— Tu gribi teikt…
— Gribu teikt, ka, paši to nenojauzdami, esam mīdījuši kājām šo sīko ļautiņu vissvētāko pārliecību. Mēs, kas piederam pie karaliskā dzimuma, esam pavisam īpaša šķira. Mēs esam ieslodzītie, kurus pielūdz un dievina, krāšņa rota svinību greznošanai. Par šo dievināšanu mēs maksājam… ar savu brīvību. Man bija nolemts apprecēties ar princi… Lai gan tu par viņu nekā nezini. Nu, ar punduru princi. Taču tam nav nekādas nozīmes. Ar šo laulību, izrādās, tiktu stiprinātas saites starp manu un viņa valsti. Un arī šai zemei no tā atlēktu kāds labums. Iedomājies tikai — stiprināt saites!
— Un tagad?
— Man tā kā tā ar viņu jāprecoties, it kā starp mums nekas nebūtu noticis.
— Nekas nebūtu noticis!
— Jā. Un tas vēl nav viss. Viņš sacīja …
— Tavs speciālists smalkjūtības jautājumos?
— Jā. Viņš sacīja, ka gan tev, gan citiem milžiem nāktu tikai par labu, ja mēs abi vairs nesatiktos un nerunātu. Tāds ir viņa uzskats.
— Bet ja nu mēs nepaklausām?
— Viņš ieminējās par tavu brīvību.
— Manu brīvību?
— Nozīmīgi izrunādams katru frāzi, viņš sacīja: «Mana dārgā jaunā dāma, jums nāktu tikai par labu, ja jūs prastu ar cieņu atteikties, ja šķirtos labprātīgi.» Tas bija viss. īpaši viņš uzsvēra vārdu «labprātīgi».
— Nu, bet… Kada šiem nožēlojamiem punduriem daļa, kur mēs viens otru mīlam un kā mīlam? Kāds viņiem un viņu pasaulei sakars ar mums?
— Viņiem tā neliekas.
— Tu taču, — viņš sacīja, — nedomā viņiem paklausīt?
— Man tas viss liekas bezgala muļķīgi.
— Lai viņu likumi mums sasaistītu rokas! Lai mēs pašā ziedonī ļautu sev izmaitāt mūžu ar novecojušām saderināšanās paražām un citām bezjēdzīgām cilvēku savstarpējo attiecību normām! Veltīgi!… Mēs nepakļausimies.
— Es esmu tava. Pagaidām jā …
— Pagaidām? Vai tad tu vēl neesi izlēmusi?
— Bet viņi… Ja viņi gribēs mūs izšķirt…
— Ko viņi spēj padarīt?
— Nezinu. Ko gan viņi spēj mums padarīt?
— Vai mums nav vienalga, ko viņi spēj vai grib darīt? Es esmu tavs, un tu esi mana. Vai var būt vēl kas svarīgāks? Es esmu tavs, un tu esi mana — uz mūžiem. Vai tu domā, ka mani apturēs viņu sīkie likumiņi, viņu sīkie norādījumiņi, viņu sarkaniem burtiem rakstītie aizliegumi? Blēņas! Nekas mani nespēs atraut no tevis!
— Jā. Un tomēr — ko viņi var izdarīt?
— Tu gribi sacīt, — piebilda jaunais Redvuds, — ko lai darām mēs?
— Jā.
— Mēs? Mēs turpināsim visu kā līdz šim.
— Bet ja viņi mēģinās mūs kavēt?
Viņš sažņaudza dūres. Tad palūkojās visapkārt, it kā mazie ļautiņi jau nāktu šurp, lai viņus aizkavētu. Pēc tam viņš pārlaida skatienu apkārtnei.
— Jā, — viņš sacīja. — Tavs jautājums izteikts vietā. Ko viņi var izdarīt?
— Šeit, šai mazajā valstiņā, — viņa ierunājās un apklusa.
Viņš ar acīm it kā izmēroja šo zemi.
— Viņi ir visur.
— Bet mēs varētu …
— Kurp?
— Vienalga, kurp. Kopā mēs pārpeldētu jūru. Un pāri jūrai…
— Nekad neesmu bijis viņpus jūras.
— Tur ir augsti, tuksnesīgi kalni, kuros mēs jutīsimies tikpat sīki kā visi cilvēki, tur ir plašas, neapdzīvotas ielejas, klintīs noslēpušies ezeri un sniegiem klātas gāles, kur cilvēks nav spēris kāju. Tur…
— Taču, lai tur nokļūtu, mums diendienā būs jālauž ceļš caur mazo cilvēciņu miljoniem.
— Tā ir vienīgā mūsu cerība. Šai ļaužu pārpildītajā zemē mums nav ko domāt par patvērumu un drošību. Kur mums rast vietu starp šīm bezgalīgajām masām? Mazie cilvēciņi var paslēpties cits no cita, bet kur slēpsimies mēs? Mēs neatradīsim pat
vietu, kur ieturēt maltīti un kur pārlaist nakti. Bet, ja bēgsim, viņi dienu un nakti sekos mums pa pēdām.
Jaunajam Redvudam prātā ienāca pēkšņa doma.
— Ir kāda vieta, — viņš sacīja, — šai pašā salā.
— Kur?
— Apmetnē, ko sev uzcēluši mūsu brāļi. Visapkārt mājai viņi uzbēra augstu valni — gan uz ziemeļiem un dienvidiem, gan uz austrumiem un rietumiem, viņi izraka dziļus grāvjus, ierīkoja slēptuves un pat šobrīd … nesen viens no viņiem bija atnācis pie manis. Viņš sacīja … es viņa vārdiem toreiz nepievērsu uzmanību. Viņš runāja par ieročiem. Varbūt… tieši tur… mums vajadzētu meklēt patvērumu …
— Jau labu laiku, — pēc brīža viņš turpināja, ■— neesmu redzējis mūsu brāļus… Ak vai! Es dzīvoju kā sapnī un daudz ko biju piemirsis! Ritēja dienas, un es nekā nedarīju, bet tikai lūkoju, kā sastapt tevi… Došos pie viņiem, aprunāšos, izstāstīšu par tevi un briesmām, kas mums draud. Viņi spēs mums palīdzēt, ja vien gribēs. Un tad mums atkal modīsies cerība. Nezinu, cik droši nocietināta ir viņu apmetne, taču, ja tur darbojies Kosars, visam jābūt ļoti stipram. Jau pirms šiem notikumiem … tas ir, iekams tu atnāci pie manis… atceros, brieda kaut kāds nemiers. Notika vēlēšanas, kad šie sīkie cilvēciņi visu izlemj, skaitīdami balsis. Bet tagad tās jau droši vien ir beigušās. Tolaik mums tika izteikti dažādi draudi — visai milžu ģintij, — uz tevi tas, protams, neattiecas. Man jāsatiekas ar mūsu brāļiem. Jāizstāsta viss par mums abiem un par to, kas mums tagad draud.
Uz nākamo tikšanos viņš atnāca stipri nosebojies. Todien viņi bija norunājuši dienvidū sastapties lielajā parkā pie upes līča, kur pletās plašas pļavas;
princese sēdēja un ik pa brītiņam, pielikusi plaukstu pie acīm, vērās dienvidu virzienā, un viņai šķita, ka visapkārt valda neparasts klusums, tāds klusums kā pirms negaisa. Un tad viņa atjauta, ka šai vēlīnajā dienas stundā viņai šoreiz neseko parastā brīvprātīgo spiegu svīta. Lai kurp viņa vērsa skatienu, ne pa labi, ne pa kreisi neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, un spoguļgludo Temzas līču ūdeņus nesavir- moja neviena laiva. Viņa lūkoja izprast šā dīvainā klusuma cēloni…
Beidzot princese laimīga ieraudzīja jauno Redvudu parādāmies starp koku lapotnēm, kas aizsedza skatienam tāles.
Pēc tam viņš vēlreiz pazuda aiz kokiem, bet tad, izlauzies cauri biezoknim, iznāca klajumā. Princese pamanīja viņā kaut ko neparastu un pēkšņi saprata, ka mīļotais gaužām steidzas un mazliet klibo. Viņš pamāja tai ar roku, un princese devās viņam pretī. Ieskatījusies ciešāk mīļotā sejā, viņa nobažījusies ieraudzīja, ka iedams viņš ik uz soļa sāpēs saviebjas.
Princese skrēja viņam pretī, un domas tai urdīja neskaitāmi jautājumi un neizprotamas bailes. Pienācis gluži klāt, viņš nepadeva pat labdienu, bet tūdaļ sāka runāt.
— Vai mums jāšķiras? — aizelsdamies viņš jautāja.
— Nē, — viņa atbildēja. — Kālab? Kas noticis?
— Bet ja mēs nešķiramies! … Ir laiks …
— Kas noticis?
— Negribu no tevis šķirties, — viņš teica. — Vienīgi …
Viņš apklusa pusvārdā un pec brīža turpinaja:
— Tu mani neatstāsi?
Princeses acis nemirkšķinādamās uztvēra viņa skatienu.