Jaunais Redvuds vilcinājās, it kā vēl ko gribēdams sacīt, taču beidzot pavisam vienkārši noteica:
— Uz redzēšanos!
Vēl brīdi abi palika rokrokā saķērušies stāvam un lūkojās viens otram acīs. Bet, kad bija jau atvadījušies, princese it kā šaubīdamās palūkojās atpakaļ, taču milzis stāvēja tieši tai pašā vietā, kur viņi bija satikušies.
Kā pa sapņiem princese šķērsoja plašo pils pagalmu un iegāja savos apartamentos, vēl arvien rokā turēdama kuplo kastaņas zaru.
III
Abi jaunieši sastapās četrpadsmit reizes, bet tad arī viņu laimei pienāca beigas. Dažkārt viņi tikās lielajā pils parkā, dažkārt staigāja pa augstieni vai aizklīda līdz viršu tīrelim, kas, rūsganu taku izvagots, starp krēslainajiem priežu siliem aizstiepās uz dienvidrietumiem. Divas reizes viņi tikšanos norunāja kastaņu alejā un piecas reizes satikās pie lielā košumdīķa, ko kādreiz bija licis izrakt karalis, princeses vectēvs. Princese mēdza apsēsties īvēm apaugušā skaistā zālājā, kas sniedzās līdz pat ūdens malai, bet jaunais Redvuds nometās tai pie kājām un, acīs skatīdamies, runāja — stāstīja visu, kas noticis pirms viņu tikšanās, par darbu, ko viņam iecerējis tēvs, par lielajiem un cildenajiem mērķiem, kas sasniedzami milžiem. Parasti abi jaunieši sastapās agri pirms rītausmas, taču kādudien tikšanos bija norunājuši pēcpusdienā un tai reizē nespēja atkauties no slepeniem novērotājiem — gan riteņbraucējiem, gan kājāmgājējiem, kas glūnēja no krūmāja, čabinādami sausās lapas (kā zvirbuļi Londonas parkos), slīdēja laivās pa dīķi, cenšoties piekļūt viņiem tuvāk, lai varētu noklausīties viņu sarunu.
Tas bija tikai sākums tai milzīgajai interesei, ko visi tuvākās un tālākās apkaimes iedzīvotāji veltīja abu jauniešu tikšanās reizēm. Kādudien — tā bija septītā reize, kas paātrināja nenovēršamo skandālu, — viņi mēnesnīcā sastapās vēsmas šūpotajā viršu tīrelī un nespēja vien beigt čukstēšanos, jo nakts bija silta un rāma.
Nākuši pie secinājuma, ka ar viņiem un viņu dēļ zemes virsū iezīmējas jaunas milžu pasaules iedīgļi, apcerējuši gaidāmo vareno cīņu starp lielumu un niecīgumu un nosprieduši, ka ari viņiem ir lemts piedalīties šai cīņā, abi drīz vien pievērsās jautājumiem, kas skāra tikai viņus pašus un tobrīd šķita varbūt pat vissvarīgākie. Ik reizes, kad jaunieši sastapās, sarunājās un lūkojās viens otrā, arvien vairāk par noteiktu pārliecību kļuva sākotnēji zemapziņā modusies nojausma, ka viņiem blakus iet un viņu rokas cieši sakļauj kaut kas daudz dārgāks un brīnumaināks nekā draudzība vien. Pagāja neliels laika sprīdis, un viņi jau atrada savām jūtām vārdu, — saprata, ka tā_ir mīlestība un viņi paši — jaunas cilvēku ģints Ādams un Ieva.
Plecu pie pleca viņi staigāja pa brīnišķīgo mīlestības ieleju, kur ik uz soļa gaida tumši, klusi stūrīši. Visa pasaule likās maināmies līdzi viņu pieaugošajai jūsmai, līdz beidzot tā kļuva it kā par relikviju šķirstu, kas glabā viņu tikšanos skaistumu, un debesis kā ziedus zem viņu kājām kaisīja zvaigznes, bet ausmas un rieti māja daudzkrāsainus sveicienus. Ka
paši sev, tā viens otram viņi vairs nebija būtnes ar miesu un asinīm, bet šķita izkūstam maigumā un kvēlē. Sākumā jūtas tika apliecinātas ar čukstiem, tad iestājās klusums, un jaunieši zem bezgalīgajām debesu velvēm mēnesnīcas virmojošajā gaismā cieši ielūkojās viens otram sejā. Un nekustīgās melnās priedes kā sargi stāvēja viņiem visapkārt.
Laika ritmiskie soļi izgaisa klusumā, un viņiem šķita, ka Visums apstājies savā gaitā. Dzirdami bija tikai viņu straujie sirdspuksti. It kā viņi mistu pasaulē, kur nepazīst nāvi, un tobrīd tas patiešām tā arī bija. It kā viņiem atklātos — un viņiem patiešām arī atklājās — cilvēces esamības noslēpums tādā lieliskumā, kādu vēl neviens pirms tam nebija pieredzējis. Pat vissīkākajām, visnenozīmīgākajām dvēselēm mīlestība paver neaprakstāma daiļuma pasauli. Bet šie mīlētāji piederēja pie milžu ģints, kas nobaudījusi Dievu ēdienu …
Jūs varat iedomāties, kādās šausmās sastinga visa pieklājīgā sabiedrība, uzzinājusi, ka ar princi saderinātā princese, viņas augstība princese, kam dzīslās rit karaliskas asinis, satiekas — turklāt satiekas bieži — ar vienkārša ķīmijas profesora hipertrofēto atvasi, ar radījumu, kam nav ne augstas kārtas, ne stāvokļa, ne mantas, un sarunājas ar to, it kā pasaulē nebijis ne karaļu, ne prinču, ne sabiedrības šķiru, ne godbijības, nebijis nekā cita kā vien milži un punduri, — sarunājas ar to un pat nepūlas slēpt, ka tas kļuvis viņai par mīļāko.
— Ja tas nāktu ausīs avīžniekiem! — dvesa sers Artūrs Pūdls Būtliks[13] …
— Man stāstīja, ka … — čukstēja vecais Frampas[14]bīskaps.
— Augšstāvā atkal jaunumi, — našķodamies ap pasniegšanai sagatavoto saldēdienu, sacīja vecākais sulainis. — Cik es noprotu, šī milzu princese …
— Stāsta, ka… — tenkoja dāma, kurai piederēja rakstāmlietu tirgotava pie galvenās pils ieejas, kur amerikāņi pirka biļetes parādes apartamentu apskatei.
Beidzot žurnālā «Tenkas» parādījās ar pseidonīmu Pirāts parakstīts paziņojums:
«Mēs esam pilnvaroti atsaukt…»
Taču patiesība jau vairs nebija noslēpjama.
IV
— Viņi apgalvo, ka mums jāšķiras, — princese sacīja savam mīļotajam.
— Kālab? — viņš iesaucās. — Kāds jauns neprāts šiem ļautiņiem atkal iešāvies prātā?
— Vai tu zini, — viņa jautāja, — ka mīlēt mani nozīmē … to pašu, ko nodot tēvzemi?
— Mana mīļotā, — viņš iesaucās, — kāda mums gar to daļa! Ko mums dod viņu tiesību normas, kurās nav ne kripatas veselā saprāta, kāda mums daļa gar viņu jēdzieniem par tēvzemes nodevību un patiesu uzticību?
— Nu tad klausies! — teica princese un pastāstīja visu, ko pati nule bija uzzinājusi.
— Pie manis ieradās kāds ārkārtīgi dīvains mazs cilvēciņš ar maigu, brīnum daiļu balsi, džentlmenis, kura kustības bija liegas un graciozas, kurš ieslīdēja
istabā klusi kā kaķis un ikreiz, grasīdamies sacīt kaut ko īpaši svarīgu, pacēla skaisto, balto rociņu. Par plikpauri viņu dēvēt nevar, jo kails ir tikai pats galvvidus, deguns un tuklie vaidziņi viņam sārti kā rož- lapiņas, bet glītā bārdiņa apcirpta trīsstūrī. Vairākkārt viņš izlikās pēkšņu jūtu pārņemts, tā ka acīs pat iemirdzējās miklums. Viņam, zini, ir draudzīgas attiecības ar šejienes karalisko dzimtu, un viņš sauc mani par savu dārgo jauno dāmu un jau no sākta gala izturas pret mani sevišķi labvēlīgi.
— «Mana dārgā jaunā dāma,» — viņš sacīja, — ievērojiet, ka jūs nedrīkstat…» — to viņš atkārtoja vairākas reizes un piebilda: — «Jums jāpilda savs pienākums.»
— Kur gan tādi rodas?
— Viņš to dara labprāt.
— Bet es neredzu nekādas jēgas …
— Viņš man pateica daudz ko nopietnu.
— Tu taču neiedomāsies, — strauji pagriezdamies pret princesi, teica viņas mīļotais, — ka šā cilvēka vārdos ir kaut drusciņa patiesības.
— Sava daļa patiesības noteikti ir, — viņa atbildēja.