— Kas noticis? — viņa neatlaidās.
— Pat kādu laiku ne?
— Kādu laiku?
— Iespējams, gadiem ilgi.
— Atstāt tevi! Nē!
— Tu visu esi pārdomājusi? — viņš vēl pārjautāja.
— Es tevi neatstāšu. — Viņa saņēma Redvuda roku. — Pat ja par to draud nāve, es tevi vaļā nelaidīšu.
— Pat ja par to draud nāve, — atkārtoja jaunais Redvuds, cieši saspiezdams viņas pirkstus.
Viņš palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka mazie cilvēciņi jau ir klāt. Un sacīja:
— Par to varbūt tiešām draudēs nāve.
— Izstāsti man visu, — viņa teica.
— Viņi gribēja mani aizkavēt.
— Kā?
— Kad es iznācu no laboratorijas, kur gatavoju Dievu ēdienu, ko Kosari glabā savas nometnes noliktavā, kāds policijas virsnieks — mazs cilvēciņš zilā uniformā ar koši baltiem cimdiem rokās — pamādams lika man apstāties. «Šis ceļš ir slēgts!» viņš sacīja. Daudz nedomādams, apgāju apkārt laboratorijai, un iznācu uz otra ceļa, kas aiziet uz rietumiem, bet tur jau priekšā bija cits policijas virsnieks. «Šis ceļš ir slēgts!» viņš sacīja un piebilda: «Visi ceļi ir slēgti!»
— Un kas notika pēc tam?
— Es mazliet pastrīdējos. «Šie ceļi ir domāti vispārējai lietošanai!» es sacīju.
— «Gluži pareizi,» viņš atbildēja. «Bet jūs tos samaitājat un citi vairs nevar lietot.»
— «Lai notiek,» es piekritu, «iešu pa lauku,» —bet tad dzīvžogam pāri pārlēca vēl vesels bars policistu un sauca: «Šie lauki ir privātīpašums.»
— «Lai nolādēti tie jūsu vispārējie un privātie īpašumi,» es sacīju. «Es eju pie savas princeses.» — Un noliecies es ļoti uzmanīgi pacēlu policistu un noliku
sānis, lai neuzkāptu viņam virsū, bet šis tikai spārdījās un kliedza kā negudrs. Acumirklī lauki visapkārt mudžēja no skrejošiem cilvēciņiem. Viens zirga mugurā auļoja man blakus un jādams kaut ko pilnā rīklē pūlējās lasīt. Pabeidzis lasāmo, viņš apgrieza zirgu un noliektu galvu aizauļoja atpakaļ. Es nekā nesapratu. Pēkšņi man aiz muguras norībēja šāvieni.
— Šāvieni!
— Viņi šāva uz mani, tāpat kā šauj uz žurkām. Lodes lidoja džinkstēdamas kā plīstošs stikls, un viena ievainoja mani kājā.
— Un ko darīji tu?
— Nācu pie tevis un pametu tos kliedzam, skraidām un šaujam uz mani. Un tagad …
— Ko tagad?
— Tas ir tikai sākums. Viņi tic, ka mēs izšķirsimies. Pat šobrīd daži dzenas man pakaļ.
— Mēs nešķirsimies.
— Nē. Bet, ja mēs nešķiramies, tev jānāk man līdzi pie mūsu brāļiem.
— Uz kurieni? — viņa jautāja.
— Uz austrumiem. No šīs puses nāk mani vajātāji. Bet mēs iesim turp. Pa šo kastaņu aleju. Es iešu pa priekšu, un ja viņi mūs gaida …
Redvuds paspēra soli, bet princese saņēma viņu aiz rokas.
— Nē, — viņa sauca. — Es iešu cieši blakus un apskaušu tevi. Varbūt tāpēc, ka esmu no karaļu dzimtas, viņiem es likšos svēta. Ja es apskaušu tevi… Dievs, palīdzi, lai mēs varam aizbēgt apskāvušies … varbūt tad viņi nešaus uz tevi…
Viņa aplika roku mīļotajam ap plecu, piespiedās tam cieši klāt un saņēma tā plaukstu.
— Varbūt tad viņi nešaus uz tevi, — viņa atkar- toja.
Un Redvuds pēkšņā maigumā piekļāva princesi pie krūtīm un noskūpstīja viņas vaigu.
Krietnu brīdi tā abi arī palika apskāvušies.
— Pat ja tas nozīmētu nāvi, — čukstēja princese.
Apkļāvusi abām rokām Redvuda kaklu, viņa pacēla seju.
— Skūpsti mani vēlreiz, mīļotais.
Viņš pievilka princesi cieši sev klāt. Klusēdami abi skūpstījās un nespēja atrauties viens no otra. Tad, rokrokā saķērušies, viņi devās ceļā, cerēdami rast patvērumu Kosara dēlu apmetnē, iekams viņus nav panākuši vajātāji punduri, un princese visu ceļu tiecās turēties mīļotajam cieši blakus.
Kad viņi šķērsoja plašo zālāju parkā aiz pils, no kokiem izauļoja jātnieki, veltīgi pūlēdamies tikt līdzi milžu soļiem. No tuvējām mājām ārā skrēja vīri ar šautenēm rokās. Ieraudzījis šo skatu, jaunais Redvuds jau gribēja doties tiem pretim un izlauzties cauri ar varu, bet princese lika viņam pagriezties sāņus uz dienvidiem.
Lode aizsvilpa viņiem tieši virs galvas.
3. NODAĻA
Jaunais Kedlss Londonā
i
Nekā nezinādams par to, kas notiek visapkārt, nezinādams nekā par likumiem, kuri arvien ciešākā lokā ieslēdz visus viņa brāļus, nezinādams pat, ka zemes virsū dzīvo šādi brāļi, jaunais Kedlss izvēlējās tieši šo brīdi, lai pamestu savas krītakmens lauztuves un dotos pasaulē. Pēc ilgām pārdomām viņš bija nonācis pie šāda lēmuma. Čīzingaibraitā nekādi nevarēja rast atbildes uz daudzajiem jautājumiem: jaunais mācītājs ar sevišķi gaišu prātu lepoties nevarēja —• tas neaizsniedza pat vecā draudzes gana apvāršņus, un nabaga milzis krita vai izmisumā, cenzdamies atminēt, kādēļ viņam jānomokās ar šādu bezjēdzīgu darbu.
—■ Kālab man dienu no dienas jāstrādā šais lauztuvēs? — viņš vaicāja. — Kālab es nedrīkstu izkustēties no šejienes ne soli, un kālab man tiek liegti brīnumi, kas notiek pasaulē? Ko esmu noziedzies, ka mani tā soda?
Un kādu dienu viņš piecēlās, izslējās visā augumā un skaļi sacīja:
— Nē!
— Te es vairs nepalikšu, — viņš sacīja un spēcīgi nolādēja savas akmens lauztuves.
Tā kā jaunajam Kedlsam valoda nebija sevišķi lokana, viņš savas domas tiecās izteikt darbos. Viņš paņēma rokās līdz pusei ar akmeņiem piekrautu vagoneti, pacēla to gaisā un ar visu sparu trieca pret otru tādu pašu vagoneti. Tad viņš sagrāba pārējās — tukšās vagonetes un nometa no uzbēruma. Pakaļ tām viņš nolaida milzīgu krītakmens bluķi, kas, atsizdamies pret zemi, sašķīda smalkās drumslās, un pēc tam atspēries trieca vareno pēdu pret gulšņiem, izārdīdams vismaz savus desmit jardus sliežu ceļa. Tā viņš apzināti izpostīja akmens lauztuves.
— Visu mūžu, — viņš sacīja, — nostrādāt šai ellē, — nu, paldies!
Šīs piecas minūtes šķita kā ļauns murgs mazajam ģeologam, ko Kedlss, aizrāvies postīšanas kārē, nemaz nebija pamanījis. Mazais cilvēciņš tikai par mata tiesu paguva izvairīties no diviem akmens bluķiem un nu, izsprucis no raktuvēm rietumu stūrī, metās pāri kalna korei, tā ka mugursoma pār plecu kūļājās un nikerbokeros ieģērbtās kājiņas zibēja vien, pa- mezdamas krita perioda adatādaiņa pēdām līdzīgus nospiedumus, bet jaunais Kedlss, apmierināts ar savu postīšanas darbu, lepni izsoļoja no raktuvēm, dodamies pretī sava dzīves mērķa piepildījumam.
— Strādāt šais sasodītajās lauztuvēs, kamēr nobeigšos, sapūšu un sākšu smirdēt! … Vai tiešām viņi domā, ka mans milža augums slēpj sevī sīka tārpiņa dūšu? Lauzt krītakmeni dievs zina kādām stulbībām! Lika pagaidīt!
Vai nu tiekdamies turp, kur aizveda šoseja un dzelzceļš, vai arī tāpat gadījuma pēc jaunais Kedlss pagriezās uz Londonas pusi un visu svelmaino pēcpusdienu, platus soļus sperdams, slāja pāri kāpu pauguriem, pāri pļavām un laukiem, un zemnieki, mutes iepletuši, nevarēja vien nobrīnīties. Kedlsam neko neizteica sarkanie un baltie apdriskātie plakāti ar dažādiem vārdiem; viņš nenieka nezināja par trauksmainajām vēlēšanām, kas bija iedevušas rokās varu Keiteremam — «Džekam Milžu Kāvējam». Kedlss pat nenojauta, ka ikvienā policijas iecirknī, kam viņš pagāja garām, tieši todien pie ziņojumu dēļa piesprausts Keiterema rīkojums, kurā noteikts, ka neviens milzis, ne arī kāds cits cilvēks, kura augums pārsniedz astoņu pēdu garumu, bez īpašas atļaujas nedrīkst aiziet tālāk par piecām jūdzēm no savas «pastāvīgās dzīves vietas». Kedlss pat nemanīja, ka policisti, palaiduši garām īsto mirkli, lai dzītos viņam pakaļ, jūtas gluži apmierināti par savu nokavēšanos un draudīgi krata brīdinošās lapeles viņam aiz muguras. Viņš taču devās pasaulē skatīt brīnumus, nabaga zinātkārais aplamnieks, un tālab pat nepieļāva domu, ka jebkurš ceļā pagadījies drosmīgs pretimnācējs ar uzsaucienu «stāt!» var apturēt viņa gaitu. Jaunais Kedlss devās tikai uz priekšu, garām Ročes- terai un Grīničai, garām māju puduriem, kas kļuva arvien biezāki un biezāki, lāgiem piegausināja soli, vērās apkārt platām acīm un šūpoja milzīgo cērti.