— Pagaidiet, — viņš sacīja. — Tie ir desmit dienu veci. Un, ja mēs noliktu blakus parastos cāļus, šie būtu savas sešas vai septiņas reizes lielāki…
— ītā reide pratīt, lai pieliek pie algat, — misters Skiners sacīja sievai. — Prietājat kā tādt ērmt par tiem tāļiem, kat tur tai pēdējā aplokā — nu taitni kā ērmt!
Viņš pieliecās sievai pie auss.
— Domā, ka tie aug no tāt viņa tatodītāt barī- bat, — viņš sacīja, aizlicis roku priekšā mutei, un rīkles galā ieguldzējās aizturēts smiekliņš.
Todien misters Bensingtons nudien jutās īsti laimīgs. Viņam pat negribējās meklēt sīkas vainas cāļu kopšanā. Saulainās dienas gaismā viņš skaidrāk nekā jebkad saskatīja, cik nevīžīgs un gauss ir Skineru pāris. Un tomēr ikvienu norādījumu viņš izteica iespējami mierīgi. Putnu dārzu iežogojums šur tur bija pārāk vaļīgs, taču viņu likās apmierinām mistera Skinera paskaidrojumi, ka tas ir «laptu un tuņu darbt». Misters Bensingtons mierīgi aizrādīja, ka inkubators nav kādu laiku tīrīts.
— Tiesa kas tiesa, ser, — ar biklu smaidu aiz varenā deguna, rokas sakrustojusi, sacīja misis Skinere. — Nav iznācis laika ķerties pie tīrīšanas, kamēr te saimniekojam …
Misters Bensingtons uzkāpa bēniņos apskatīt žurku alas, jo Skiners apgalvoja, ka vajadzīgi slazdi, — alas patiešām bija milzīgas, un telpā, kur Dievu ēdiens tika sajaukts ar lopbarības miltiem un klijām, valdīja neiedomājama nekārtība. Skineri piederēja pie tās ļaužu pasugas, kas nespēj šķirties no sasistām bļodām, veciem spaiņiem, ievārījumu burkām un pat sinepju trauciņiem, tā ka bēniņi bija piemētāti ar šo drazu. Vienā kaktā puva kaudzē sabērti āboli, un uz slīpajos griestos iedzītas naglas bija pakārtas vairākas trušu ādas, ar kurām Skiners teicās izmēģināt savu kažoku ģērētā ja talantu. («Ud ādām un tam- līdīgām būķanām etmu lielt meitart,» sacīja Skiners.)
Misters Bensingtons, protams, kritiski pavīpsnāja par šo nekārtību, taču lielu troksni necēla un, pat ieraudzījis lapseni mielojamies pie fajansa burciņas ar Hērakleoforbijas ceturto variantu, viņš tikai bikli aizrādīja, ka šai vielai vajadzētu gan atrasties noslēgtā traukā, jo saskarē ar gaisu tā var kļūt mitra.
Un, atmetis ar roku nekārtībām, misters Bensingtons izteica to, kas jau labu laiku nodarbināja viņa prātu:
— Redziet, Skiner… vai zināt, vajadzētu nokaut vienu no šiem cāļiem … paraugam. Kausim nost šodien pat, un es to paņemšu līdzi uz Londonu.
Viņš izlikās ielūkojamies kādā citā fajansa trauciņā, bet tad noņēma acenes un nospodrināja tās.
— Man gribētos, — viņš sacīja, — man ļoti gribētos kaut ko paturēt piemiņai… nu, lai atcerētos … tieši šo perējumu un tieši šai dienā.
— Starp citu, — viņš piebilda, — jūs taču neesat devuši šiem cāļiem gaļu?
— Kur nu, ter! — atsaucās Skiners. — Titiet man, ter, mēt tik labi pārdinām vitvitādu tugu vitu kop- ķanu, ka nemūģam neko tādu nedarītu.
— Vai droši zināt, ka neesat devuši tiem savu maltīšu atliekas … Man likās, viņā aploka stūrī es redzēju mētājamies truša kaulus …
Bet, kad viņi aizgāja paraudzīties, izrādījās, ka tīri apskrubinātie kauli palikuši pāri nevis no truša, bet gan no kaķa.
III
— Tas nav nekāds cālis, — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina.
— Jādomā, ka tik daudz kā cāli es nu gan pazīstu, — ķildīgi sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina.
— Pirmkārt, tas ir pārāk liels, lai būtu cālis, turklāt uzreiz skaidri redzams, ka tas nav cālis.
— Drīzāk tā ir liela sīga, bet cālis tas nav.
— Manuprāt, — ierunājās Redvuds, negribīgi ļaudams Bensingtonam iesaistīt sevi strīdiņā, — jāatzīstas, ka, spriežot pēc ārējām pazīmēm…
— Ak tā! Ja jūs spriežat pēc ārējām pazīmēm, — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina, — nevis kā saprātīgi cilvēki ticat tam, ko redzat paši savām acīm …
— Nu, patiešām, mis Bensingtone …
— Ak! Turpiniet vien! — iesaucās māsīca Džeina. — Jūs, vīrieši, visi esat vienādi.
— Ja spriežam pēc ārējām pazīmēm, šis putns noteikti pieskaitāms pie… tas, bez šaubām, nav normāla lieluma, ir hipertrofēts … un tomēr … īpaši tālab, ka tas izperēts no parastas vistas olas… Jā, manuprāt, mis Bensingtone, man jāatzīst… ka šo putnu es nevaru nosaukt citādi kā par cāli.
— Jūs gribat teikt, ka šis te ir cālis? — vaicāja māsīca Džeina.
— Domāju, ka tas ir cālis, — atbildēja Redvuds.
— Blēņas! — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina un nikni paskatījās Redvudam tieši acis. — Ak, man pietrūkst pacietības ar jums strīdēties! — Un, pēkšņi pagriezusies, viņa izgāja no istabas, aiz- cirzdama durvis.
— Izjūtu patiesu atvieglojumu, ka tas ir cālis, Bensington, — sacīja Redvuds, kad durvju aizciršanas atbalss bija izgaisusi. — Kaut ari ļoti liels.
Negaidīdams īpašu Bensingtona uzaicinājumu, viņš apsēdās zemā atzveltenī pie kamīna un atzinās kādā savā rīcībā, ko neatļautos pat cilvēks, kuram ar zinātni nav ne mazākā sakara.
— Zinu, jūs teiksiet, ka esmu pārsteidzies, Bensington, — viņš sacīja, — taču atzīšos, ka mazliet iebēru to … ne jau daudz… pavisam mazu drusciņu … sava puisēna pudelītē … apmēram pirms nedēļas!
— Bet ja nu!… — iesaucās misters Bensingtons.
•— Zinu, — atbildēja Redvuds un uzmeta skatienu
milzīgajam cālim, kas gulēja traukā uz galda.
— Pagaidām viss ir kārtībā, paldies dievam. — Un viņš sameklēja kabatā cigareti.
Pēc tam Redvuds mazliet nesakarīgi pastāstīja visu sīkāk:
— Nabaga mazulis nepavisam nepieņēmās svarā… nezināju vairs, ko iesākt. Vinklss, drausmīgs nemākulis … mans kādreizējais skolnieks … nekādas jēgas… Misis Redvuda tic šim Vinklsam kā pravietim … Zināt, ir tādi cilvēki, kas prot izrādīties … Man, protams, viņa nepavisam netic … Lai gan es mācīju Vinklsu… Bērnistabā mani gandrīz nelaiž iekšā… Kaut ko vajadzēja darīt… Ielavījos, kamēr aukle brokastoja … iebēru pudelītē …
— Bet viņš taču augs, — teica misters Bensingtons.
—■ Jau tagad aug. Pagājušo nedēļu pieņēmās divdesmit septiņas unces … Vajadzēja tikai paklausīties Vinklsā. Pareiza kopšana, — viņš saka.
— Ak kungs! To pašu saka arī Skiners!
Redvuds atkal uzmeta skatienu cālim.
— Tagad man rūp, kā rīkoties turpmāk, — viņš