Bonds sakustējās zvilni un atvairīja šo domu. Vēl bija par agru prātot. Viņš virzījās uz priekšu pārāk ātri. Tagad derētu nogaidīt un paskatīties. Risināt vajadzētu visu pēc kārtas. Viņš spītīgi meklēja izeju no stāvokļa, atsaukdams prātā domas par M. un par darbu, jo tas bija jāpabeidz un tikai tad varēs lauzīt galvu par personisko dzīvi.
"Tātad viens čūskas gabals jau nocirsts. Kura ķermeņa daļa tā bija - galva vai aste? Grūti pateikt," Bonds domāja, tomēr vairāk nosvērās par labu slēdzienam, ka Džeks Spengs un noslēpumainais ABC ir galvenie kontrabandas operāciju plānotāji, bet Serafimo Spengs tikai iztirgoja saņemto preci. Serafimo ir iespējams aizstāt. Tifānija ir atklāta kārts. Viņa varētu kļūt par liecinieci, ja Greizais Trī tiktu apsūdzēts dimantu kontrabandā, tādēļ viņš droši vien nozudīs līdz brīdim, kad vētra būs pāri, ja Bondā saskatījis vētras priekšvēstnesi. Taču joprojām nebija pierādījumu, kas saistītu Džeku Spengu ar "Dimantu namu", un vienīgais pavediens, kas veda pie ABC, bija telefona numurs Londonā. Bonds atgādināja sev, ka tas jāizdabū no Tifānijas, cik ātri vien iespējams. Tas un ar to saistītie kontakti varbūt jau tiek steidzīgi mainīti, jo par Tifānijas nodevību un Bonda bēgšanu droši vien jau ziņots uz Londonu - to būs paspējis nokārtot Greizais Tri. "Tas nozīmē," Bonds prātoja tālāk, "ka par nākamo mērķi būtu jākļūst Džekam Spengam, bet caur viņu varēs piekļūt ABC. Tad paliktu tikai kanāla sākumposms - Āfrikā, bet pie tā jātiek ar ABC starpniecību." Jau laižoties miegā, Bonda domas pievērsās atskaitei, kas jānosūta M. iespējami ātrāk - tūlīt pēc uzkāpšanas uz "Karalienes Elizabetes" klāja -, lai Londonā tiek ar to galā. Vellensa vīriem būs ko darīt. Bondam pašam tur vairs nebija daudz ko iesākt ari pēc pārra- šanās. Būs jāuzraksta vesels lērums ziņojumu. Tā pati vecā un apnicīgā kabineta ikdiena. Vakaros viņš tiksies ar Tifāniju, kura varētu apmesties brīvajā istabā viņa Kingsroudas dzīvoklī. Vajadzētu nosūtīt telegrammu Mejai, lai viņa visu sakārto. Ieliek vāzēs puķes, sadabū vannas esenci no veikala "Floris" un izvēdina palagus…
Tieši desmit stundas pēc tam, kad Džeimss un Tifānija bija pametuši Losan- dželosu, lidmašīnas motori ducināja virs "La Guardia" lidostas, vēl pēdējoreiz metot likumu pirms piezemēšanās uz garā skrejceļa.
Bija agrs svētdienas rīts, pulkstenis rādija astoņi, un lidostā varēja redzēt tikai dažus cilvēkus. Kāds ierēdnis apturēja Bondu un viņa ceļabiedreni, tikko tie abi izkāpa no lidmašīnas, un aizveda uz sānu ieeju, kur jau gaidīja divi jauni vīrieši. Viens bija no Pinkertona aģentūras, otrs - no Valsts departamenta. Viņi patērzēja par lidojumu, kamēr atnāca nesējs ar bagāžu, un tad abi atbraucēji pa sāndurvīm tika izvesti pie eleganta, sarkanbrūna pontiaka. Mašīnas motors iemurrājās, un aizmugures logiem priekšā nolaidās žalūzijas.
Pēc tam sekoja vairākas ne ar ko neaizpildītas stundas Pinkertona aģentūras darbinieka dzīvokli, un ap četriem pēcpusdienā viņi viens pēc otra, ievērojot piecpadsmit minūšu atstarpi, pa segto trapu iekāpa britu "Karalienes Elizabetes" milzīgajā, melnajā vēderā un beidzot nonāca savās kajītēs, kuras atradās uz M klāja, un aizslēdza durvis, norobežojoties no pasaules.
Tikko Tifānija Keisa un pēc tam arī Džeimss Bonds iegāja kuģī, kāds dokeris no "Anastasia's Longshoreman's Union" naski iemetās telefona būdiņā pie muitas angāra.
Pēc trim stundām pie dokiem apstājās melns limuzīns, un divi lietišķa izskata vīri izkāpa no tā tieši laikā, lai paspētu iziet imigrācijas un muitas formalitātes un uzkāptu pa trapu īsu bridi pirms tam, kad skaļruņi paziņoja, ka pavadītāji tiek lūgti pamest kuģi.
Viens no tiem bija pajauns vīrietis ar glītu seju un pāragri nosirmojušiem matiem, kurus sedza kovboja cepure. Uz ceļasomas bija plāksnīte ar uzrakstu "B. Kiteridžs".
Otrs bija liela auguma, paresns vīrs ar nemierīgu skatienu, viņa mazās ačeles slēpās aiz bifokālajām brillēm. Viņš neganti svīda un nemitīgi slaucīja seju ar lielu kabatas lakatu.
Pie resnīša ceļasomas roktura bija piestiprināta vizītkarte ar uzrakstu "V. Vin- ters", bet zem uzvārda ar sarkanu tinti bija uzrakstīts: "Mana asinsgrupa ir B."
22. nodala
MĪLESTĪBA UN BEARNAS MĒRCE
Tieši astoņos "Karalienes Elizabetes" svilpe sadrebināja debesskrāpju logu rūtis, un tad velkoņi jau ievadīja lielo laineri upes vidū, apgrieza un uzmanīgi ar piecu mezglu ātrumu stundā virzīja lejup pa straumi.
Uz brīdi, kad locis pameta to Ambrozlai- tā, laineris apstājās, tad dzenskrūves atkal sakūla ūdeni baltās putās, "Elizabete" atviegloti notrīsēja un devās garajā ceļā uz Sauthemptonu.
Sēdēdams savā kajītē un klausīdamies, kā klusi krakst koka sienas, vērodams zīmuli uz tualetes galdiņa, kur tas lēnām ripoja šurpu turpu starp matu suku un pasi, Bonds atcerējās dienas, kad šis laineris nemitīgi mainīja kursu, līkumojot pa Dienvid- atlantiju, jo nācās spēlēt paslēpes, vairoties no vācu zemūdenēm, kas siroja pa kuģu ceļiem uz liesmu apņemto Eiropu. Tas bija īsts piedzīvojums, bet tagad "Karaliene Elizabete", sava radioimpulsu kokona sargāta, kuģoja droši - radars, lokatori un dzi- lummēritājs rūpējās, lai nenotiktu nekādas sadursmes, tāpēc Bonds nosprieda, ka šajā ceļojumā viņu var apdraudēt tikai garlaicība un gremošanas traucējumi.
Bonds pacēla telefona klausuli un palūdza savienojumu ar mis Keisu. Izdzirdusi Bonda balsi, viņa teatrāli novaidējās.