Pēdējie vārdi, ko, projām iedams, sadzirdēja policijas virsnieks, bija Redvuda skaļais kliedziens:
— Vismaz būtu pastāstījuši, vai mans dēls…
II
Vēlāk Redvuds tikpat kā visu dienu pavadīja pie loga.
Taču pa logu vien maz ko varēja uzzināt par notikumiem ārpasaulē. Šī vienmēr klusā iela todien šķita vēl klusāka nekā parasti, pa visu rīta cēlienu garām pabrauca labi ja pāris važoņu un tirgoņu ratu. Lāgiem parādījās kāds kājāmgājējs, taču tas nenieka neliecināja par bīstamajiem notikumiem, lāgiem pazibēja pūlītis bērnu, kāda aukle stūma ratiņus vai namamāte devās iepirkties, un tas arī bija viss. Šie cilvēki parādījās uz skatuves gan no labās, gan kreisās puses, gan no viena, gan otra ielas gala, taču katra no šīm sejām pauda vienaldzību pret visu, kas neattiecas tieši uz viņiem; ieraudzījuši policijas apsargāto namu, viņi pārsteigti apstājās, bet tad, atpakaļ lūkodamies un dažkārt pat ar pirkstu badīdami Redvuda mājas virzienā, devās tālāk, kur pāri ietvei slīga milzu hortenzijas varenie ziedu čemuri. Dažs labs, pienācis policistiem klāt, kaut ko pavaicāja, taču saņēma strupu atbildi…
Nami ielas pretējā pusē šķita kā izmiruši. Pie kādas guļamistabas loga reiz pienāca istabene un tikām raudzījās uz Redvuda māju, kamēr tam ienāca prātā dot viņai kādu mājienu. Sākumā viņa brīdi ieinteresēta vēroja profesora vēcināšanos ar rokām un pat mēģināja tam atbildēt, bet tad pēkšņi paskatījās pār plecu
un pazuda. No trīsdesmit septītā nama klibodams iznāca večuks, nočāpoja pa kāpnēm un, pat skatienu uz augšu nepametis, devās projām pa labi. Kādas desmit minūtes pa ielu skraidīja vienīgi kaķis …
Tādi bija notikumi, kas nespēja īsināt šo bezgalīgi ieilgušo nozīmīgās dienas rīta cēlienu.
Ap pulksten divpadsmitiem no blakus ielas atskanēja laikrakstu pārdevēju klaigāšana, bet tā drīz vien izgaisa. Pretēji paradumam avīžu zēni neiegriezās Redvuda ielā, un viņam modās aizdomas, ka policisti apsargā arī ielas galu. Profesors gribēja atvērt logu, taču tai pašā mirklī istabā ienāca policists …
Pulkstenis tuvīnajā baznīcā nosita divpadsmit un pēc veselas bezgalības nodārdināja pirmo pēcpusdienas stundu.
Kā apsmieklu Redvudam pasniedza lenču.
Viņš apēda kumosiņu, ar dakšiņu pabakstīja ēdienu, lai policisti drīzāk to aizvāktu projām, iedzēra krietnu malku viskija un, paņēmis krēslu, atgriezās pie loga. Minūtes izvērtās drūmā mūžībā, un profesors kādu mirkli bija aizsnaudies.
Viņu pamodināja dīvaina sajūta, it kā kaut kur no tāluma māju drebinātu pazemes grūdieni. Logu rūtis džinkstēja, kā zemestrīces kratītas, bet pēc mirkļa šis troksnis apklusa. Taču klusums ilga tikai mazu brītiņu, tad troksnis ar sparu atsākās .. . Un atkal iestājās klusums.
Vēl pēc brīža Redvudam modās šaubas, vai viņš vispār kaut ko ir dzirdējis.
Un tad profesors uzsāka bezgalīgu sarunu pats ar sevi. Kādēļ galu galā viņš arestēts? Nu jau pagājušas divas dienas, kopš Keiterems ticis pie varas, un ar to pietiek, lai viņš ķertos klāt nātrēm un rautu tās no zemes laukā! Izraut nātres! Izraut milzīgās nātres! Kā uzmācīgs piedziedājums šie vārdi skanēja Redvudam ausīs, un viņš nekādi nespēja no tiem atkauties.
Ko galu galā Keiterems var izdarīt? Viņš taču ir reliģiozs cilvēks. Un reliģija uzliek pienākumu neizmantot varu, kur to neprasa galēja nepieciešamība.
Gribot negribot jādomā, ka Keiterema nodomi ir daudz plašāki. Varbūt, piemēram, viņi nolēmuši visus milžus sabāzt aiz restēm! Visus arestēt vienā reizē. Jau priekšvēlēšanu runās pazibēja dažs labs šāds mājiens. Nu, un tad?
Nav šaubu, ka arī Kosars ir ietupināts.
Keiterems ir reliģiozs cilvēks. Redvuds pieķērās šai domai. Prātu viņam it kā aizsedza melns priekškars, un uz šā priekškara parādījās un izgaisa kāds vārds — ugunīgiem burtiem rakstīts vārds. Viņš nenoguris atgaiņājās no šā vārda. Taču tas arvien no jauna parādījās uz priekškara, nespēdams uzrakstīties līdz galam.
Beidzot Redvuds nolēma skatīties patiesībai acīs. «Slaktiņš!» — skanēja šis rupjais, bezjūtīgais vārds.
Nē! Nē! Nē! Tas nav iespējams! Keiterems ir reliģiozs cilvēks, Keiterems ir civilizēts cilvēks. Turklāt pēc visiem šiem garajiem gadiem, pēc visām šīm cerībām!
Redvuds pielēca kājās un sāka skraidīt pa istabu. Viņš runāja pats ar sevi, viņš kliedza:
— Nē!
Cilvēce nespēj kļūt tik neprātīga — nemūžam ne! Tas nav iespējams, tas nav ticams, tas nevar notikt. Kāda nozīme būtu nogalināt milzīgās cilvēciskās būtnes, ja visas zemākās dzīvības formas jau pilnīgi savā varā pārņēmis gigantisms? Tāds neprāts taču nav iespējams!
— Man jātiek vaļā no šās iedomas, — profesors skaļi sacīja, — jātiek no šās iedomas vaļā! Pilnīgi un galīgi!
Viņš apklusa pusvārdā. Kas tas?
Logu rūtis atkal nodžinkstēja, par to vairs nebija nekādu šaubu. Profesors piegāja pie loga un palūkojās uz ielu. Tas, ko viņš ieraudzīja pretējā mājā, apliecināja, ka viņa ausis nav pārklausījušās. Pie trīsdesmit piektā nama guļamistabas loga ar dvieli rokās stāvēja sieviete, bet trīsdesmit septītā nama ēdamistabā aiz augstas vāzes ar milzu paparžu zariem snai-cījās kāds vīrietis, un abi satraukti un ziņkārīgi pūlējās saskatīt, kas notiek ārā. Redvuds skaidri saprata, ka arī uz ietves dežurējošais policists ir saklausījis neparasto troksni. Tātad vainīga nebūt nav viņa iztēle.
Viņš atgāja no loga istabā, kur pamazām jau sāka krēslot.
— Lielgabali, — viņš sacīja.
Un iegrima domās.
— Lielgabali?
Profesoram atnesa stipru tēju, tieši tādu, kādu viņš bija radis dzert. Redzams, ka aprunājušies ar viņa saimniecības vadītāju. Padzēris viņš atkal ņēmās soļiem mērot istabu, jo pie loga sēdēt vairs nespēja. Nu jau domas vērpās daudz sakarīgāk.
Šī telpa divdesmit četrus gadus bija kalpojusi Red-vudam par darbistabu. To iekārtoja uz kāzām, un gandrīz visas mēbeles kopš tā laika bija palikušas nemainītas, — lielais rakstāmgalds ar plauktiem, grozāmais krēsls, atzveltenis pie kamīna, grozāmais grāmatu plaukts, nišā vesela kartotēka ar alfabēta kārtībā savirknētām atvilktnītēm. Spilgtais turku paklājs, vēlīnā Viktorijas laikmeta grīdsegas un aizkari gadu ritumā bija zaudējuši daļu pārbagātā krāsu košuma, bet vara un misiņa kalumos silti vizēja kamīna liesmu atspulgs. Agrāko laiku petrolejas lampu bija nomainījusi elektriskā gaisma, un tā arī bija galvenā pārmaiņa, kas šais gados notikusi profesora darbistabā. Taču arī veclaicīgajā iekārtā bija parādījušies priekšmeti, kas nepārprotami liecināja par dzīvokļa saimnieka ciešajiem sakariem ar Dievu ēdienu. Gar vienu sienu virs paneļa apšuvuma no vienas vietas bija sakārtas fotogrāfijas un fotogravī* ras melnās aplocēs, un no tām pretim raudzījās Ko- sara dēli un citi Brīnumēdiena bērni dažādā vecumā un uz dažāda fona. Šai kolekcijā vietu bija atraduši pat jaunā Kedlsa neizteiksmīgie vaibsti. Stūrī slējās saišķī sasieta un sakaltēta milzīgā pļavu zāle no Čī- zingaibraitas, bet uz galda stāvēja trīs tukšas magoņu pogaļas cepures lielumā. Aizkaru stieņiem bija izmantoti zāles stiebri. Bet virs kamīna gluži kā ziloņkaulā griezts sienas rotājums snuķi bija paslējis pārdabiski lielā Oukhemas vepra galvaskauss, un katrā acs dobulī tam bija ielikts pa Ķīnas vāzei…
Redvuds piegāja pie fotogrāfijām, īpaši gribēdams palūkoties uz dēlu.