, ka pienāks laiks, kad viss niecīgais sen būs pagaisis no cilvēku dzīves, kad milži varēs brīvi staigāt pa šo zemi — savu zemi — un veikt arvien dižākus un dižākus darbus. Taču tas viss vēl gaida nākamībā. Mēs neesam pat pirmā milžu paaudze… mēs esam tikai pirmais eksperiments.
— Arī par to, — viņa teica, — es nekā nezināju.
— Dažkārt man šķiet, ka esam ieradušies pārlieku agri. Un tomēr kādam vajadzēja nākt pirmajam. Taču pasaule vēl nebija sagatavojusies mūs saņemt, tā nespēja saņemt pat mazākus milžus, kas savu lielumu bija iemantojuši no Dievu ēdiena. Ir pieļautas kļūdas, un ir notikušas sadursmes. Sīkie cilvēciņi ienīst mūs, lielos…
Viņi izturas pret mums nežēlīgi tāpēc, ka paši ir tik sīki… Un tāpēc, ka mūsu kājas samin to, bez kā viņi nespēj dzīvot. Lai kā tas būtu, viņi mūs ienīst un nevēlas mūs redzēt šai pasaulē, — ja vienīgi mēs spētu sarauties līdz viņu niecīgumam, varbūt tad viņi lūkotu mums piedot…
Viņi jūtas laimīgi mājās, kas mums šķiet kā cietuma kameras, viņu pilsētas mums ir par mazām; uz viņu ceļiem mums nav vietas, kur kāju nolikt; mēs nevaram pielūgt dievu viņu baznīcās …