Londonā jau agrāk bija paklīdušas baumas par šo milzi, ka tas esot gan mazliet nepilnīgs prātā, toties rāmas dabas un ka ar to brīnum viegli tiekot galā lēdijas Vanderšutas uzticības persona un draudzes mācītājs, un ka tas kā prazdams izrādot saviem labdariem cieņu un pateicību par viņu rūpēm, un tā tālāk. Tādēļ, todien avīzēs izlasījuši, ka arī šis rāmais milzis «cēlies streikam», londonieši nosprieda, ka te nu ir darīšana ar iepriekš saskaņotu rīcības plānu.
— Viņi grib pārbaudīt mūsu spēkus, — sprieda vīri, braukdami ar vilcienu mājās no darba.
— Laime, ka mums ir Keiterems.
— Tā ir milžu atbilde uz viņa uzsaukumu.
Klubos vīri bija labāk informēti. Viņi drūzmējās
ap avīžu galdiem vai arī, sadalījušies pūlīšos, pārrunāja jaunumus smēķējamās istabās.
— Viņš nav apbruņojies. Ja tā būtu iepriekšēja noruna, viņš dotos taisnā ceļā uz Sevnouku.
— Keiterems viņam parādīs …
Veikalnieki apgaismoja jaunumus saviem pircējiem. Sulaiņi restorānos izmantoja mirkli starp katru pasniegto un nākamo ēdienu, lai iemestu skatienu vakara avīzē. Važoņiem ziņas par milžu dumpi likās tik svarīgas, ka viņi tās lasīja tūlīt pēc informācijas par zirgu skriešanās sacīkstēm …
Galvenie valdības vakara laikraksti pievērsa lasītāju uzmanību ar kliedzošiem virsrakstiem: «Nātres tiks izrautas!» Citām iespaidīgāk šķita skanam: «Milzis Redvuds aizvien vēl tiekas ar princesi!» Avīze «Echo» gāja savdabīgu ceļu: «Klīst baumas, ka Anglijas ziemeļos sacēlušies milži. Sanderlendas milži dodas uz Skotiju.» «Westminster Gazette», kā parasti, lasītājus uzrunāja brīdinoši. «Sargieties no milžiem!» iesaucās «Westminster Gazette», tādējādi pūlēdamās rast ieganstu, kas varētu noderēt liberālās partijas apvienošanai, jo tieši tobrīd šo partiju gabalos raustīja septiņi patmīlīgi līderi. Vēlākie laikrakstu izdevumi jau ieslīga vienveidībā. «Milzis uz Ņūkentas ceļa,» tie paziņoja.
— Gribētos zināt, — tējnīcā sacīja kāds bāls jauneklis, — kāpēc mums nekas netiek ziņots par jaunajiem Kosariem. Jādomā, ka tiem tur būs bijusi galvenā teikšana …
— Stāsta, ka vēl kāds jauns milzis izsprucis brīvībā, — glāzi slaucīdama, teica viesu apkalpotāja. — Vienmēr esmu sacījusi, ka tās ir tīrās briesmas, ja šitādi blandās apkārt. Jau no paša sākuma teicu… Nudien laiks tam darīt galu. Cerēsim vismaz, ka šim te neiešausies prātā slāt uz mūsu pusi.
— Es gan labprāt uz viņu palūkotos, — pārgalvīgi noteica bālais jauneklis pie bāra un piebilda: — Princesi jau esmu redzējis.
— Diez vai viņam nenodarīs pāri? — jautāja viesu apkalpotāja.
— Var gadīties, ka būs jānodara pāri, — atbildēja jauneklis pie bāra un izdzēra glāzi.
Kamēr miljoniem cilvēku izteica katrs savu minējumu, jaunais Kedlss jau bija ieradies Londonā …
II
Jauno Kedlsu es allaž iedomājos tādu, kāds viņš nāca pa Ņūkentas ielu, rietošās saules stariem silti apmirdzot samulsušo seju ar brīnumā ieplestām acīm. Uz šā ceļa mudžēt mudžēja dažādi satiksmes līdzekļi — gan omnibusi un tramvaji, gan ores un divriči, gan ķerras, velosipēdi un automobiļi, bet milzim nopakaļ, sekodami ikvienam viņa piesardzīgi spertajam solim, traucās vesels bars slaistu, sieviešu,
aukļu, namamāšu, kas bija izgājušas iepirkties, bērnu un pārdrošu pusaudžu. Uz katra stūra rēgojās afišu dēļi ar noskrandušām vēlēšanu plakātu paliekām. Visapkārt jaunajam Kedlsam murdēja ļaužu balsis, kas kļuva arvien skaļākas. Pircēji un pārdevēji centās izspraukties uz veikalu kāpnēm, logos parādījās un izgaisa ziņkārīgas sejas, ielas puikas skraidīja bļaustīdamies, policisti visu notikušo uzņēma nesatricināmā mierā, bet būvstrādnieki steigšus pameta darbu uz sastatnēm, — mazie cilvēciņi rosījās kā skudru pūznis. Katrs uzsauca milzim kaut ko nesaprotamu — varbūt uzmundrināja, varbūt aizskāra — kurš gan lai saprot tolaik tik iecienītos bezjēdzīgos izteicienus —, bet jaunais Kedlss tikai stulbi blenza viņos, jo nevarēja pat iedomāties, ka pasaulē ir tāds lērums šo sīko radījumu.
Ienākot pašā Londonā, viņam arvien vairāk un vairāk vajadzēja palēnināt soli, jo punduri spiedās apkārt pārlieku ciešā drūzmā. Beidzot pūlis bija tā iepleties, ka uz kāda stūra, kur kopā saplūda divas lielas ielas, milzis bija spiests apstāties, jo nebija vairs vietas, kur soli spert.
Tā viņš palika stāvam mazliet ieplestām kājām, ar muguru atspiedies pret stūra māju — īstu spēcinošo dzērienu pili, kas, mirdzinādama pret debesīm spožo reklāmas uzrakstu, pacēlās otrtik augstu kā jaunā Kedlsa stāvs, — un, muti iepletis, brīnījās, pūlēdamies šo skatu saistīt ar visu, ko savā mūžā bija pieredzējis, — ar ieleju pakalnu vidū, ar nakts mīlniekiem, dziedāšanu baznīcā, krītakmeni, ko viņš diendienā bija lauzis, ar instinktiem un nāvi, un debesu jumu, — pūlēdamies izprast, kāda tam visam nozīme un sakars ar tagadni. Uzacis saraucis, viņš pacēla vareno ķepu, lai pakasītu sarainos matus, un skaļi nopūtās.
— Neko nesaprotu, — viņš sacīja.
Milža izruna šķita pavisam svešāda. Lielais laukums dūca kā bišu spiets, bet tramvajs, lauzdamies cauri pūlim, zvanīja vienā zvanīšanā, un šī zvana šķinda pacēlās pāri dūkoņai kā sarkanas magones zeltainā kviešu druvā.
— Ko viņš teica?
— Teica, ka nekā nesaprotot.
— Teica, ka visu protot.
— Teica, lai vietu dodot.
— Vietu lai viņam rodot.
— Vai tas apdauzītais stulbenis nevar apsēsties uz kādas mājas vai kaut kā tamlīdzīga!
— Kam jūs tādi derat, ņudzošie sīkaļi? Ko jūs darāt, kam jūs visi noderat? Ko jūs te darāt, ņudzošie sīkaļi, kamēr es savā krītakmens bedrē laužu jums krītu?
Milža dīvainā balss, kuras dēļ Čīzingaibraitā kādreiz tika grauta skolas disciplīna, satrieca pūli, tā ka tas acumirklī apklusa, bet, līdzko pēdējie vārdi bija izteikti, troksnis atsākās ar divkāršu sparu. Kāds asprātis skaļi iesaucās:
— Runu, runu!
«Ko šis savādais radījums sacīja?» — šāda doma kā slogs uzgūla ļaužu prātam, un daudzi nosprieda, ka milzis ir piedzēries.