— Piesargās, piesargās! — auroja omnibusu kučieri, ar pūlēm lauzdamies cauri pūlim.
Kāds iereibis amerikāņu jūrnieks klimta pa drūzmu, asarainā balsī te vienam, te otram apjautādamies:
— Ko viņš galu galā grib?
Pēkšņi trako kņadu pārmāca varens bass — vecu krāmu uzpircējs ar izģindušu seju, tā teikt, kauli un āda, — tikko bija piebraucis ponija vilktos ratos.
— Vācies mājās, nolāpītais milzi! — viņš auroja. — Vācies mājās! Nolāpītais briesmoni, sasodītais
lamzak! Vai tu neredzi, ka zirgi tevis pēc lec pār ilksīm? Vācies prom, lai ne tavas smakas te nepaliktu! Va't nevienam nav pieticis saprašanas pateikt sitam lempim, ka pasaulē ir arī likumi?
Un visā šai jezgā jaunais Kedlss samulsis nebilda ne vārda, tikai, kā kaut ko gaidīdams, bikli vērās visapkārt.
No šķērsielas pašapzinīgi izso]oja bariņš policistu un ierastām kustībām izlauzās cauri ļaužu un satiksmes līdzekļu burzmai.
— Kāpieties atpakaļ! — viņi spiedza sīkām balsti- ņām. — Neaizkavējiet kustību, esiet tik laipni!
Jaunais Kedlss juta, ka viens no tumšzilā uniformā tērptajiem mazajiem cilvēciņiem dauza viņam pa stilbu. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja divas baltas rociņas izmisīgi plātāmies.
— Ko vajag? — noliecies viņš apjautājās.
— Te nav nekāda stāvēšana! — kliedza inspektors.
— Vai saprati? Te nav nekāda stāvēšana! — viņš atkārtoja.
— Kurp lai es eju?
— Atpakaļ uz savu ciemu. Uz pastāvīgo dzīves vietu. Nav tik daudz ko runāt — taisies, ka tieci. Tevis dēļ visa satiksme apstājusies.
— Kāda satiksme?
— Uz ielas.
— Bet kurp viņi brauc? Un no kurienes nāk? Ko tas viss nozīmē? Sapulcējušies man apkārt. Ko viņiem vajag? Ko viņi dara? Es gribu saprast. Man apnicis lauzt krītakmeni un mūžīgi nīkt vienam. Ko viņi dara manā labā, kamēr es laužu krītakmeni? Vai nav vienalga, kad un kur jūs man to paskaidrojat — vai tūlīt šite pat vai citur.
— Atvaino, mēs neesam te ieradušies, lai izskaidrotu, kas tev tik iešausies prātā. Esi tik laipns — kusties uz priekšu!
— Vai tad jūs nespējat atbildēt?
— Esi tik laipns, kusties uz priekšu, neliec lūgties … No visas sirds es tev iesaku — taisies, ka tiec mājās. Nekādu īpašu norādījumu mums pagaidām nav, taču tu rīkojies pret likumu… Lasieties no ceļa nost! Lasieties nost!
Ietve kreisajā pusē kā aicinādama kļuva tukša, un jaunais Kedlss lēnītēm slāja tālāk. Taču nu jau viņa mēle bija atraisījusies.
— Nesaprotu, — burkšķēja milzis. — Nekā nesaprotu. — Pēc vārdiem taustīdamies, viņš uzrunāja pūli, kas vilkās nopakaļ un spraucās garām: — Nemaz nezināju, ka pasaulē ir arī tādas vietas. Ko jūs paši te varat sadarīt? Kam tas viss vajadzīgs? Kam tas viss vajadzīgs, un kāds man ar to sakars?
Šie teicieni, no viņa mutes nākuši, ātri iegāja tautā. Enerģiski un asprātīgi jaunekļi sastapdamies viens otram jautāja:
— Sveiks, Harij tāds un tāds! Kam tas viss vajadzīgs? Ko? Kam lemts mums plaukt un ziedēt?
Par atbildi atskanēja dažnedažādas asprātības, kas lielākoties gan nebija sevišķi pieklājīgas. Visvairāk iecienītās un plašu sabiedrības slāņu izmantošanai vispiemērotākās bija: «Aizveries!» — vai ar nelielu nicinājuma pieskaņu izteiktais: «Vācies pie velna!»
Taču netrūka arī citu iecienītu izteicienu.
III
Ko jaunais Kedlss meklēja? Viņš tiecās pēc kaut kā tāda, ko nespēja dot punduru pasaule, — pēc mērķa, kura sasniegšanā punduri viņu kavēja, kuru tie neļāva viņam pat skaidri saskatīt un kuru viņam tā arī netika lemts ieraudzīt. Tā bija nepārvarama tieksme pēc sabiedrības, kas šo vientuļo, nerunīgo milzi dzina
meklēt sev līdzīgus milžus, meklēt kaut ko sev radniecīgu, kaut ko tādu, ko spētu iemīlēt un kam varētu kalpot, pakļaujoties saprotamām iecerēm un viegli uztveramiem rīkojumiem. Un šī tieksme bija mēma, tā klusu plosījās milža sirdī, un diez vai, pat sastapies ar citu milzi, viņš to spētu izteikt vārdos. Viss, ko viņš savā mūžā bija iepazinis, aprobežojās ar ciema garlaicīgo ikdienu, viss, ko viņš bija dzirdējis, nepārsniedza apnicīgās laucinieku runas, kas bija tik aprobežotas, ka nespēja rast atbildi pat uz viņa visvienkāršākajiem jautājumiem. Šis augumā varenais vientiesis nenieka nezināja par naudu, nenieka nezināja par tirdzniecību, tāpat kā nenieka nezināja par visu to sarežģīto viltību, uz ko balstās mazo cilvēciņu sabiedrība. Viņš alka, viņš alka … Taču, lai ko arī jaunais Kedlss alka, viņam to nebija lemts sasniegt.
Augu dienu un visu gaišo vasaras nakti viņš gāja tikai uz priekšu, kaut izsalcis, taču nenogurdināms, vēroja pa ielām traucamies dažādus satiksmes līdzekļus un neizskaidrojami rosāmies bezgala sīkos cilvēciņus. Un tas viss viņam šķita viens vienīgs juceklis.
Stāsta, ka Kensingtonā viņš izcēlis no karietes kādu lepnā vakara tualetē tērpušos dāmu, rūpīgi to nopētījis no velces līdz lāpstiņām un, dziļi nopūzdamies, mazliet nevērīgi atsēdinājis atpakaļ. Taču es negalvoju, vai šis nostāsts atbilst patiesībai. Kādu stundu viņš nostāvējis, vērodams, kā Pikadilija galapunktā cilvēki plēšas par vietām omnibusā. Pēcpusdienā viņš bija redzēts pie Kensingtonas kriketa laukumiem, taču, nopratis, ka tūkstošiem ļaužu, kas bija aizrāvušies ar gaužām neizprotamo spēli, viņu pat nepamana, smagi nostenējies un turpinājis savu ceļu.
Pikadilija laukumā viņš atgriezās starp pulksten vienpadsmitiem un divpadsmitiem naktī un ieraudzīja tur drūzmējamies pavisam citādus cilvēkus. Tie bija ārkārtīgi nopietni cilvēki, kam prātu aizņēma visvisādas rūpes — gan neaptveramu iemeslu dēļ atļauti, gan tikpat neaptveramu iemeslu dēļ neatļauti darījumi. Acis iepletuši, tie pablenza milzī, izmeta kādu ņirdzīgu piezīmi un devās tālāk savās gaitās. Cits pēc cita starp ļaužu pārpildītajām ietvēm aiz- trauca vieglie ormaņu rati, un važoņi plēsīgām acīm centās nolūkot pasažierus kā vanagi laupījumu. Cilvēki nāca ārā no restorāniem, citi gāja iekšā — dažs nopietns, noraizējies un cienījams, dažs viegli un patīkami uzbudināts, bet dažs modrs un tik piesardzīgs, ka pats veiklākais viesmīlis nespētu tādu apkrāpt. Stāvēdams uz stūra, milzis, acis nenolaizdams, pētīja šo raibo pūli.
— Kam tas viss vajadzīgs? — viņš skumīgi murmināja. — Kam tas viss vajadzīgs? Šie cilvēciņi liekas tik nopietni. Kāpēc es nesaprotu, kas te notiek?
Un neviens no šiem sīkajiem cilvēciņiem laikam gan nepamanīja to, kas dūrās acīs milzim, — cik nožēlojamas ir savu godu nodzērušās izkrāsojušās sievietes, kas nīkst uz ielu stūriem, cik nelaimīgi ir skrandaiņi un citas padibenes, kas klimst pa nomalēm, cik bezjēdzīga un tukša ir šī rosīšanās. Cik bezjēdzīga un tukša! Neviens no šiem cilvēciņiem pat nenojauta, kādas alkas urda milža prātu, kādas jausmas viņa sirdī modina nākamība, kura nule jau nostājusies tiem ceļā …
Ielas viņā pusē augstu pār namu jumtiem uzliesmoja un dzisa noslēpumaini burti, bet, ja jaunais Kedlss būtu pratis tos izlasīt, viņam atklātos, cik šaurs ir šo cilvēku interešu loks, cik nožēlojamas ir to prasības un dzīves veids. Vispirms uzliesmoja
T,
tam sekoja A, tātad
TA,
pec tam parādījas P, kopa
TAP,
līdz beidzot pret debesīm vārds vārdā uzzibsnīja līksmā vēsts, kas tika pausta visiem, kurus māc dzīves rūpju nasta:_