Nekas vairāk nenotika, un telpā valdīja pilnīgs klusums, tikai netālu no Bonda šņāca šļūtene. Tad guldzēšana mitējās, un kāda balss teica:
- Viss kārtībā, mister Veis. Šodienai pietiks.
Resns vīrietis, kura kailo ķermeni klāja
biezs melns apmatojums, gurdi izzvāļojās no dušas nodalījuma un mierīgi stāvēja, kamēr vīrs ar atļukušajām ausīm palīdzēja viņam uzvilkt frotē auduma peldmēteli un norīvēja ādu sausu, bet pēc tam pavadīja līdz durvīm, pa kurām Bonds bija ienācis.
Tad vīrs ar atļukušajām ausīm devās uz durvīm, kas atradās telpas tālākajā kaktā un izgāja pa tām. īsu mirkli pa atvērtajām durvīm iespīdēja gaisma, un Bonds ieraudzīja zaļu zālīti un mirdzoši zilgas debesis, tad vīrs atgriezās, nesdams vēl divus garo- jošu dūņu spaiņus. Viņš ar kāju aizspēra ciet durvis un nolika spaiņus telpas vidū pie pārējiem.
Nēģeris piegāja pie sagatavotā šķirsta un pārlaida dūņām plaukstu. Pēc tam pagriezās un ar rokas mājienu aicināja Bondu tuvāk.
- Kārtībā, kungs, - viņš sacīja.
Bonds pienāca klāt, nēģeris paņēma viņa dvieli un atslēgu, ko pakarināja uz kāša virs šķirsta.
Bonds staveja virām pretī gluži kails.
- Vai jūs jau kādreiz esat bijis dūņu vannā?
-Nē.
- Tā jau es domāju. Tādēļ sagatavoju jums vannu tikai ap simt desmit grādiem. Kad pieradīsiet, varēsiet pamēģināt simt divdesmit un pat simt trīsdesmit. Gulieties šeit!
Bonds uzmanīgi ierāpās kastē un apgūlās. Pirmajā brīdī, ādai saskaroties ar karsto masu, viņš juta gandrīz vai sāpes. Bonds lēni iegrozījās ērtāk un nolika galvu uz dvieļa, ar kuru bija pārsegts kokvilnas pūkām pildītais spilvens.
Tikko Bonds bija iekārtojies, nēģeris sāka ar abām rokām grābt svaigas dūņas no spaiņa un klāt tās viņam virsū.
Dūņas bija tumši brūnas kā šokolāde, tās šķita lipīgas, smagas un slidenas. Bonda nāsīs iecirtās karstas kūdras smārds. Viņš paskatījās uz nēģera tuklajām, spīdīgajām rokām, kuras darbojās ap nešķīsti melno pakalnu, kas reiz bija viņa, Bonda, ķermenis. Vai Leiters zināja, kas šeit sagaida apmeklētājus? Bonds pavīpsnāja, lūkodamies griestos. Ja šis bija viens no Fēliksa jociņiem…
Beidzot nēģeris bija savu padarījis, un Bonds gulēja, viscaur notriepts ar karstām dūņām. Baltas vīdēja vairs tikai divas vietas - seja un sirds apvidus. Bondam bija grūti elpot, viņš juta, ka pār pieri sāk ritēt sviedri.
Nēģeris pieliecās un ar ātru kustību pacēla palaga stūrus, pēc tam cieši aptina to ap Bonda ķermeni, piespiežot pie sāniem abas rokas. Tad viņš pasniedzās un saņēma otru netīrā līķauta pusi, kuru tāpat pārsedza pāri Bonda augumam. Bonds varēja pakustināt tikai pirkstus un galvu, pārējo ķermeni pārņēma tāda sajūta, it kā tas būtu iespīlēts trakokreklā. Nēģeris aizvēra nolaisto zārka malu, uzlika vāku - un lieta bija darīta.
Viņš noņēma no sienas šīfera plāksnīti un pavērās pulkstenī, kurš atradās telpas tālākajā galā, bet pēc tam pierakstīja laiku. Bija tieši seši.
- Divdesmit minūtes, - vīrs norūca. - Vai jūtaties labi?
Bonds kaut ko nesaprotamu noburkšķēja.
Nēģeris aizgāja savās darīšanās, bet Bonds truli vērās griestos. Sviedri no matiem sāka pilēt acīs. Viņš klusībā lādēja Fēliksu Leiteru.
Kad pulkstenis rādīja trīs minūtes pāri sešiem, atsprāga durvis un pa tām - kails un izģindis - ienāca Tinkšķis Bels. Žokejam bija smaila seja, kas atgādināja zebiekstes purniņu, un tik kārns augums, ka visus kaulus varētu saskaitīt, nenoģērējot ādu. Viņš pašapzinīgi iesoļoja telpas vidū.
- Sveiks, Tinkšķi! - uzsauca cilvēks ar atļukušajām ausīm. - Dzirdēju, ka tu šodien esot iekūlies ķezā. Tas gan nav labi.
- Tie sacīkšu rīkotāji ar mani izrīkojās kā salašņu banda! - Tinkšķis nīgri pavēstīja. - Kāpēc lai es kavētu Tomiju Lakiju sasniegt mērķi? Tieši Tomiju, kurš ir viens no maniem labākajiem draugiem. Kādēļ man būtu vajadzējis to darīt? Es taču īstenībā jau biju šajās sacīkstēs uzvarējis! Ei, melnais vazaņķi, - žokejs izstiepa kāju, aizšķērsodams ceļu nēģerim, kurš šajā brīdī gāja garām, nesdams dūņu spaini. - Tev būs jāatbrīvo mani no veselām sešām uncēm! Es nule iebaudīju kārtīgu šķīvi ar eļļā ceptiem kartupeļiem, bet rīt jāpiedalās Oukridžas sacīkstēs.
Nēģeris pārkāpa pāri žokeja izstieptajai kājai un iesmējās.
- Nesatraucies, mazais! - viņš mīlīgi attrauca. - To lieko svaru mēs viegli dabūsim nost. Viss būs kārtībā!
Durvis atkal atsprāga vaļā, un spraugā pabāza galvu viens no kāršu spēlmaņiem.
- Ei, bokseri! - sacīja vīrs ar atļukušajām ausīm. - Meibla teica, ka nevarot piezvanīt uz bodīti, kur tirgo delikateses, lai pasūtītu tavu graužamo. Telefons nedarbojoties. Laikam kāds pārrāvis vadus.
- Kungs un tētīt! - otrs nopūtās. - Piekodini Džekam, lai nākamajā braucienā man kaut ko atved.
- Lai notiek.
Durvis atkal aizvērās. Telefona sakaru pārtraukšana Amerikā nav bieži sastopama parādība, un Bondam jau šajā mirkli būtu vajadzējis pamanīt kādu sīku briesmu signālu. Taču nojausmas nebija. Bonds tikai paskatījās pulkstenī. Vēl desmit minūtes. Nēģeris apstaigāja visus ar aukstajiem dvieļiem pār roku un aptina vienu ap Bonda pieri un matiem. Tas bija visnotaļ tīkams atvieglojums. Vienu bridi Bondam pat likās, ka tas viss ir gluži labi paciešams.
Sekundes aiztikšķināja. Žokejs, nobēris veselu lērumu lamuvārdu, iegūlās kastē tieši pretī Bonda šķirstam. Viņam sagatavotās dūņas bija vismaz simt trīsdesmit grādu karstas. Arī viņš tika ietīts līķautā, un zārka vāks, dobji nodunējis, aizvērās.