Bonds ielēja glāzē šampanieti, uzlika gaļas gabaliņam krietni daudz mērces, iestūma kumosu mutē un rūpīgi sakošļāja. Tad viņš piegāja pie telefona.
-Tifānij?
Klausulē skanēja tikai klusi, priecīgi smiekli.
- Jā, jūs tiešām protat pagatavot brīnišķīgu Bearnas mērci…
Bonds nolika klausuli atpakaļ vietā.
23. nodala
DARBS OTRAJĀ VIETĀ
Visreibinošākais mirklis mīlas dēkas sākumā ir, kad pirmoreiz kādā publiskā vietā - teātrī vai restorānā - vīrietis uzliek roku uz sievietes gurna, bet viņa pārklāj to ar savu plaukstu, piespiežot vīrieša roku vēl tuvāk sev klāt. Šīs kustības izsaka visu. Viss ir nolemts. Visas vienošanās parakstītas. Un seko garš klusuma bridis, kad dzīslās dzied asinis.
Pulkstenis bija vienpadsmit, un grilbāra stūros čurnēja tikai daži apmeklētāji. Mēness piestarotais okeāns izdvesa klusas nopūtas, milzīgais laineris pļāva melno Atlantijas pļavu, un tikai sīku vilnīšu ņirba aiz tā iezīmēja kuģa gaitu, dusošajam ūdens klaidam ritmiski pulsējot, bet šeit, sārtas gaismas apspidēti, divi cilvēki sēdēja, saspiedušies cieši kopā.
Pienāca viesmīlis ar rēķinu, un sakļautās rokas atrāvās viena no otras. Tomēr viņiem patlaban piederēja viss pasaules laiks. Nebija vajadzīgi ne vārdi, ne saskarsme, un jaunā sieviete laimīgi smējās, vērdamās Bondam sejā. Viesmīlis sāka novākt galdu, un abi devās uz durvju pusi.
Viņi iekāpa liftā un uzbrauca lidz pastaigu klājam.
- Un ko tagad, Džeims? - Tifānija jautāja. - Es iedzertu vēl mazliet kafijas un kokteili "Stingers" ar balto piparmētru liķieri. Pēc tam varētu palūkoties, kā darbojas kuģa totalizators. Esmu tik daudz par to dzirdējusi… mēs varētu tikt pie bagātības.
- Labi, - Bonds atbildēja. - Būs tā, kā teiksiet. - Viņš turēja Tifānijas roku, cieši piespiestu sev klāt, kamēr abi kopā izgāja cauri lielajai atpūtas telpai, kur tika spēlēts bingo, bet pēc tam - tukšajai deju zālei, kur mūziķi vēl tikai skaņoja instrumentus. - Bet nelieciet man pirkt kādu numuru! Tā ir riskanta spēle, un pieci procenti no ienākumiem tiek ziedoti labdarībai. Izredzes gandrīz vai sliktākas nekā Lasvegasā. Taču ir interesanti, ja gadās labs ūtrup- nieks. Dzirdēju runājam, ka uz klāja esot daudz naudīgu pasažieru.
Smēķējamā telpa bija gandrīz tukša, un viņi izvēlējās nelielu galdiņu patālāk no paaugstinājuma, uz kura vecākais stjuarts bija izvietojis izsoles vadītāja piederumus - kasti ar numurētajām papīra strēmelītēm, ūtrupnieka āmuru un ūdens karafi.
- Ja mēs būtu teātri, es teiktu, ka izrāde ir vāji apmeklēta, - noteica Tifānija, kad abi apsēdās starp daudziem tukšiem krēsliem un galdiem. Taču, kad Bonds pateica stjuartam pasūtījumu, atsprāga durvis, kuras veda uz kinozāli, un drīz vien telpā jau bija apmēram simt cilvēku.
Ūtrupnieks bija apaļīgs, dzīvespriecīgs Midlendas biznesmenis ar sarkanu neļķi frakas pogcaurumā. Piedauzījis pie galda, pieprasot klusumu, viņš paziņoja, ka kuģa kapteinis cerot nākamajā dienā veikt no septiņsimt divdesmit līdz septiņsimt trīsdesmit deviņām jūdzēm, bet jebkurš attālums, kas būtu mazāks par septiņsimt divdesmit jūdzēm, būs apakšlauks, bet lielāks par septiņsimt trīsdesmit deviņām jūdzēm - augšlauks.
- Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, paraudzīsimies, vai mums šodien izdosies pārsniegt šī brauciena rekordu. Tā ir iespaidīga summa - divtūkstoš četrsimt mārciņas. (Aplausi.)
Stjuarts piedāvāja kasti ar numurētajām papīra strēmelēm dāmai, kura izskatijās pēc bagātākās personas šajā telpā, bet pēc tam pasniedza viņas izvilkto strēmeli izsolītājam.
- Un tā, lēdijas un džentlmeņi, te mums ir lielisks sākuma skaitlis! Septiņsimt trīsdesmit astoņi. Tūlit sākam ar augšu! Šodien mēs šeit redzam tik daudz jaunu seju… (Smiekli.) Manuprāt, mēs visi esam vienojušies, ka jūra patlaban ir varen mierīga. Lēdijas un džentlmeņi! Cik lai prasu par septiņsimt trīsdesmit astoņi? Vai varētu būt, sacīsim, piecdesmit mārciņas? Vai kāds man piedāvās piecdesmit mārciņas par šo laimīgo skaitli? Vai jūs teicāt divdesmit, ser? Labi, ar kaut ko mums ir jāsāk! Vai nebūs vairāk? Divdesmit piecas? Pateicos, kundzīt! Un trīsdesmit. Tur jau sola četrdesmit, stjuart! Mans draugs - misters Rotblats - sola četrdesmit piecas! Paldies, Čārlij! Vai par septiņsimt trīsdesmit astoņi vairs nebūs neviens piedāvājums virs četrdesmit piecām mārciņām? Piecdesmit. Paldies jums, kundze. Un tagad mēs esam atpakaļ tur, kur sākām! (Smiekli.) Vai nebūs piedāvājuma virs piecdesmit mārciņām? Kārdinājuma nav? Augšskaitlis. Mierīga jūra. Piecdesmit mārciņas. Vai neviens neteiks piecdesmit piecas? Paliekam pie piecdesmit mārciņām. Piecdesmit mārciņas vienu reizi. Piecdesmit mārciņas otru reizi. - Un paceltais āmurs nobūkšķēja pret galdu.
- Paldies Dievam, šis ir labs solītājs, - sacīja Bonds. - Skaitlis tiešām ir labs un aizgāja ļoti lēti, ja pieņemam, ka laiks būs tikpat mierīgs arī turpmāk un neviens nepār- kritīs pār bortu. Augšskaitļi šovakar var ienest pamatīgu žūksni. Visi domā, ka kuģis šādā laikā spēj veikt vairāk nekā septiņsimt trīsdesmit deviņas jūdzes.
- Cik daudz naudas jūs domājat ar to žūksni? - Tifānija noprasīja.
- Divsimt mārciņas. Varbūt vairāk. Es pieļauju, ka pārējie aizies vidēji par simtu gabalā. Pirmais parasti ir lētāks. Cilvēki vēl nav iesiluši. Vienigā gudrā rīcība šajā spēlē ir nopirkt pirmo skaitli. Vinnēt var katrs no tiem, taču par pirmo būs mazāk samaksāts.
Kad Bonds mitējās runāt, ūtrupnieka āmurs noklaudzēja, jo skaista, satraukta meitene bija nosolījusi nākamo skaitli par deviņdesmit mārciņām. Morālu un acīmredzot ari materiālu atbalstu viņai bija sniedzis sirms vīrs ar svaigu sejas krāsu, kurš atgādināja bagāta, vecīga pielūdzēja karikatūru.